Pēc kāda brīža Kolomba pacēla galvu.
— Jūs raudat! — viņa iesaucās, izpauzdama vairāk jūtu, nekā viņai būtu gribējies.
— Es neraudu, — Askānio atbildēja.
Tomēr, pielicis roku pie sejas, viņš sajuta, ka tā ir mitra no asarām.
— Jā, jums ir taisnība, — viņš sacīja, — es raudu.
— Kāpēc? Kas jums kaiš? Vai nepasaukt kādu? Jums sāp?
— Jā, kad es domāju …
— Ko jūs domājat?
— Es domāju, ka man būtu labāk nomirt.
— Nomirt? Cik tad jums gadu, ka jūs domājat par nāvi?
— Deviņpadsmit. Taču nelaime un nāve allaž iet roku rokā.
— Arī jūsu vecāki jūs apraudās! — Kolomba turpināja, neapzināti gribēdama ielūkoties Askānio pagātnē un neskaidri nojauzdama, ka jaunekļa nākotne pieder viņai.
— Man nav nedz tēva, nedz mātes, un neviens par mani neraudās, izņemot manu skolotāju Benvenuto.
— Nabaga bārenis!
— Jā, esmu nabaga bārenis! Tēvs mani nekad nav mīlējis, bet māte nomira, kad man bija desmit gadu, kad vēl nebiju paguvis novērtēt viņas mīlestību un atlīdzināt viņai par to. Mans tēvs… Bet kāpēc es jums to visu stāstu, ko gan jums nozīmē mani vecāki?
— Turpiniet, Askānio, es jūs lūdzu.
— Augstais dievs! Jūs atceraties manu vārdu.
— Turpiniet, turpiniet, — Kolomba nočukstēja, aizklādama ar rokām pietvīkušo sejiņu.
— Mans tēvs bija zeltkalis, bet mana labā māmuļa bija Florences juveliera Rafaela del Moro meita no dižciltīgas itāliešu dzimtas, jo Itālijā, mūsu republikās, darbs nav nekāds negods un veikalnieku izkārtnēs lasāmi seni un slaveni vārdi. Piemēram, mans skolotājs Čellīni ir tikpat dižciltīgs kā Francijas karalis un, šķiet, pat vēl dižciltīgāks. Rafaels del Moro bija nabadzīgs un izprecināja savu meitu Stefānu pretēji viņas gribai kādam bagātam sava amata brālim, kas bija tikpat vecs kā viņš pats. Ak vai! Mana māmuļa un Benvenuto Čellīni mīlēja viens otru, bet bija nabadzīgi. Tai laikā Benvenuto klaiņoja pa pasauli, lai iegūtu vārdu un sapelnītu naudu. Viņš atradās tālu un nevarēja izjaukt šīs precības. Džismondo Gadi — tā sauca manu tēvu — nekad neuzzināja, ka mana māmuļa mīlēja citu, tomēr ienīda savu sievu tāpēc, ka tā viņu nemīlēja. Tēvs bija varmācīgs un skaudīgs cilvēks. Lai viņš man piedod, ka es tā saku, taču bērniem ir nepielūdzama atmiņa. Cik bieži māmuļa meklēja glābiņu no tēva dusmām pie mana šūpuļa, bet bieži vien nelīdzēja arī šis patvērums. Gadījās, ka viņš sita manu māmuļu — lai dievs viņam piedod! — kad viņa turēja mani savās rokās, un pēc katra sitiena māmuļa skūpstīja mani, lai remdētu sāpes. O, reizēm es sajūtu divkārši atbalsojamies sirdī sitienus, kurus saņēma mana māmuļa, un skūpstus, ko viņa dāvāja man.
Debesu tēvs savās taisnīgajās dusmās sodīja tēvu, atņemdams viņam to, ko viņš vērtēja augstāk par visu pasaulē, — bagātību. Tēvs izputēja. Viņš nomira aiz bēdām, jo bija kļuvis nabags, un dažas dienas pēc tam nomira arī māmuļa, jo domāja, ka viņu vairs neviens nemīl.
Es paliku pasaulē viens pats. Tēva kreditori sagrāba visu, kas mums vēl bija palicis, viņi rakņājās itin visur, neko neaizmirsa, tikai mani, raudošu bērnu, viņi nepamanīja. Vecā, uzticamā kalpone baroja mani divas dienas a-iz žēlsirdības, taču nabaga sieviete pati dzīvoja pusbadā, pār- tikdama no žēlastības dāvanām.
Viņa nezināja, ko lai iesāk ar mani, bet tad istabā ienāca vīrs putekļiem klātās drēbēs, paņēma mani rokās, raudādams skūpstīja un, iedevis krietnajai vecenītei naudu, aiznesa mani sev līdzi. Tas bija Benvenuto Čellīni, viņš bija atbraucis no Romas uz Florenci, lai uzmeklētu mani. Viņš iemīlēja mani, iemācīja savu amatu, un mēs nekad nešķī- rāmies, tāpēc es saku, ka vienīgi viņš apraudās manu nāvi…
Kolomba, nodūrusi galvu, ar smagu sirdi klausījās stāstu pār bāra bērna dzīvi, tikpat vientuļu, kāda bija viņas dzīve, un stāstu par nelaimīgās mātes likteni, kāds acīmredzot būs arī viņas liktenis, jo arī viņa pret savu gribu tiek izprecināta cilvēkam, kas viņu ienīdīs tāpēc, ka viņa to nekad nemīlēs.
.— Jūs esat netaisns pret dievu, — viņa sacīja Askānio.
— Jūs mīl, nu kaut vai jūsu labais skolotājs, un jūs atceraties māmuļu, bet man nav lemts pat atminēties mātes glāstus; māmuļa nomira, kad es nācu pasaulē. Mani audzināja tēvamāsa, ķildīga un īgna sieviete, un tomēr es gauži raudāju, kad viņa nomira pirms diviem gadiem, jo man nebija neviena cita, kam veltīt savu maigumu, un es biju pieķērusies šai sievietei kā efeja klintij. Jau divus gadus es dzīvoju šai pilī kopā ar Perīnas kundzi, un, neraugoties uz vientulību, jo tēvs mani apmeklē gaužām reti, šie divi gadi tomēr bija un būs vislaimīgākais laiks manā mūžā.
— Jūs patiesi esat daudz cietusi, — Askānio ierunājās,
— pagātne jums nav bijusi laimīga, bet kālab gan jāšaubās par nākotni? Jūs gaida spoža nākotne. Jūs esat dižciltīga, jūs esat bagāta, jūs esat skaista, un jūsu skumjās jaunības atblāzma tikai izcels jūsu turpmākās dzīves mirdzumu.
Kolomba bēdīgi pašūpoja galvu.
— Māmiņ, mīļo māmiņ! — viņa nočukstēja.
Reizēm, kad domas aizklīst tālu prom no sīkajām ikdienas rūpēm, pēkšņi itin kā zibens gaismā atplaiksnās visa dzīve, nākamība un pagājība un dvēseli pārņem drausms satraukums un dīvaina atsvešinātība, un, paredzot nebeidzamas bēdas un ciešanas, sirds nodreb, pielīdama ar baisu jutoņu un nāves gurdumu. Un vajag būt ļoti stipram, lai nesaļimtu zem likteņa nastas, kas smagi uzgulst sirdij. Iespējams, ka abiem jauniešiem, kas bija izbaudījuši tik daudz ciešanu un bija tik vientuļi, vajadzēja izteikt tikai vienu vārdu, lai viņu skumjā pagātne veidotu kopīgu nākotni; taču Kolomba bija tik skaidra, bet Askānio tik ļoti dievināja savu mīļoto, ka šis vārds netika izteikts.