Askānio vienīgi raudzījās uz Kolombu ar bezgalīgu maigumu, bet Kolomba lūkojās uz Askānio ar uzticības pilnu biklumu. Un, salicis kopā rokas, Askānio ierunājās tādā balsī, kādā viņš droši vien lūdza dievu:
— Klausieties, Kolomba, ja jums ir kāda vēlēšanās, ja jums draud kāda nelaime, uzticiet man to kā brālim, sakiet kaut vārdu, Kolomba, un es darīšu visu, lai tikai izpildītu jūsu gribu, es ziedošu savu dzīvību, lai novērstu no jums nelaimi, un būšu laimīgs, ja to spēšu.
— Јs pateicos jums, — Kolomba atbildēja. — Man pietika bilst tikai vārdu, un jūs tūdaļ augstsirdīgi riskējāt ar savu dzīvību, es zinu to, taču šoreiz mani glābt var vienīgi dievs.
Viņa nepaguva neko vairāk pateikt, jo šai brīdī pie viņiem pienāca Perīnas kundze un Rupertas kundze.
Abas valodīgās sievietes bija pavadījušas laiku tikpat lietderīgi kā mūsu mīlētāji un paguvušas nodibināt draudzību, kas pamatojās uz abpusējām simpātijām. Perīnas kundze ieteica Rupertas kundzei zāles pret apsaldējumiem, bet Rupertas kundze nepalika parādā un atklāja Perīnas kundzei plūmju uzglabāšanas noslēpumu. Nav grūti saprast, ka kopš šā brīža viņas vienoja draudzība līdz kapa malai, tāpēc cienījamās dāmas nosolījās satikties pēc iespējas biežāk, par spīti visiem aizliegumiem.
— Kā ir, Kolomba, — Perīnas kundze jautāja, tuvodamās solam, — jūs vēl aizvien mani nosodāt? Vai tas nebūtu kauna darbs, ja mēs aizvērtu durvis šim jauneklim, bez kura palīdzības mūsu māja būtu palikusi bez saimnieka? Un galu galā vai nav jādomā par to, kā sadziedēt brūci, ko viņš saņēmis mūsu dēļ? Paraugieties, Rupertas kundze, viņš izskatās jau labāk, viņš vairs nav tik bāls, vai ne?
— Protams, — Rupertas kundze apstiprināja, — tik košs sārtums vaigos viņam nav bijis pat tad, kad viņš bija vesels.
— Padomājiet, Kolomba, — Perīnas kundze turpināja, — tā būtu liela apgrēcība, ja mēs kavētu tik sekmīgu atveseļošanos. Mērķis attaisno līdzekļus. Jūs, protams, atļausiet man ielūgt viņu pie mums arī rītvakar? Arī jums, dārgumiņ, tā būs" izklaidēšanās, gluži nevainīga izklaidēšanās. Pie tam, pateicoties dievam, mēs ar Rupertas kundzi būsim turpat blakus. Nudien, Kolomba, ticiet man, jums nepieciešams mazliet izklaidēties. Un kurš gan nosūdzēs meseram prevo, ka mēs esam mazliet pārkāpušas viņa stingro aizliegumu? Turklāt jūs vēl pirms viņa rīkojuma atļāvāt Askānio parādīt mums rotaslietas, un, ja šodien viņš tās aizmirsa, lai tad atnes rīt.
Kolomba paraudzījās uz Askānio; viņš nobālēja un drebošu sircli gaidīja viņas atbildi.
Šāda padevība liktenim glaimoja nomāktajai un vientuļajai meitenei. Tātad pasaulē ir cilvēks, kas ir atkarīgs no viņas, un viens vienīgs viņas vārds var darīt viņu laimīgu vai dziļi apbēdināt! Kam gan nepatīk sajust savu varu! Grāfa d'Orbeka vaļība bija aizvāinojusi Kolombu. Un nu nabaga cietumniecei — piedosim viņai to — nepārvarami iegribējās redzēt, kā iemirdzēsies aiz prieka Askānio acis, un viņa smaidīdama un sarkdama pateica:
— Perīnas kundze, dariet pēc sava prāta.
Askānio gribēja ko sacīt, taču jaudāja vienīgi aiz pateicības salikt rokas kā lūgšanā; kājas viņam saļodzījās.
— Paldies, skaistulīt, — Ruperta sacīja, pietupdamās dziļā reveransā. — Ejam, Askānio, jūs vēl esat tik vārgs, mums laikus jābūt mājās. Dodiet man roku!
Askānio tik tikko pietika spēka, lai atvadītos no Kolombas un pateiktu viņai paldies, taču vārdus viņš aizstāja ar skatienu, kurā ielika visu savu dvēseli, un tad paklausīgi sekoja vecajai kalpotājai ar prieka pārpilnu siidi.
Kolomba, iegrimusi domās, atkal apsēdās uz sola, viņa sajuta laimes skurbumu, par ko sev pārmeta, jo nebija pieradusi pie šādām jūtām.
— Līdz rītam! — ar uzvarošu smaidu sacīja Perīnas kundze, pavadījusi viesus līdz durvīm. — Un jūs, jaunais cilvēk, ja vien jums labpatīk, nāciet tāpat kaut vai katru dienu šos trīs mēnešus.
— Bet kāpēc tikai trīs mēnešus? — Askānio vaicāja, sapņodams nākt šurp mūžīgi.
— Kā tad savādāk!'— Perīnas kundze atbildēja. — Pēc trim mēnešiem Kolomba precas ar grāfu d'Orbeku.
Askānio sakopoja visus savus spēkus, lai nenokristu.
— Kolomba precas ar grāfu d'Orbeku? — viņš čukstēja. — Ak dievs, ak dievs, tātad esmu maldījies! Kolomba mani nemīl!
Taču šai mirklī Perīnas kundze aizvēra aiz viņa durvis, bet Rupertas kundze gāja pa priekšu, tāpēc nedz viena, nedz otra viņa vārdus nedzirdēja.
XII karaļa pavelniece
Kā jau sacījām, ap pulksten vienpadsmitiem rītā Benvenuto izgāja no darbnīcas, nebildis ne vārda, kurp viņš dodas. Šoreiz viņš devās uz Luvru pretvizītē pie Fransuā Pirmā, kas bija viņu apmeklējis Ferrāras kardināla pilī.
Karalis turēja doto vārdu. Par Benvenuto Čellīni bija zināms, un viņa priekšā atvērās visas karaļa pils durvis; tikai pēdējās viņam palika slēgtas: tās veda uz zāli, kur bija sapulcējusies padome. Fransuā Pirmais apspriedās par valsts lietām ar karalistes varenajiem, un, lai cik neapšaubāma bija karaļa pavēle, Čellīni svarīgajā apspriedē tomēr neviens neuzdrošinājās ielaist bez īpašas viņa majestātes atļaujas.