Pretēji tam, ko varēja gaidīt, ievainotais pat neievaidējās, turpretī Benvenuto izgrūda izmisuma pilnu kliedzienu.
Izrādījās, ka viņa zobens trāpījis Askānio,
Benvenuto neredzēja nedz Žaku Obrī, nedz Hermani, kas stāvēja aiz ievainotā. Viņš kā ārprātā ieslēdza jaunekli savos apkampienos, apskatīja un iztaustīja viņu, skūpstīja viņu, meklēdams brūci, un kliedza: «Pagalam, pagalam! Askānio, mans bērns, es esmu tevi nogalinājis!» — rēkdams un raudādams, kā droši vien rēc un raud lauvas.
Tai pašā laikā Hermanis satvēra prevo, kas sveiks un vesels gulēja pie Askānio un Čellīni kājām, pacēla viņu uz rokām kā mazu bērnu un aiznesa uz šķūnīti, kur Rembo parasti glabāja dārznieka darbarīkus, aizslēdza durvis un kailu zobenu rokā nostājās sardzē pie ieejas gatavs atvairīt jebkuru ienaidnieka mēģinājumu atbrīvot gūstekni.
Bet Zaks Obrī ar vienu lēcienu uzmetās uz cietokšņa mūra un, vicinādams gaisā dunci, par godu uzvarai sauca:
— Pūtiet fanfaras, pūtiet fanfaras, Lielā Nelas pils ir mūsu!
Par to, kas sekoja pēc visiem šiem brīnumainajiem notikumiem, lasītājs uzzinās nākamajā nodaļā.
X par cietokšņa priekšrocībām
Nelas pili no Prēoklēras puses droši aizsargāja pilsētas mūris un grāvis, un visi uzskatīja, ka no šīs puses pils ir nepieejama. Tālab Askānio, prātīgi apsvēris, ka cilvēki reti kad domā, kā apsargāt to, ko viņiem nevar atņemt, nolēma iekļūt pili tai vietā, kuru aizsargāt nevienam nenāk ne prātā.
Un kopā ar savu draugu 2aku Obrī viņš devās šai dēkā, pat nenojauzdams, ka tai brīdī, kad viņš nozudīs aiz stūra, parādīsies viņa mīļotā Kolomba un tas dos iespēju Benvenuto piespiest prevo, lai kā viņš to negribētu, iziet laukā no pils.
Askānio plāns bija grūti izpildāms, un tam varēja būt bīstamas sekas. Vajadzēja pārkļūt pāri dziļam grāvim un uzrāpties divdesmit piecas pēdas augstā mūrī, no kura galu galā varēja nokrist un nokļūt tieši" ienaidnieka rokās. Tikai tad, kad Askānio bija pienācis pie paša grāvja, viņš saprata, cik grūti būs tikt pāri grāvim un izdarīt to, ko bija iecerējis. Tālab pirmajā brīdī viņš gandrīz vai gribēja atsacīties no sava nodoma.
Žaks Obrī vienā mierā stāvēja kādus desmit soļus no sava drauga, pamīšus pētīdams gan cietokšņa sienu, gan grāvi. Pēc tam, nomērījis abus šķēršļus ar skatienu, viņš sacīja:
— Bet tagad, dārgais draugs, esi tik laipns un pasaki man — kāda velna pēc tu esi mani šurp atvilcis? Vai tiešām mēs būtu nākuši ķert vardes . .. Ak tā… tu skaties uz kāpnēm … Ļoti labi. Saprotu. Tikai tu neesi pamanījis, ka kāpnes ir divpadsmit pēdas garas, bet mūris divdesmit piecas pēdas augsts un grāvis desmit pēdas plats: tātad, ja nekļūdos, pietrūkst divdesmit trīs pēdu.
Šāds aprēķins Askānio sākumā apmulsināja, taču pēc tam viņš pēkšņi piesita sev pie pieres. •
— Kā tas varēja man neienākt prātā! — viņš iesaucās. — Paskaties!
— Kurp?
— Turp, — Askānio norādīja, — skaties turp!
— Tu taču nerādi man uz to, kas tev ienācis prātā, — students sacīja, — bet gan uz ozolu.
Patiešām, gandrīz pie paša grāvja auga milzīgs ozols, kura zari, šķiet, ziņkāri liecās pāri Nelas muižas mūriem.
— Vai tiešām jūs nesaprotat? — Askānio noprasīja.
— Tā, tā, kā liekas, sāku apjaust. Skaidrs. Ozols un mūris veido sākumu tilta arkai, ko pabeidz kāpnes, taču zem gaisa tilta, draudziņ, melno dubļu bezdibenis. Velns parāvis, te ir jābūt piesardzīgam! Bet man mugurā svētdienas dranas, un Simonas vīrs atsakās turpmāk šūt uz parāda.
— Palīdziet man uzkāpt ozolā, — Askānio sacīja, — tas ir viss, ko es no jums lūdzu.
— Un es — tātad es palikšu šeit, apakšā? Pazemīgi pateicos!
Un abi draugi reizē iekrampējās zemākajā zarā un nākamajā mirklī jau bija kokā. Tad viņi kopīgiem spēkiem uzvilka augšā arī kāpnes un rāpās ar tām koka galotnē. Nonākuši tur, viņi nolaida kāpnes gluži kā paceļamo tiltu un nevarēja vien nopriecāties, redzēdami, ka viens kāpņu gals droši balstās uz resna zara, bet otrs divas trīs pēdas sniedzas pāri mūrim.
— Bet ko mēs darīsim, kad nokļūsim uz mūra? — Obrī jautāja.
— Kad būsim uz mūra, mēs pievilksim kāpnes un nokāpsim pa tām lejā.
— Tā jau tas būtu. Tikai nav paredzēts tāds sīkums, ka siena ir divdesmit piecas pēdas augsta, bet kāpņu garums — tikai divpadsmit pēdas.
— Arī tas ir paredzēts, — Askānio sacīja, raisīdams vaļā auklu, ko bija aptinis ap vidukli.
Pēc tam, apsējis vienu virves galu ap koka stumbru, viņš pārmeta otru galu pāri mūrim.
— Ak, gudrā galva! Es tevi sapratu, — 2aks Obrī iesaucās, — un esmu laimīgs un lepns, ka nolauzīšu sev sprandu kopā ar tevi.
— Paklau! Ko jūs darāt?
— Dodos pāri tiltam, — atbildēja Obrī, gatavodamies pāriet uz mūri.
— Nē, — Askānio iebilda, — es iešu pirmais.
— Lozēsim, kuram tiks slapjais pirksts, — Obrī sacīja un pastiepa draugam vidējo un rādītāja pirkstu.
— Nu labi, — Askānio piekrita un pieskārās vienam no pirkstiem.
— Tu esi laimējis, — Obrī sacīja. — Ej, tikai esi aukstasinīgs un mierīgs — saprati?
— Neuztraucies, — Askānio noteica.
Un viņš devās pāri gaisa tiltam, kamēr 2aks Obrī pieturēja kāpnes aiz viena gala, lai tās tik ļoti nešūpotos; kāpnes nebija diez cik izturīgas, taču drosmīgais jauneklis nebija smags. Students aizturēja elpu, viņam šķita, ka Askānio tūliņ zaudēs līdzsvaru. Tomēr jauneklis skriešus noskrēja četrus pēdējos soļus un sasniedza mūra kori sveiks un vesels. Arī tur viņam draudētu nāves briesmas, ja kāds no ielenktajiem viņu pamanītu; taču viss notika tā, kā Askānio bija paredzējis, un, ielūkojies dārzā, viņš uzsauca draugam: