— Kādas ir jūsu prasības?
— Lūk, mani noteikumi, — Benvenuto sacīja. — Es ļaušu Kolombas jaunkundzei un viņas audzinātājai atgriezties mājās, bet jums ar saviem ļaudīm jāiznāk laukā, un mēs pamērosimies spēkiem atklātā cīņā. Tas, kas paliks uzvarētājs kaujas laukā, būs pils īpašnieks, un — lai sargās uzvarētie — «Vae victis!» — kā teica jūsu tautietis Brens[15].
— Esmu ar mieru, — prevo atbildēja, — tikai ar vienu noteikumu.
— Ar kādu?
— Jums un jūsu karavīriem jānostājas tālāk, lai mana meita varētu mierīgi ieiet pili, bet mani strēlnieki iziet laukā.
— Labi! — Čellīni piekrita. — Taču vispirms iznāciet laukā jūs; pēc tam pilī ieies Kolombas jaunkundze, un, lai nogrieztu sev atkāpšanās ceļu, jūs-pārmetīsiet atslēgu pāri mūrim.
— Esmu ar mieru, — prevo atteica.
— Dodiet godavārdu!
— Muižnieka godavārds! Un jūs?
— Benvenuto Čellīni godavārds.
Kad viņi bija devuši viens otram godavārdu, pils vārti
atvērās: sardzes vīri ar meseru d'Esturvilu priekšgalā iznāca laukā un nostājās vārtu priekšā divās rindās.
Tagad viņi bija pavisam deviņpadsmit cilvēki. Turpretī Benvenuto Čellīni nodaļā bez Askānio, Hermaņa un Žaka Obrī bija tikai astoņi vīri, turklāt Simons Kreilis bija ievainots, par laimi, gan labajā rokā; bet Benvenuto nebija no tiem,-kas skaita savus ienaidniekus, viņš taču savā laikā bija viens pats uzveicis Pompeo, ko apsargāja ducis algādžu. Viņš ar prieku deva godavārdu, jo patiesi vēlējās, lai notiktu izšķiroša ģenerālkauja.
— Tagad jūs varat iet, cienītā jaunkundz, — viņš sacīja savai dai]ajai gūsteknei.
Viegli kā dūja, kurai Kolomba[16] patiesi bija līdzīga, viņa ātri. pārspurdza no vienas nometnes uz otru un saviļņota metās tēvam ap kaklu.
— Tētiņ, tētiņ! Dieva dēļ, neriskējiet ar savu dzīvību! — viņa iesaucās ar asarām acīs.
— Ej iekšā! — prevo skarbi atbildēja un, paņēmis viņu aiz rokas, pieveda pie vārtiem. — Tavas muļķības pēc mēs tagad esam nonākuši grūtā stāvoklī.
Kolomba iegāja pilī kopā ar Perīnas kundzi, kas aiz bailēm ne jau nu laidās gluži kā spārnos — kā viņas daiļā audzēkne, tomēr joza, ko kājas nes, lai gan jau veselus desmit gadus bija iedomājusies, ka tās viņai vairs lāgā neklausa.
Prevo aizcirta aiz viņām vārtus.
— Atslēgu! Atslēgu! — Čellīni uzsauca.
Savukārt palikdams uzticīgs dotajam vārdam, prevo izņēma no vārtiem atslēgu un pārsvieda to pāri mūrim pils pagalmā.
— Bet tagad, — Benvenuto uzsauca, nākdams virsū prevo un viņa nodaļai, — katrs par sevi, dievs par visiem!
Un tūdaļ sākās nežēlīga tuvcīņa, jo sardzes vīri nepaguva nomērķēt un izšaut no arkebūzām, kad Benvenuto kopā ar septiņiem mācekļiem jau bija viņu vidū, cirzdams pa labi un pa kreisi ar savu drausmīgo zobenu, kuru viņš ne vien veikli vadīja, bet kuru pats bija arī rūdījis, kālab visā pasaulē nebija tāda bruņukrekla un tādu bruņu, kas izturētu tā cirtienus. Sardzes vīri nometa arkebūzas, kas bija kļuvušas liekas, izrāva zobenus un arī metās cīniņā. Un, lai gan ienaidniekam bija pārspēks, Benvenuto vienā mirklī izkliedēja pretiniekus pa laukumu, bet divi trīs drosmīgākie bija tik smagi ievainoti, ka vairs nejaudāja cīnīties un bija spiesti atiet atpakaļ.
Prevo saskatīja draudošās briesmas, taču, būdams drosmīgs vīrs, kas savā laikā, kā jau teicām, varēja lepoties ar uzvarām kaujas laukā, metās pretī bīstamajam Benvenuto Čellīni, kura priekšā visi atkāpās.
— Pie manis! — viņš auroja. — Pie manis, nekrietnais laupītāj, un visu lai izšķir divkauja starp mums! Tad redzēsim!
— O, zvēru, ka tā ir arī mana vēlēšanās, meser Robēr! — Benvenuto attrauca. — Pavēliet saviem ļaudīm mūs netraucēt, un es esmu jūsu rīcībā.
— Mierā! — prevo pavēlēja sardzes vīriem.
— Palieciet uz vietas! — Čellīni uzsauca biedriem.
Un visi sastinga savās vietās gluži kā Homēra apdziedātie karavīri, kas pārtrauca kauju, lai nepalaistu garām nevienu kustību, kad divkaujā devās divi slaveni karavadoņi.
Tā kā prevo un Čellīni jau turēja rokās kailus zobenus, viņi tūda^ metās viens otram virsū.
Prevo prata veikli rīkoties ar ieroci, bet arī Čellīni bija nepārspējams paukotājs. Jau kādus desmit vai divpadsmit gadus d'Esturvilam nebija gadījies izvilkt zobenu no maksts. Turpretī' Benvenuto dzīvē pēdējos desmit, divpadsmit gados, šķiet, nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu cīnījies ar šo ieroci rokās. Tādēļ prevo, kas tik pašapzinīgi bija meties divkaujā, drīz vien pamanīja ienaidnieka pārākumu.
Benvenuto Čellīni, kas savukārt nebija gaidījis, ka nieka tiesnesis izrādīs tik sīvu pretestību, paukojās enerģiski, ātri un veikli. Visi bija pārsteigti, vērodami, kā viņa zobens gluži kā čūskas dubultais dzelonis apdraudēja vienlaicīgi ienaidnieka galvu un sirdi, zibēja brīžam vienā vietā, brīžam otrā, neļaudams pretiniekam izdarīt nevienu cirtienu, jo visu laiku bija jādomā vienīgi par aizsargāšanos. Un prevo, apzinādamies, ka viņam darīšana ar veiklāku paukotāju, pamazām kāpās atpakaļ, tiesa, aizstāvēdamies, taču beigu beigās sāka pagurt. Kā par nelaimi, mesers Robērs atradās ar muguru pret pils mūri, Benvenuto drīz vien piespieda viņu pie vārtiem, kuriem prevo instinktīvi tuvojās, lai gan Tcliski zināja, ka pats tos aizslēdzis un atslēgu pārmetis pāri mūrim.
Un tad prevo sajuta, ka visam beigas, un gluži kā meža kuilis, kas atgaiņājas no suņiem, sakopoja visus spēkus un izdarīja vairākus cirtienus tik ātri, ka savukārt Benvenuto bija spiests pāriet aizsardzībā; taču vienu dūrienu viņš atvairīja pārāk vēlu, un pretinieka zobens, lai gan Benvenuto bija uzvilcis lielisku bruņukreklu, ieskrambāja viņam krūtis; sajutis tērauda asmens vēsumu, Benvenuto aizsvilās dusmās kā ievainots lauva, un varens, zibenīgs cirtiens būtu noguldījis prevo turpat uz vietas, ja tieši šai mirklī viņam aiz muguras neatvērtos vārti; mesers d'Esturvils novēlās augšpēdus, un zobena asmens trāpīja to, kas nupat bija izglābis prevo, negaidīti atvērdams vārtus.