— Lūk, tas ir Kolombas iemīļotais soliņš.
Un, ļaudams runātīgajām sievietēm turpināt pastaigu, viņš klusēdams apsēdās uz sola, kas viņam nu bija svēts.
Ko viņš gribēja? Uz ko cerēja? Viņš pats to nezināja. Viņš gaidīja Kolombu, tāpēc ka viņa bija jauna un skaista, tāpēc ka arī viņš bija jauns un skaists. Viņam nebija nekādu godkārīgu nolūku. Būt blakus viņai — tas bija vienīgais, pēc k'a^viņš alka; viss pārējais atradās dieva rokās.
Starp citu, viņš nemaz necentās ielūkoties nākotnē. Mīlestībai nav nākošās dienas.
Arī Kolomba pretēji savai gribai ne reizi vien domāja par jauno svešzemnieku, kas tik negaidīti bija parādījies viņas vientulīgajā miteklī kā Gabriels Marijai. Atkal viņu redzēt — tā bija vēlēšanās, ko meitene sirds dziļumos loloja jau kopš pirmās tikšanās ar Askānio. Taču, lai arī nepiesardzīgais tēvs bija atstājis viņu savā vaļā, viņa nekad nerīkojās vieglprātīgi un allaž izturējās pret sevi ar vislielāko stingrību, kā to dara visi augsti tikumiski cilvēki, kas pārkāpj šo likumu vienīgi tai gadījumā, kad viņiem laupa izvēles brīvību. Viņa vīrišķīgi centās atvairīt domas par Askānio, taču tās pārvarēja trīskāršos nocietinājumus, ko Kolomba bija uzcēlusi apkārt savai sirdij, vēl vieglāk, nekā Askānio bija ticis pāri Lielās Nelas pils mūrim. Pēdējās trīs četras dienas Kolomba bija pavadījusi nemitīgā satraukumā: brīžam viņa baiļojās, ka vairs neieraudzīs Askānio, brīžam atkal viņu biedēja iespēja satikties. Viņas vienīgais mierinājums bija sapņi, un viņa sapņoja gan strādādama, gan pastaigādamās. Dienā viņa viena pati sēdēja savā istabā, bezgala sarūgtinādama Perīnas kundzi, kurai neatlika nekas cits kā nebeidzami sarunāties pašai ar sevi. Pievakarē, kad kļuva mazliet vēsāks, meitene devās uz ēnaino aleju, kuru Perīnas kundze bija poētiski nosaukusi par Vakara aleju; un tur, apsēdusies uz sola, uz kura tagad sēdēja Askānio, sagaidīja nolaižamies nakti un iemirdzamies zvaigznes, kavēdamās savās domās, līdz ieradās Perīnas kundze, lai aicinātu viņu mājās.
Un tad jauneklis pēkšņi ieraudzīja alejas līkumā iznākam Kolombu ar grāmatu rokās. Viņa lasīja Svēto dzīves stāstus, bīstamu romānu par ticību un mīlestību, kurš varbūt arī sagatavo cilvēku skaudrām ciešanām, tomēr nekādā ziņā nemāca izprast skarbo dzīves īstenību. Kolomba sākumā nepamanīja Askānio, taču, ieraudzījusi blakus Perīnas kundzei nepazīstamu sievieti, viņa nodrebēja aiz pārsteiguma. Šai izšķirošajā mirklī Perīnas kundze gluži kā drosmīgs karavadonis vīrišķīgi devās uzbrukumā.
— Kolomba, dārgumiņ, — viņa sacīja, — pazīdama jūsu labo sirdi, es nemaz neuzskatīju par vajadzīgu prasīt jūsu atļauju, lai ielūgtu šo nabaga jaunekli, kas tika ievainots, glābjot jūsu tēvu, pie mums paelpot svaigu gaisu koku paēnā. Jūs taču zināt, ka Lielās Nelas pils dārzā ēnu meklēdams nesameklēsi, bet ārsts negalvo par jaunā cilvēka
dzīvību, ja viņam nebūs iespēja katru dienu vismaz stundu pastaigāties svaigā gaisā.
Un, kamēr dueņja runāja, izmantodama kā glābiņu saltus melus, Kolomba iztālēm paraudzījās uz Askānio, un viņas vaigi pēkšņi pietvīka. Askānio, redzēdams Kolombu tuvojamies, nebija spējīgs pat piecelties no sola.
— Bet, Perīnas kundze, tas nav atkarīgs no manas gribas, — meitene beidzot ierunājās. — Ir vajadzīga tētiņa atļauja.
Pateikusi to ar skumjām, taču stingrā balsī, Kolomba piegāja pie akmens sola, uz kura sēdēja Askānio. Viņš gaidīja meiteni, lūdzoši salicis rokas.
— Piedodiet man, jaunkundz, — viņš sacīja, — es domāju … es cerēju… ka jūs esat piekritusi Perīnas kundzes laipnajam ielūgumam; turpretī tagad, uzzinājis, ka tas tā nav, — viņš bikli, tomēr nezaudēdams cieņu, turpināja, — es lūdzu jūs, piedodiet manu pārdrošību un atļaujiet doties prom.
— Nudien tas nav atkarīgs no manas gribas, — Kolomba aizkustināta sacīja. — Es neesmu šeit saimniece. Palieciet vismaz šodien — pat tai gadījumā, ja tēva aizliegums attiektos arī uz viņa glābēju; palieciet, msjē, kaut vai tāpēc, lai es varētu jums izteikt pateicību.
— O, jaunkundz, — Askānio nomurmināja, — nevis man, bet jums pienākas pateicība! Bet vai palikdams es netraucēšu jums pastaigāties? Turklāt, kā rādās, esmu izraudzījies nepiemērotu vietu.
— Itin nemaz, — Kolomba iebilda un, aizmirsusies aiz satraukuma, neviļus apsēdās uz tā paša akmens sola otrā galā.
Ta kā Perīnas kundzei, kas pec Kolombas bargā rājiena stāvēja kā sastingusi, beidzot bija apnicis stāvēt un turklāt viņu mulsināja jaunās saimnieces klusēšana, paņēmusi zem rokas Rupertas kundzi, viņa klusītēm manījās prom.
Jauneklis un meitene palika divatā.
Kolomba sēdēja, nodūrusi acis grāmatā, un uzreiz pat nepamanīja, ka dueņja aizgājusi, taču viņa nemaz nelasīja, jo acu priekšā viņai klājās migla. Meitene vēl aizvien bija pagalam satraukta un samulsusi. Viņa neapzināti centās apslēpt savu saviļņojumu, nomierināt strauji pukstošo sirdi. Arī Askānio jutās apjucis; sākumā, kad Kolomba gribēja viņu aizraidīt, jauneklim bija neizturami sāpīgi, pēc tam viņu pārņēma neprātīgs prieks, kad viņš atskārta, cik
satraukta ir viņa mīļotā, taču pēc slimības viņš bija vēl tik vārgs, ka negaidītie pārdzīvojumi viņam galīgi laupīja spēkus. Askānio atradās itin kā nemaņā, lai gan prāts darbojās un domas neparasti strauji nomainīja cita citu. «Viņa mani nicina! Viņa mani mīl!» viņš pamīšus domās atkārtoja. Viņš raudzījās uz nekustīgi sēdošo Kolombu un nemanīja, ka pa vaigiem viņam rit asaras. Tikmēr virs viņu galvām koku zaros dziedāja putni. Vējiņš maigi čabinājās lapotnē. Augustīniešu baznīcas zvanu liegās skaņas aicināja uz vakara dievkalpojumu. Jūlija dienas vakars bija brīnumaini rāms un kluss. Tas bija viens no tiem svinīgajiem mirkļiem, kad atdzimst dvēsele, kad viens mirklis sevī ietver daudzus gadus un iespiežas atmiņā uz visu mūžu. Skaistais jauneklis un daiļā meitene, šķiet, bija radīti viens otram un saderināti jau iepriekš, vajadzēja tikai sadoties rokās, taču likās, ka viņus šķir bezdibenis.