— Pagaidi, Hermanil — Čellīni iesaucās. — Pagaidi, mans drošsirdīgais draugs, Nelas pils ir mūsu, tas ir tikpat droši kā tas, ka mani sauc Benvenuto Čellīni un es esmu karaļa zeltkalis.
Un, pamājis Askānio un vēl diviem mācekļiem, lai tie viņam sekotu, viņš skrēja uz torni, kamēr Hermanis, paklausīdams sava skolotāja pavēlei, atkāpās soļus četrus no cietokšņa mūra, kur nekrita akmeņi, un, nolicis baļķi kā šveiciešu karavīrs alebardu, nolēma paskatīties, kādu labumu dos virspavēlnieka manevrs.
Patiešām, kā Benvenuto bija paredzējis, prevo nebija padomājis par senā torņa aizsardzību: Čellīni ieņēma to bez kavēkļiem un, lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, vienā mirklī uzskrēja pa kāpnēm uz lēzenā jumta; šis jumts pacēlās pār Lielās Nelas pils mūriem kā zvanu tornis pār pilsētu, un ielenktie, kurus līdz šim aizsargāja cietokšņa sienas, negaidīti izrādījās apdraudēti.
Atskanēja arkebūzas šāviens, nosvilpa lode, ievainotais sardzes vīrs ar vaidu nogāzās zemē, un prevo saprata, ka stāvoklis mainījies viņam par sliktu.
Tikmēr Hermanis, redzēdams, ka darbības lauks ir brīvs, satvēra baļķi un atsāka dragāt vārtus, kurus ielenktie, izmantodami īslaicīgo atelpu, atkal bija nostiprinājuši.
Apkārt stāvošais pūlis, apbrīnojamā pašaizsardzības instinkta vadīts, acumirklī saprata, ka apšaudē arī tam var klāties ļauni, ka traģiskā skata aculieciniekiem tāpat draud briesmas, un manīgi aizlaidās prom gluži kā baložu bars, tiklīdz Benvenuto izšāva no arkebūzas un atskanēja ievainotā sardzes vīra vaids.
Laukumā palika tikai viens skatītājs.
Šis skatītājs bija mūsu paziņa students 2aks Obrī, kurš, cerēdams izklaidēties bumbas spēlē, bija ieradies uz tikšanos, ko viņam pagājušā svētdienā bija nolicis Askānio.
Uzmetis skatienu kaujas laukam, viņš tūdaļ saprata, kas šeit notiek.
Un, pazīstot 2aka Obrī raksturu, mums nemaz nav ilgi jāgudro, kādu lēmumu viņš pieņems. Vai nav vienalga, kādu spēli spēlēt — sist bumbu vai plīkšķināt arkebūzu; un, pamanījis, ka uzbrucēju vidū ir draugi, viņš tūdaļ nostājās viņu pusē.
— Ak tā gan, mīļie! — viņš iesaucās, tuvodamies nodaļai, kas gaidīja uzlaužam vārtus, lai varētu iebrukt pilī. — Taisāties sturmēt? Piķis un zēvele! Tas taču nav nekāds nieka namelis, un ko gan saujiņa vīru var padarīt kārtīgam cietoksnim!
— Mēs neesam vieni, — saitēdams ievainoto papēdi, Pagolo norādīja uz Benvenuto un trim četriem viņa palīgiem, kas apšaudīja cietokšņa sienu tik sparīgi, ka akmeņu krusa kļuva daudz retāka.
— Saprotu, saprotu, monsenjor Ahillej, — 2aks Obrī sacīja, — es nebūt nešaubos, ka jums ar Ahilleju daudz kas kopējs, turklāt jūs tāpat esat ievainots papēdī. Un, lūk, arī mans draugs Askānio, un kopā ar viņu, protams, maestro Čellīni tur augšā tornī.
— Pareizi, — Pagolo noteica.
— Bet kas tas par milzi, kas tik neganti belž pa durvīm, vai tas arī no jūsu pulka?
— Tas ir Hermanis, — mazais 2ans lepni paskaidroja..
— Piķis un zēvele, cik veikli viņš strādā! — students iesaucās. — Jāaiziet ar viņu sasveicināties.
Un 2aks Obrī, sabāzis rokas kabatās, nepievērsdams uzmanību lodēm, kas svilpa pār viņa galvu, piegāja pie drosmīgā vācieša, kurš turpināja darīt savu darbu gluži kā mašīna, ko darbina precīzs mehānisms.
— Vai nevaru jums ar kaut ko pakalpot, mans dārgais Goliāt? — 2aks Obrī apvaicājās. — Esmu jūsu rīcībā.
— Es grib dzert, — Hermanis atbildēja, turpinādams dragāt durvis.
— Es domāju gan, velns parāvis, tāds darbs var traku padarīt! Žēl, ka man pie rokas nav kāda alus vai miestiņa muca, ko jūs pacienāt.
— Dod ūden! — Hermanis iesaucās. — Uden!
— Vai jums šis dzēriens garšo? Tad viss kārtībā. Tepat blakus vesela upe. Mazliet pacietības, un es pacienāšu jūs ar ūdentiņu.
Un 2aks Obrī aizskrēja līdz Sēnai, piesmēla pilnu cepuri ūdens un atnesa to vācietim. Spēkavīrs pieslēja baļķi, izdzēra vienā paņēmienā cepuri sausu un atdeva to atpakaļ studentam.
— Paldēs, — viņš noteica un, satvēris baļķi, atkal stājās pie darba.
Pēc kāda brītiņa viņš ierunājās:
— Jūs iet pie skolotāj un sak viņam, ka šeitan viss caur, lai ir gatav.
2aks Obrī skriešus metās uz torni un pēc mirkļa jau atradās blakus Askānio un Benvenuto Čellīni, kuri no arkebūzām gāza virsū ielenktajiem tik negantu uguni, ka divi vai trīs strēlnieki jau bija izsisti no ierindas. Mesera prevo sardzes vīri divreiz pārlika, iekāms uzdrošinājās kāpt uz cietokšņa sienas.
Tai brīdī, kad Hermanis bija licis pateikt Benvenuto, ka vārti teju, teju izgāzīsies, prevo nolēma vēl pēdējo reizi pamēģināt, viņam izdevās uzmundrināt savus vīrus, un no cietokšņa mūra atkal gāzās vesela akmeņu lavīna; taču gandrīz vai tai pašā mirklī divi šāvieni no arkebūzas atvēsināja aplenkto cīņas degsmi, ko bija uzkurinājuši mesera Robēra draudi un solījumi; aplenktie pierima un paslēpās; to redzēdams, mesers Robērs pats devās uz priekšu un, paņēmis rokās milzīgu akmeni, grasījās nomest to uz Hermaņa galvas.
Bet Benvenuto nebija no tiem, kurus var pārsteigt nesagatavotus. Pamanījis, ka nepiesardzīgais ienaidnieks devies turp, kurp neviens vairs neuzdrošinās iet, viņš piemeta arkebūzu pie pleca un nomērķēja uz meseru Robēru; taču, tiklīdz Čellīni dzīrās nospiest gaili, Askānio iekliedzās un pasita arkebūzas stobru sānis; ierocis izšāva gaisā. Askānio bija pazinis Kolombas tēvu.
Saērcinātais Benvenuto jau gribēja prasīt paskaidrojumus no Askānio, bet tai pašā mirklī prevo sviestais akmens nokrita tieši uz Hermaņa bruņucepures. Lai arī cik spēcīgs bija mūsdienu Titāns, šis Pēlions viņam tomēr bija par smagu; viņš nometa baļķi, pastiepa rokas, itin kā meklēdams atbalstu, un, neatradis to, ar briesmīgu troksni nogāzās zemē.