— Te neviena nav, ne dzīvas dvēseles!
— Tad drošāk uz priekšu! — Zaks Obrī iesaucās. — Tagad mana kārta padejot uz virves.
Nu savukārt viņš gāja pa šauro un ļodzīgo gaisa ceļu, kamēr Askānio pieturēja kāpnes, palīdzēdams, kā bija palīdzēts viņam. Būdams tikpat veikls un izmanīgs kā Askānio, Žaks Obrī pēc brīža jau atradās blakus draugam.
Te abi jaunekļi apsēdās jāteniski uz mūra kores un pievilka klāt kāpnes, tad piesēja tās pie virves, kuras otrs gals bija stingri piestiprināts pie ozola, un nolaida kāpnes lejā gar mūri vajadzīgajā augstumā, lai tās viņiem kalpotu kā drošs atbalsts; pēc tam Askānio, kas bija ieguvis tiesības izmēģināt visu pirmais, ieķēries ar abām rokām virvē, nolaidās līdz pirmajam kāpņu šķērskokam un pēc mirkļa jau stāvēja uz cietas zemes.
Tikpat laimīgi nolaidās arī 2aks Obrī, un abi draugi atradās pils dārzā.
Tagad svarīgākais bija rīkoties pēc iespējas ātrāk. Pār- kļūšana pāri mūrim bija prasījusi diezgan daudz laika, un Askānio ar šausmām domāja, ka, viņam promesot, ar skolotāju varēja būt noticis kas ļauns; ar kailiem zobeniem rokā abi draugi pieskrēja pie durvīm, kas veda uz pirmo pagalmu, kur droši vien atradās garnizons, ja vien tas nebija mainījis pozīcijas. Piegājis pie durvīm, Askānio ielūkojās pa atslēgas caurumu un ieraudzīja, ka pagalms ir tukšs.
— Manam skolotājam laimējies! — viņš iesaucās. — Garnizons aizgājis. Pils ir mūsu!
Un Askānio mēģināja atvērt durvis, taču tās bija aizslēgtas.
Abi draugi sāka tās raustīt no visa spēka.
— Nāciet šurp! — atskanēja balss, kas, šķiet, atbalsojās tieši jaunekļa sirdī. — Nāciet šurp, msjē!
Askānio atskatījās un pirmā stāva logā ieraudzīja Kolombu. Pāris lēcienos viņš bija tai blakus.
— Kas to būtu domājis, — Zaks Obrī noteica, sekodams draugam. — Kā redzams, mums šeit ir paziņas. Bet jūs par to ne pušplēsta vārda, klusētāja kungs.
— O, glābiet manu tēvu, msjē Askānio! — Kolomba iesaucās, nemaz nebrīnīdamās, ka jaunais cilvēks atrodas šeit, itin kā viņa klātbūtne šeit būtu pilnīgi dabiska. — Dzirdat, viņi cīnās tur laukumā, un tas viss manis dēļ, manas vainas dēļ! Mans dievs, mans dievs! Pasteidzieties, citādi viņu nogalinās!
— Nomierinieties, — Askānio sacīja, ieskriedams istabās, caur kurām varēja izkļūt otrajā pagalmā.— Nomierinieties, es atbildu par visu.
— Nomierinieties, — 2aks Obrī atkārtoja, neatpalik- dams no drauga, — nomierinieties, mēs atbildam par visu.
Ticis laukā pa durvīm, Askānio atkal sadzirdēja, ka viņu kāds sauc, taču šoreiz balss nebija tik maiga.
— Kas mani cauc? — Askānio vaicāja.
— Es sauc, mans jauns draugs, es sauc, — atkārtoja tā pati balss ar skaidri saklausāmu vācisku akcentu.
— Piķis un zēvele! — 2aks Obrī iesaucās. — Tas taču ir mūsu Goliāts! Ko jūs, velns parāvis, darāt šai vistu kūtī, drošsirdīgais milzi?
Un tiešām viņš ieraudzīja Hermaņa galvu kāda šķūņa lodziņā.
— Tas ir es, pats nezin, kā tikt iekšā. Tais vaļā bult, lai var iet kauties. Mudīg, mudīg, rokas niez.
— Nāciet laukā, — students sacīja, atbultēdams durvis.
Tikmēr Askānio jau atradās pie vārtiem, aiz kuriem
draudīgi šķindēja divi zobeni. Vienīgi masīvie koka vārti šķīra viņu no tiem, kas patlaban krustoja zobenus, un, baidīdamies, ka, pārsteidzīgi rīkojoties, varētu nokļūt ienaidnieka rokās, viņš palūkojās laukā pa režģoto lodziņu. Tieši sev pretī ieraudzījis Čellīni, iekarsušu, satracinātu, niknuma pārņemtu, viņš saprata, ka mesers Robērs ir pazudis. Askānio pacēla atslēgu, kas bija nomesta zemē, vienā acumirkli atslēdza vārtus un, domādams vienīgi par Kolombai doto solījumu, saņēma, kā mēs jau zinām, zobena cirtienu, kas neizbēgami caurdurtu d'Esturvilu.
Mēs zinām arī, kas sekoja pēc tam. Izmisuma pārņemtais Benvenuto piekļāva sev pie krūtīm Askānio; Hermanis ieslēdza prevo šķūnītī, no kura pats nule bija ticis laukā, bet Zaks Obrī, uzlēcis uz cietokšņa mūra, māja ar rokām, vēstīdams par uzvaru.
Uzvara patiešām bija pilnīga; sardzes vīri, redzēdami, ka prevo nokļuvis gūstā, pat necentās izrādīt pretestību un nolika ieročus.
Un tad Čellīni mācekļi iegāja Lielās Nelas pils pagalmā, kas tagad piederēja viņiem, un aizslēdza aiz sevis vārtus, atstādami ārpusē prevo sardzes vīrus un algotņus. Benvenuto nepievērsa nekādu uzmanību tam, kas notika ap viņu; joprojām neizlaizdams Askānio ņo rokām, -viņš novilka jauneklim bruņukreklu, pārplēsa kamzoli un, beidzot atradis brūci, uzlika tai virsū savu mutautu, cenzdamies apturēt asiņošanu.
— Askānio, manu zēn, — viņš atkārtoja vienā laidā, — es esmu tevi ievainojis, ievainojis! Ko par to tur debesīs teiks tava māte? Piedod, piedod man, Stefāna. Tev sāp? Atbildi. Vai mana roka tev dara sāpes? Vai tiešām asinis nepārstās tecēt? Ātrāk ārstu! … Skrieniet taču pēc ārsta!
Pēc ārsta aizsteidzās 2aks Obrī.
— Tas ir sīkums, dārgais skolotāj, nudien sīkums, — Askānio atbildēja, — plecs tikai viegli skarts. Nevajag tā izsamist, atkārtoju — tas ir sīkums.
Patiešām — ārsts, kas ieradās pēc piecām minūtēm kopā ar 2aku Obrī, paziņoja, ka rēta, lai ari dziļa, tomēr nav bīstama, un viņš pārsēja to.
— O, kādu smagumu jūs noveļat no manas sirds, ārsta kungs! — Benvenuto Čellīni iesaucās. — Mans dārgais zēn, tātad es nebūšu tavs slepkava! Bet kas ar tevi_notiek, Askānio? Pulss paātrinās, sejā pieplūst asinis … Ārsta kungs, viņš jānes prom no šejienes, viņam ir karstumi.