Prevo bija neganta naida pilns, kad trešās dienas rītā, tas ir, trešdien, pie viņa negaidīti ieradās de Marmaņs. Uzpūtīgo vikontu kā jebkuru nelietīgu un muļķīgu cilvēku allaž priecēja draugu likstas un nelaimes.
— Redzat nu, — viņš teica, pieiedams pie d'Esturvila, — vaijnan nebija taisnība, mans dārgais prevo.
— A, tas esat jūs, vikont. Labdien, — d'Esturvils atbildēja.
— Tātad man bija taisnība?
— Diemžēl jā. Un jums klājas labi?
— Vismaz man nav ko pārmest sev: es jūs brīdināju.
— Vai karalis jau atgriezies Luvrā?
— Un jūs vēl teicāt: «Blēņas, amatnieks, nožēlojams nelga, gribētos viņu redzēt!» Tagad jūsu vēlēšanās piepildījusies, mans nabaga draugs.
— Es jums jautāju — vai viņa majestāte atgriezies no Fontenblo?
— Jā. Un jūtas apbēdināts, ka nav bijis Parīzē svētdien un nav noskatījies no kāda Luvras torņa, kā viņa zeltkalis uzvar Parīzes prevo.
— Un ko runā galmā?
— Runā, ka jūs esat sakauts lupatlēveros.
— Hm … hm … — nomurmināja prevo, kuru šī saruna kaitināja aizvien vairāk.
— Kā tad tas notika, vai tiešām viņš uzvarēja jūs tik apkaunojošā veidā? — Marmaņs turpināja.
— Bet…
— Viņš nogalināja divus jūsu sardzes vīrus, vai ne?
— Laikam.
— Ja gribat viņu vietā nolīgt citus, varu piedāvāt jums divus bezbailīgus itāliešu algotņus, kas neatsakās ne no kāda darba; viņi ir mazliet padārgi, toties uzticami vīri. Bijuši abi toreiz jūsu dienestā, viss būtu pavērsies citādi.
— Paskatīsimies, es nesaku nē. Ja nenolīgšu pats, varbūt viņi noderēs manam znotam grāfam d'Orbekam.
— Un tomēr, lai ko jūs sacītu, es nevaru tam noticēt, ka Benvenuto būtu jūs noslānījis.
— Kas jums to teica?
— Visi runā. Daži sašutuši tāpat kā es, citi smejas tāpat kā karalis.
— Diezgan! Cīņa vēl nav galā.
— Muļķīgi, ka jūs ielaidāties ar šo nekauņu. Un kālab? Zemiskas mantkāres dēļ.
— Tagad es cīnīšos goda dēļ.
— Ja tas būtu noticis sievietes dēļ, tad jūs varētu izvilkt zobenu un pārmācīt šos salašņas, taču mājokļa dēļ…
— Nelas pils ir paša karaļa cienīgs mājoklis.
— Pilnīgi pareizi. Bet kā jūs varējāt pieļaut, ka paša karaļa cienīga mājokļa dēļ jūs pārmāca kā zemas kārtas cilvēku!
— O, man ienāca prātā kāda laba doma, Marmaņ! —- prevo iesaucās, beidzot zaudējis pacietību. — Velns parāvis! Jūs esat man tik uzticīgs, ka gribas izdarīt jums draudzīgu pakalpojumu, un esmu priecīgs, ka viss tik laimīgi sagadījies. Dārgais vikont, kā augstmanis un karaļa sekretārs jūs esat pelnījis labāku mājokli nekā Išetas ielas nams. Starp citu, es nesen lūdzu hercogieni d'Etampu — un viņa, kā jūs zināt, man neko neatsaka — palīdzēt kādam manam draugam, kas vēlējās apmesties vienā no karaļa pilīm. Un man tas izdevās, lai gan prasīja zināmas pūles, taču, izrādās, mans protežējamais aizsaukts neatliekamās darīšanās uz Spāniju. Un nu manās rokās ir karaļa raksts, kas dod tiesības ieņemt jebkuru pili. Tā kā es nevaru to darīt, vai jūs negribētu izmantot šo rakstu? Es būšu laimīgs, ka šādā veidā varēšu atlīdzināt jums par pakalpojumiem un sirsnīgo draudzību.
— Dārgais d'Esturvil, jūs tiešām izdarāt man nenovērtējamu pakalpojumu. Jums taisnība, man ir pretīgs mājoklis, un es jau reizes divdesmit esmu sūdzējies par to karalim.
— Tikai ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Ta ka jūs varat izraudzīties jebkuru no karaļa pilīm, tad izraugieties …
— Sakiet ātrāk, es gaidu.
— Nelas pili.
— A, tie ir "Slazdi!
— Nekādā ziņā, un te būs pierādījums — dokuments ar viņa majestātes parakstu, atliek vienīgi ierakstīt prasītāja vārdu un pils nosaukumu. Tātad es rakstu — Lielā Nelas pils, bet jūs varat ierakstīt vārdu, kāds jums labpatīk.
— Bet nolādētais Benvenuto?
— Viņš itin neko nedara, lai aizsargātu pili, jo viņu nomierinājis starp mums noslēgtais līgums. Tas, kurš gribēs ieiet pie viņa, atradīs durvis atvērtas, bet, ja ieradīsies svētdienā, tad tukšas būs arī zāles. Bez tam Benvenuto nav nemaz jāizdzen laukā, bet tikai jāsadala ar viņu Lielā
Nelas pils, kur vietas pietiek trim četrām ģimenēm. Benvenuto uzklausa saprāta balsi. Bet ko jūs tur darāt?
— Ierakstu dokumentā savu vārdu un titulu. Vai redzat?
— Tomēr piesargieties, jo Benvenuto var izrādīties bīstamāks, nekā jūs domājat.
— Labi! Es paturēšu sev abus algotņus, un kādu svētdienu mēs viņu pārsteigsim.
— Kā, jūs ielaidīsieties ar klaidoni zemiskas mantkāres dēļ?
— Uzvarētājus netiesā, turklāt es atriebju draugu.
— Tādā gadījumā vēlu sekmes, es esmu jūs brīdinājis, Marmaņ.
— Tādā gadījumā izsaku divkāršu pateicību: pirmkārt, par dāvanu, otrkārt, par brīdinājumu.
Aiz prieka vai starodams, Marmaņs iebāza dāvinājuma aktu kabatā un ātrāk posās prom, lai aizturētu algotos slepkavas.
— Lieliski! — mesers d'Esturvils noteica, berzēdams rokas un pavadīdams viesi ar skatienu. — Rīkojies, vikont. Viens no diviem: vai nu tu atriebsi mani, uzvarēdams Benvenuto, vai arī Benvenuto atriebsies tev par to, ka esi ņirgājies par mani; gan vienā, gan otrā gadījumā esmu vinnētājs. Es sarīdīšu savus ienaidniekus, lai plēšas, lai nogalina viens otru, bet pats ar baudu noskatīšos uz viņiem, priecāšos par katru zobena cirtienu.
Kamēr saērcinātais prevo gatavojas atriebties Lielās Nelas pils iemītniekiem, pārcelsimies pāri Sēnai un palūkosimies, kā viņiem tur klājas. Būdams stipras gribas cilvēks, Benvenuto, kā jau mēs sacījām, bija nodevies darbam, ne par ko neuztraukdamies un nenojauzdams mesera d'Estur- vila ļaunos nodomus. Tēlnieks mierīgi vadīja savas dienas: piecēlies līdz ar gaismas svīdu, viņš devās uz nomaļo istabiņu virs lietuves, kur pavērās pa logu skats uz Mazās Nelas pils dārzu. Tur viņš veidoja Hēbes statujas modeli. Stundu pēc pusdienām, tas ir, ap vieniem, viņš devās uz darbnīcu, kur strādāja pie Jupitera; vakarā, lai izklaidētos, viņš spēlēja bumbu vai devās pastaigā. Gluži citādi savas dienas vadīja Katrīna: viņa griezās kā vilciņš, izšuva, draiskojās, dziedāja, un Lielā Nelas pils viņai patika labāk nekā Ferrāras kardināla pils. Arī Askānio, kuram ievainojums vēl neļāva strādāt, par spīti darbīgajam raksturam, negarlaikojās — viņš sapņoja.