— Jūs aizmirstat, msjē, ka šodien esmu ieradies šeit vienīgi tāpēc, lai uzzinātu jūsu noteikumus un izteiktu jums savējos. Es gaidu.
— Protams, protams, meser Robēr, esmu jūsu rīcībā. Ar jūsu atļauju es pirmais izteikšu savas vēlēšanās, bet pēc tam arī jūs varēsiet brīvi pavēstīt savu gribu.
— Runājiet.
— Vispirms vienosimies par galveno. <
— Un tas būtu?
— Tad klausieties: «Pirmais pants. Mesers Robērs d'Esturvils, Parīzes prevo, atzīst Benvenuto Čellīni īpašuma tiesības uz Lielo Nelas pili, to labprātīgi atstāj un uz visiem laikiem atsakās no tās gan pats, gan viņa tuvinieki.»
— Piekrītu, — prevo atbildēja. — Ja nu vienīgi karalim ienāk prātā atņemt pili jums, tāpat kā viņš to atņēma man, un atdot kādam citam, tad, pats par sevi saprotams, par to ēs neatbildu.
— Paskat vien! — Čellīni ieteicās. — Te slēpjas kāda viltība, msjē prevo. Taču tik un tā es nosargāšu to, ko esmu iekarojis. Tālāk.
— Tagad mana kārta, — prevo sacīja.
— Protams, — Čellīni noteica.
— «Otrais pants. Benvenuto Čellīni apņemas neuzbrukt Mazajai Nelas pilij, kura ir un paliek Robēra d'Esturvila īpašums; vēl vairāk, viņš nemēģinās tajā iekļūt nedz kā kaimiņš, nedz izlikdamies par draugu.»
— Lai notiek, — Benvenuto noteica, — lai gan šī klauzula neskan diez cik laipni; ja nu vienīgi man atvērs durvis, tad, protams, es aiz pieklājības pa tām ieiešu.
— Es došu pavēli durvis neatvērt, — prevo atbildēja.
— Tālāk-
— Es turpinu. «Trešais pants. Pirmais pagalms, kas atrodas starp Lielo un Mazo Nelas pili, būs kopējs abiem īpašumiem.»
— Tā tam jābūt pēc taisnības, — Benvenuto sacīja,
— un, ja Kolombas jaunkundzei labpatiksies tajā ieietr es neaizturēšu viņu kā gūstekni.
— O, neraizējieties! Mana meita ieies iekšā un izies laukā pa durvīm, kuras es,likšu izlauzt mūrī; es tikai gribu nodrošināt sev tiesības, lai pagalmam cauri varētu braukt karietes un rati.
— Vai tas ir viss? — Benvenuto noprasīja.
— Jā, — mesers Robērs atbildēja. — Starp citu, — viņš tūdaļ piemetināja, — es ceru, ka jūs atļausiet iznest no šejienes manas mantas.
— Pilnīgi pareizi. Jūsu mantas pieder jums, tāpat kā Lielā Nelas pils pieder man … Un tagad, meser prevo, pē-, dējais papildinājums līgumam, kas liecinātu par jūsu labo gribu.
— Runājiet.
— «Ceturtais un pēdējais pants. Mesers Robērs d'Esturvils un Benvenuto Čellīni netur ļaunu prātu viens uz otru un apņemas uzturēt godīgu un patiesu mieru.»
— Esmu gatavs pieņemt šo noteikumu, — prevo sacīja,
— jo tas neuzliek man par pienākumu sniegt jums atbalstu un palīdzību gadījumā, ja jums kāds uzbruktu. Piekrītu, es nedarīšu jums ļaunu, tomēr nesolu sniegt jums nekādus pakalpojumus.
— Jūs lieliski zināt, msjē prevo, ka es protu sevi aizstāvēt, vai ne? Tālab, ja esat gatavs parakstīt, —Čellīni piebilda, sniegdams viņam spalvu, — tad parakstiet, msjē prevo.
— Es parakstu! — prevo nopūzdamies sacīja.
Viņš parakstījās, un katra līgumslēdzēja puse saņēma savu līguma eksemplāru.
Pēc tam mesers d'Esturvils steidzīgi devās uz Mazo Nelas pili, lai nostrostētu nabaga Kolombu par neapdomīgo soli. Kolomba nodūra galvu un nebilda pretī tēvam ne vārda, patiesībā viņa nemaz nedzirdēja, ko teica tēvs, jo visu laiku domāja vienīgi par Askānio, un viņai ļoti gribējās tēvam pavaicāt, kā jūtas ievainotais. Taču meitene nevarēja saņemties, un skaistā jaunekļa vārds tā arī netika pāri viņas lūpām.
Kamēr tas viss norisinājās Mazajā Nelas pilī, Katrīna, kurai pakaļ tika nosūtīts ziņnesis, iegāja Lielajā Nelas pilī un jūtu uzplūdā metās Čellīni apkampienos, paspieda roku Askānio, apsveica Hermani, pazobojās par Pagolo; viņa smējās, raudāja, trallināja, izprašņāja, un visu to viņa darīja vienā laikā; rīta cēlienu meitene bija pavadījusi vienā satraukumā, iztālēm dzirdamie arkebūzu šāvieni vai ik brīdi bija pārtraukuši viņas lūgšanas. Bet galu galā viss bija laimīgi beidzies; izņemot četrus kritušos un trīs ievainotos, visi pārējie bija sveiki un veseli, un Skocone nu varēja priecāties gan par uzvaru, gan par uzvarētājiem.
Kad kņada, ko sacēla Katrīnas ierašanās, bija pierimusi, Askānio atcerējās iemeslu, kādēļ students bija ieradies viņiem palīgā tieši laikā, un, pagriezies pret Benvenuto, viņš sacīja:
— Skolotāj, tas ir mans draugs 2aks Obrī, ar kuru mēs šodien bijām norunājuši mazliet pabumbot. Taču, lai cik ļoti to vēlētos, šodien es neesmu spējīgs būt viņa partneris, kā saka mūsu draugs Hermanis. Bet 2aks tik varonīgi mums palīdzēja, ka es uzdrošinos jūs lūgt aizstāt mani šai partijā.
— Ar lielāko prieku, — Benvenuto atbildēja. — Nu, saturieties, msjē Obrī!
— Pacentīsimies, maestro!
— Tikai pēc tam, kad mēs ēdīsim vakariņas, atcerieties: uzvarētājam jāiztukšo par divām pudelēm vairāk nekā zaudētājam.
• — Tas nozīmē, maestro Benvenuto, ka mani iznesīs no šejienes kā līķi. Lai dzīvo līksmība! Tas man patīk. Sasodīts, mani taču gaida Simona! Nekas. Pagājušo svētdien velti izgaidījos es; šodien ir viņas kārta, lai kož pirkstos.
Un, paņēmuši bumbas un raketes, abi devās uz dārzu.
XI pŪces, Žagatas un lakstīgalas
Tā kā bija svētdienas diena, Čellīni nedarīja neko citu kā vienīgi spēlēja bumbu, pēc spēles atpūtās un apskatīja savu jauno īpašumu; taču jau nākamajā rītā viņš sāka pārvest mantas, un viņa deviņi mācekļi tā centās, ka pēc divām dienām viss bija kārtībā; trešajā dienā Benvenuto mierīgi stājās pie darba, itin kā nekas nebūtu noticis.
Kad prevo redzēja, ka ir galīgi uzveikts, kad uzzināja, ka Benvenuto darbnīcas iekārta jau pārvesta un visi viņa mācekļi jau pārvākušies uz Lielo Nelas pili, viņu atkal pārņēma niknums un viņš sāka perināt atriebības plānus.