Выбрать главу

Prevo bija neganta naida pilns, kad trešās dienas rītā, tas ir, trešdien, pie viņa negaidīti ieradās de Marmaņs. Uzpūtīgo vikontu kā jebkuru nelietīgu un muļķīgu cil­vēku allaž priecēja draugu likstas un nelaimes.

—           Redzat nu, — viņš teica, pieiedams pie d'Esturvila, — vaijnan nebija taisnība, mans dārgais prevo.

—           A, tas esat jūs, vikont. Labdien, — d'Esturvils at­bildēja.

—    Tātad man bija taisnība?

—    Diemžēl jā. Un jums klājas labi?

—    Vismaz man nav ko pārmest sev: es jūs brīdināju.

—    Vai karalis jau atgriezies Luvrā?

—           Un jūs vēl teicāt: «Blēņas, amatnieks, nožēlojams nelga, gribētos viņu redzēt!» Tagad jūsu vēlēšanās piepil­dījusies, mans nabaga draugs.

—           Es jums jautāju — vai viņa majestāte atgriezies no Fontenblo?

—           Jā. Un jūtas apbēdināts, ka nav bijis Parīzē svētdien un nav noskatījies no kāda Luvras torņa, kā viņa zeltkalis uzvar Parīzes prevo.

—    Un ko runā galmā?

—    Runā, ka jūs esat sakauts lupatlēveros.

—           Hm … hm … — nomurmināja prevo, kuru šī saruna kaitināja aizvien vairāk.

—           Kā tad tas notika, vai tiešām viņš uzvarēja jūs tik apkaunojošā veidā? — Marmaņs turpināja.

—    Bet…

—    Viņš nogalināja divus jūsu sardzes vīrus, vai ne?

—    Laikam.

—           Ja gribat viņu vietā nolīgt citus, varu piedāvāt jums divus bezbailīgus itāliešu algotņus, kas neatsakās ne no kāda darba; viņi ir mazliet padārgi, toties uzticami vīri. Bijuši abi toreiz jūsu dienestā, viss būtu pavērsies citādi.

—          Paskatīsimies, es nesaku nē. Ja nenolīgšu pats, var­būt viņi noderēs manam znotam grāfam d'Orbekam.

—          Un tomēr, lai ko jūs sacītu, es nevaru tam noticēt, ka Benvenuto būtu jūs noslānījis.

—    Kas jums to teica?

—           Visi runā. Daži sašutuši tāpat kā es, citi smejas tāpat kā karalis.

—    Diezgan! Cīņa vēl nav galā.

—           Muļķīgi, ka jūs ielaidāties ar šo nekauņu. Un kālab? Zemiskas mantkāres dēļ.

—    Tagad es cīnīšos goda dēļ.

—    Ja tas būtu noticis sievietes dēļ, tad jūs varētu iz­vilkt zobenu un pārmācīt šos salašņas, taču mājokļa dēļ…

—    Nelas pils ir paša karaļa cienīgs mājoklis.

—    Pilnīgi pareizi. Bet kā jūs varējāt pieļaut, ka paša ka­raļa cienīga mājokļa dēļ jūs pārmāca kā zemas kārtas cil­vēku!

—    O, man ienāca prātā kāda laba doma, Marmaņ! —- prevo iesaucās, beidzot zaudējis pacietību. — Velns parā­vis! Jūs esat man tik uzticīgs, ka gribas izdarīt jums drau­dzīgu pakalpojumu, un esmu priecīgs, ka viss tik laimīgi sagadījies. Dārgais vikont, kā augstmanis un karaļa sekre­tārs jūs esat pelnījis labāku mājokli nekā Išetas ielas nams. Starp citu, es nesen lūdzu hercogieni d'Etampu — un viņa, kā jūs zināt, man neko neatsaka — palīdzēt kā­dam manam draugam, kas vēlējās apmesties vienā no ka­raļa pilīm. Un man tas izdevās, lai gan prasīja zināmas pūles, taču, izrādās, mans protežējamais aizsaukts neatlie­kamās darīšanās uz Spāniju. Un nu manās rokās ir karaļa raksts, kas dod tiesības ieņemt jebkuru pili. Tā kā es nevaru to darīt, vai jūs negribētu izmantot šo rakstu? Es būšu laimīgs, ka šādā veidā varēšu atlīdzināt jums par pa­kalpojumiem un sirsnīgo draudzību.

—    Dārgais d'Esturvil, jūs tiešām izdarāt man nenovērtē­jamu pakalpojumu. Jums taisnība, man ir pretīgs mājok­lis, un es jau reizes divdesmit esmu sūdzējies par to karalim.

—    Tikai ar vienu noteikumu.

—    Kādu?

—    Ta ka jūs varat izraudzīties jebkuru no karaļa pilīm, tad izraugieties …

—    Sakiet ātrāk, es gaidu.

—    Nelas pili.

—    A, tie ir "Slazdi!

—    Nekādā ziņā, un te būs pierādījums — dokuments ar viņa majestātes parakstu, atliek vienīgi ierakstīt prasītāja vārdu un pils nosaukumu. Tātad es rakstu — Lielā Nelas pils, bet jūs varat ierakstīt vārdu, kāds jums labpatīk.

—    Bet nolādētais Benvenuto?

—    Viņš itin neko nedara, lai aizsargātu pili, jo viņu nomierinājis starp mums noslēgtais līgums. Tas, kurš gri­bēs ieiet pie viņa, atradīs durvis atvērtas, bet, ja ieradīsies svētdienā, tad tukšas būs arī zāles. Bez tam Benvenuto nav nemaz jāizdzen laukā, bet tikai jāsadala ar viņu Lielā

Nelas pils, kur vietas pietiek trim četrām ģimenēm. Ben­venuto uzklausa saprāta balsi. Bet ko jūs tur darāt?

—    Ierakstu dokumentā savu vārdu un titulu. Vai re­dzat?

—    Tomēr piesargieties, jo Benvenuto var izrādīties bīstamāks, nekā jūs domājat.

—    Labi! Es paturēšu sev abus algotņus, un kādu svēt­dienu mēs viņu pārsteigsim.

—    Kā, jūs ielaidīsieties ar klaidoni zemiskas mantkāres dēļ?

—    Uzvarētājus netiesā, turklāt es atriebju draugu.

—    Tādā gadījumā vēlu sekmes, es esmu jūs brīdinājis, Marmaņ.

—    Tādā gadījumā izsaku divkāršu pateicību: pirmkārt, par dāvanu, otrkārt, par brīdinājumu.

Aiz prieka vai starodams, Marmaņs iebāza dāvinājuma aktu kabatā un ātrāk posās prom, lai aizturētu algotos slepkavas.

—    Lieliski! — mesers d'Esturvils noteica, berzēdams rokas un pavadīdams viesi ar skatienu. — Rīkojies, vi­kont. Viens no diviem: vai nu tu atriebsi mani, uzvarē­dams Benvenuto, vai arī Benvenuto atriebsies tev par to, ka esi ņirgājies par mani; gan vienā, gan otrā gadījumā esmu vinnētājs. Es sarīdīšu savus ienaidniekus, lai plēšas, lai nogalina viens otru, bet pats ar baudu noskatīšos uz viņiem, priecāšos par katru zobena cirtienu.

Kamēr saērcinātais prevo gatavojas atriebties Lielās Ne­las pils iemītniekiem, pārcelsimies pāri Sēnai un palūko­simies, kā viņiem tur klājas. Būdams stipras gribas cilvēks, Benvenuto, kā jau mēs sacījām, bija nodevies darbam, ne par ko neuztraukdamies un nenojauzdams mesera d'Estur- vila ļaunos nodomus. Tēlnieks mierīgi vadīja savas dienas: piecēlies līdz ar gaismas svīdu, viņš devās uz nomaļo ista­biņu virs lietuves, kur pavērās pa logu skats uz Mazās Nelas pils dārzu. Tur viņš veidoja Hēbes statujas modeli. Stundu pēc pusdienām, tas ir, ap vieniem, viņš devās uz darbnīcu, kur strādāja pie Jupitera; vakarā, lai izklaidētos, viņš spēlēja bumbu vai devās pastaigā. Gluži citādi savas dienas vadīja Katrīna: viņa griezās kā vilciņš, izšuva, draiskojās, dziedāja, un Lielā Nelas pils viņai patika labāk nekā Ferrāras kardināla pils. Arī Askānio, kuram ievai­nojums vēl neļāva strādāt, par spīti darbīgajam rakstu­ram, negarlaikojās — viņš sapņoja.