Gan aplencēji, gan ielenktie iekliedzās reizē; mazais Zans un vairāki mācekļi, kas stāvēja tuvumā, piesteidzās pie spēkavīra, lai atvilktu viņu tālāk no cietokšņa mūra un sniegtu palīdzību; taču šai mirklī Nelas pils vārti un durvis atvērās un prevo kopā ar piecpadsmit sardzes vīriem metās pie ievainotā, turklāt viņi tik veikli dūra un cirta ar zobeniem, ka Zanam un trim viņa biedriem neatlika nekas cits kā atkāpties, lai gan Benvenuto ar saucieniem mudināja turēties pretī un solījās nākt palīgā. Un prevo izmantoja šo atkāpšanos: astoņi vīri satvēra aiz rokām un kājām Hermani, kurš tā arī nenāca pie samaņas, septiņi nostājās aizsardzībā, lai segtu operāciju, un, kamēr Čellīni, Askānio, Zaks Obrī un pārējie viņu biedri, kas atradās tornī, nokāpa zemē no četru piecu stāvu augstuma, Hermanis jau bija ienests Lielajā Nelas pilī un pils vārti aizvērās aiz pēdējā strēlnieka no prevo apsardzes, un tikai tad Čellīni ar savu arkebūzu parādījās torņa durvīs.
Atklāti sakot, tā bija sakāve, turklāt smaga sakāve. Čellīni, Askānio un viņu biedri, šaudami no arkebūzām, bija izsituši no ierindas trīs vai četrus aplenktos, taču šo strēlnieku zaudējums d'Esturvilam ne tuvu nebija tik sāpīgs kā Hermaņa zaudējums otrai pusei.
Aplencēji uz mirkli apjuka.
Te pēkšņi Askānio un Čellīni saskatījās.
— Man ir kāds plāns, — Čellīni sacīja, raudzīdamies pa kreisi, uz pilsētas pusi.
— Man arī, — atbildēja Askānio, raudzīdamies pa labi, uz lauku pusi.
— Es izgudroju, kā izvilināt apsardzi laukā no pils.
— Bet es, ja vien jums izdosies izvilināt laukā apsardzi, pacentīšos atvērt vaļā vārtus-
— Cik cilvēku tev vajag?
— Pietiks ar vienu.
— Tad izvēlies.
— Žak Obrī, — Askānio noprasīja, — vai gribat nākt man līdzi?
— Kaut vai uz pasaules malu, dārgais draugs, kaut vai uz pasaules malu! Tikai nenāktu par ļaunu, ja man būtu kāds ierocis, kaut vai kāds zobena gals vai dunča atlieka, dažas collas dzelzs iesma, lai vajadzības gadījumā to varētu kādam ietriekt.
— Lieliski, — Askānio noteica, — ņemiet Pagolo zobenu! Viņam tas vairs nav vajadzīgs, jo ar labo roku viņš turas pie papēža, bet ar kreiso met krustazīmi.
— Un piedevām es dodu jums savu dunci, — Čellīni sacīja. — Duriet droši, jaunais cilvēk, tikai neaizmirstiet dunci ienaidnieka krūtīs, jo tā būtu pārāk dārga dāvana ievainotajam, ņemot vērā to, ka es pats gravēju spalu un tas maksa simt zelta ekiju.
— Bet asmens? — 2aks Obrī pajautāja. — Spals, protams, ir vērtīga manta, bet es, vai zināt, augstāk vērtēju asmeni.
— Asmens nemaz nav samaksājams, — Benvenuto atbildēja, — es nodūru ar to sava brāļa slepkavu.
— Lai dzīvo duncis! — students iesaucās. — Aiziet, Askānio!
— Tūlīt, — Askānio noteica, aptīdams ap vidukli piecas sešas jūras asis garu virvi un pārlikdams pār plecu kāpnes. — Nu varam iet.
Un abi drosmīgie jaunie cilvēki, pagājuši kādus simt solus pa krastmalu, pagriezās pa kreisi un nozuda aiz Lielās Nelas pils mūriem viņpus pilsētas grāvja.
Lai Askānio dara, ko nodomājis, bet mēs palūkosimies, kā Čellīni tiks galā ar savu plānu.
Kā jau sacījām, Askānio bija skatījies pa labi, tas ir, uz lauku pusi, turpretī Benvenuto aizvien vēl skatījās pa kreisi, tas ir, uz pilsētas pusi, jo skatītāju pūlī, kas stāvēja kādu gabalu no notikuma vietas, bija pamanījis divas sievietes un, šķiet, sazīmējis, ka viena no tām ir prevo meita, bet otra viņas audzinātāja.
Patiešām — Kolomba un Perīnas kundze pēc dievkalpojuma bija devušās uz mājām, uz Mazo Nelas pili, taču, pārbijušās no stāstiem par uzbrukumu pilij un pašas savām acīm ieraudzījušas briesmīgo skatu, aiz šausmām apstājušās pūļa vidū.
Taču, pamanījusi, ka kauja ir pierimusi un iela ir brīva, par spīti Perīnas kundzes izmisīgajiem lūgumiem turēties tālāk no kaujas vietas, Kolomba, nobažījusies par tēva likteni, apņēmīgi devās uz pili, ļaudama Perīnas kundzei rīkoties pēc pašas ieskatiem; un dueņja, sirds dziļumos maigi mīlēdama Kolombu, tomēr nolēma pavadīt savu audzēkni, lai arī cik ļoti viņa baidījās.
Abas sievietes iznāca no pūļa tai brīdī, kad Askānio un. 2aks Obrī nogriezās aiz stūra.
Tagad mums kļūst saprotams Benvenuto Čellīni plāns.
Redzēdams, ka sievietes tuvojas pilij, viņš pagājās viņām pretī un galanti piedāvāja Kolombai roku.
— Nebaidieties, jaunkundz, — viņš sacīja, — ja vēlaties, varat atbalstīties uz manas rokas, es aizvedīšu jūs pie tēva.
Kolomba brīdi svārstījās, bet Perīnas kundze, iekrampējušies Čellīni otrajā rokā, lai gan viņš bija piemirsis to piedāvāt, sacīja:
Pieņemiet, dārgumiņ, pieņemiet šā cēlā kavaliera palīdzību! Rau, rau, arī mesers prevo, noliecies pār mūri, droši vien uztraucas par mums.
Kolomba atbalstījās uz Benvenuto rokas, un visi trīs „ piegāja pie vārtiem.
Te Čellīni apstājās kopā ar Kolombu un Perīnas kundzi.
— Msjē prevo, — viņš uzsauca, — jūsu meita vēlas atgriezties mājās; ceru, ka jūs atvērsiet durvis un ielaidīsiet viņu, ja neesat ar mieru atdot ienaidnieku rokās tik daiļu ķīlnieci.
Ne reizi vien šais divās stundās, cīnīdamies cietokšņa sienu aizsegā, prevo iedomāja meitu, kurai tik vieglprātīgi bija atļāvis atstāt mājas, un nevarēja vien izgudrot, kā viņa varētu atgriezties atpakaļ. Viņš cerēja, ka meiteni kāds laikus brīdinās, viņa aizies uz Šatlē un pat versies tur, un te pēkšņi, ieraudzījis, ka Čellīni pamet savu nodaļu un dodas pretī divām sievietēm, viņš pazina, ka šīs sievietes ir Kolomba un Perīnas kundze.
— Muļķa meitēns, — prevo norūca, — es nevaru viņu atstāt starp šiem neliešiem.
Pēc tam, atvēris lodziņu un pieplacis ar seju režģim, viņš skaļā balsī noprasīja: