— Nē, nē, skolotāj, — Askānio nomurmināja, — gluži otrādi, es jūtos labāk. O, atstājiet mani šeit, atstājiet, es jūs lūdzu!
— Kur ir mans tēvs? — pēkšņi aiz Benvenuto muguras atskanēja balss, kas lika viņam nodrebēt. — Ko jūs esat izdarījuši ar manu tēvu?
Benvenuto pagriezās un ieraudzīja bālo, bailēs sastingušo Kolombu, kas vaicāja un reizē meklēja ar skatienu prevo.
— O, jūsu tēvs, jaunkundz, ir sveiks un vesels! Pateicoties dievam, viņš ir sveiks un vesels! — Askānio iesaucās.
— Jāpateicas gan ir šim nabaga zēnam, — Benvenuto sacīja, — kurš pats labprātīgi saņēma cirtienu, kas bija domāts citam, kālab jūs, prevo kungs, varat droši teikt, ka šis drošsirdis izglābis jums dzīvību. Skaidrs? Bet kur tad jūs esat, meser Robēr? — Čellīni vaicāja, savukārt meklēdams ar skatienu meseru Robēru un nevarēdams saprast, kur viņš nozudis.
— Viņ ir šēt, skolotāj! — Hermanis atsaucās.
— Kur — šeit?
— Šēt, iekš cietum.
— O, msjē Benvenuto! — iesaucās Kolomba, kuras balsi ieskanējās gan lūgums, gan pārmetums, un skriešus aizskrēja uz šķūnīti.
— Veriet vaļā, Hermani! — Čellīni pavēlēja.
Hermanis atvēra durvis, un uz sliekšņa iznāca prevo,
mazliet apmulsis par savu neveiksmi. Kolomba apskāva viņu.
— Tēt! Mīļo tēt! — meitene iesaucās. — Vai jūs neesat ievainots? Vai jums nav kas nodarīts?
Un, sacīdama to, viņa lūkojās uz Askānio.
— Nē, — prevo, kā vienmēr, skarbi atbildēja, — pateicoties dievam, ar mani nekas ļauns nav noticis.
— Un … un .. . — Kolomba stostīdamās jautāja, — vai tas ir tiesa, ka jūs izglāba šis jaunais cilvēks?
— Nevaru noliegt, viņš ieradās tieši laikā.
— Jā, jā, —-Čellīni sacīja, — lai saņemtu zobena cirtienu, kas bija domāts jurns, prevo kungs. Jā, Kolombas jaunkundz, — Benvenuto turpināja, — par to, ka jūsu tēvs ir dzīvs, jāpateicas šim drosmīgajam jauneklim, un, ja prevo kungs to visiem skaļi nepavēstīs, tas nozīmēs, ka viņš ir melis un turklāt vēl nepateicīgs cilvēks.
— Ceru, ka glābējs nav pārāk dārgi samaksājis par savu rīcību, — Kolomba ieteicās un pietvīka, samulsusi par savu drosmi.
— O, jaunkundz, — Askānio iesaucās, — es būtu ar mieru samaksāt pat ar savu dzīvību!
— Redzat, meser prevo, cik ļoti cilvēki jūs mīl, — Čellīni piebilda. — Taču baidos, ka Askānio ir stipri saguris. Brūce ir pārsieta, un, manuprāt, viņam tagad būtu jāatpūšas.
Tas, ko Benvenuto sacīja meseram d'Esturvilam par pakalpojumu, kādu viņam izdarījis ievainotais, bija vistīrākā patiesība, un, tā kā patiesība runā pati par sevi, prevo sirds dziļumos apzinājās, ka Askānio izglābis viņam dzīvību, — viņš saņēmās, piegāja pie ievainotā un sacīja:
— Jaunais cilvēk, nododu jūsu rīcībā daļu no manas pils.
— Jūsu pils, meser Robēr? — Benvenuto Čellīni skaļi iesmējās, jo, mazliet nomierinājies par Askānio, bija atguvis labu garastāvokli. — Jūsu pils? Vai tiešām jūs vēlaties vēl turpināt cīniņu?
— Kā?! — prevo iesaucās. — Vai jūs domājat, ka jums izdosies izdzīt no mājām mani un manu meitu?
• — Jūs maldāties, mans kungs. Jūs apdzīvojat Mazo Nelas pili, un manis dēļ arī palieciet tur. Dzīvosim kā labi kaimiņi. Jūsu zināšanai, meser prevo: Askānio tūdaļ pārcelsies uz Lielo pili, un mēs vakarā viņam pievienosimies. Bet ja nu karš jums patīk labāk …
— Mīļo tēt! — Kolomba iesaucās.
— Nē, lai ir miers, — prevo noteica.
— Miers bez miera līguma nevar būt, meser prevo, — Benvenuto piebilda. — Parādiet man godu un atnāciet man līdzi uz Lielo Nelas pili vai arī, apliecinot draudzību, pieņemiet mani Mazajā pilī, un mēs apspriedīsim miera līguma noteikumus.
— Es sekošu jums, msjē, — prevo atbildēja.
— Labi! — Čellīni noteica.
— Jaunkundz, — mesers d'Esturvils uzrunāja meitu, — esiet tik laipna, ejiet mājās un gaidiet manu atgriešanos.
Par spīti skarbajam tonim, kādā tas tika pateikts, Kolomba piekļāvās tēvam, sniegdama skūpstam pieri, un, uzmetusi klātesošajiem atvadu skatienu, lai Askānio varētu saprast, ka tas domāts viņam, aizsteidzās prom.
Askānio pavadīja meiteni ar skatienu, kamēr viņa nozuda. Pēc tam viņš palūdza, lai viņu aiznes prom, jo tagad viņu pagalmā vairs nekas neaizkavēja. Hermanis paņēma Askānio uz rokām kā bērnu un pārnesa uz Lielo Nelas pili.
— Nudien, meser Robēr, — Benvenuto sacīja, savukārt pavadīdams meiteni ar skatienu, kamēr vien viņa bija redzama, — nudien jūs labi darījāt, aizsūtīdams prom manu bijušo gūstekni, atklāti sakot, man jāpateicas jums par to, ka jūs bijāt tik tālredzīgs: Kolombas jaunkundzes klātbūtne, šķiet, būtu nākusi par ļaunu manām interesēm, sirds man atmaigtu, un es aizmirstu to, ka esmu uzvarētājs, un atcerētos vienīgi to, ka esmu mākslinieks, tas ir, daiļu formu un dievišķīga skaistuma pielūdzējs.
Šos meitai domātos komplimentus mesers d'Esturvils uzklausīja ar sāju grimasi; viņš sekoja tēlniekam, pūlēdamies noslēpt nelāgo garastāvokli, lai gan purpināja kaut kādus draudus; Čellīni, nolēmis mazliet atvēsināt savu pretinieku, palūdza d'Esturvilu izstaigāt kopā viņa jauno mītni. Šis priekšlikums tika izteikts tik galanti, ka prevo nevarēja atteikties. Gribot negribot viņam bija jāseko savam kaimiņam, kas lika iegriezties ikvienā dārza nostūrī, ikvienā pils istabā.
— Šeit ir bezgala jauki! — Benvenuto iesaucās, pabeidzis pils apskati, kuras laikā abi kaimiņi atradās gluži pretēju izjūtu varā. — Tagad es jūs atvainoju un saprotu, kāpēc jums tik grūti bija atstāt pili, meser prevo; taču varat ticēt, ka jūs vienmēr būsiet šeit gaidīts viesis, tiklīdz jums labpatiksies parādīt man godu un, tāpat kā tagad, apmeklēt manu necilo mājokli.