Un tad visi tie, kas bija gaidījuši notikumu tālāko attīstību, lai zinātu, kādā pusē nostāties, nostājās pret Kārli Piekto. Henrijs VIII izšķīrās ar savu sievu Aragonas Katrīnu un apprecēja savu favorīti Annu de Bolēnu. Suleimans uzbruka Neapoles karalistei un Ungārijai. Vācijas protestantu firsti nodibināja slepenu līgu pret imperatoru. Un beidzot Gentes iedzīvotāji, kurus nospieda milzīgie nodokļi, ar ko imperators viņus nemitīgi apkrāva, lai segtu izdevumus karā pret Franciju, negaidīti sacēlās un nosūtīja pie Fransuā Pirmā sūtņus, kas piedāvāja viņam nostāties gentiešu priekšgalā.
Taču tai laikā, kad virda visi šie notikumi, kas apdraudēja Kārli Piekto, starp viņu un Fransuā Pirmo tika atsāktas sarunas. Abi monarhi satikās Egmortā, un Fransuā Pirmais, kas tiecās pēc miera, jo juta, ka tas visvairāk vajadzīgs Francijai, nolēma kopš šī brīža sasniegt savus mērķus nevis ar ieročiem, bet ar draudzīgām sarunām.
Un viņš lika brīdināt Kārli Piekto, ka pie viņa griezušies gentieši, un tai pašā laikā piedāvāja imperatoram iespēju doties caur Franciju uz Flandriju.
Šai sakarā" tad arī apspriedās padome tai brīdī, kad Benvenuto ieradās Luvrā, un Fransuā Pirmais, kuram paziņoja par dižā meistara ierašanos, palikdams uzticīgs savam solījumam, pavēlēja mākslinieku ielaist. Tādējādi Benvenuto dzirdēja diskusijas beigas.
— Jā, kungi, — sacīja Fransuā Pirmais, — jā, es piekrītu msjē de Monmoransī, es arī sapņoju noslēgt ilgstošu savienību ar imperatoru, es sapņoju par to, lai mēs abi valdītu pār visu kristīgo pasauli un lai mūsu valdījumos izzustu visas šīs cunftes, komūnas un tautas sapulces, kas grib ierobežot karaļvaru un atsakās dot mums gan karavīrus, gan naudu. Es sapņoju atgriezt reliģijas klēpī un pāvesta visaptverošā varā visus ķecerus, kuri nodara postu mūsu mātei baznīcai. Un visbeidzot es sapņoju apvienot visus mūsu spēkus pret Kristus ienaidniekiem, padzīt no Konstantinopoles turku sultānu — ar to, par spīti nevalodām, es parādīšu, ka viņš man nav nekāds sabiedrotais, — un padarīt Konstantinopoli par otrās impērijas galvaspilsētu, kas sacenstos ar pirmo varenumā, spožumā un plašumā. Tāds ir mans sapnis, kungi, es saku «sapnis», lai nelolotu pārāk rožainas cerības uz panākumiem un pārlieku nepieviltos, ja nākotne pierādītu, ka tas viss nav iespējams. Bet, ja sapnis piepildīsies, ja sapnis piepildīsies, ko- netabl, ja manā varā būs Francija un Turcija, Parīze un Konstantinopole, Rietumi un Austrumi, tad jums jāpiekrīt, kungi, ka tas būs skaisti, lieliski un cildeni!
— Tātad, sir, — ierunājās hercogs de Gīzs, — jūs atsakāties no sizerēna tiesībām, kuras jums piedāvā Gentes iedzīvotāji, kā arī no Burgundijcis karaļnama senajiem īpašumiem?
— Jā, tas ir nolemts; imperators pārliecināsies, ka esmu godīgs gan kā sabiedrotais, gan kā ienaidnieks. Taču vispirms! saprotiet, es gribu, es prasu, lai man tiktu atdota Milānas hercogiste, tā pieder man saskaņā ar mantošanas tiesībām un saskaņā ar imperatoru investitūru. Dodu muižnieka goda vārdu, ka es dabūšu hercogisti, taču ceru, ka panākšu to, nesaraujot draudzības saites ar manu svaini Kārli.
— Un jūs piedāvāsit Kārlim Piektajam iziet cauri Francijai, lai viņš sodītu Gentes nemierniekus? — Puajē pajautāja.
— Jā, kanclera kungs, — karalis atbildēja. — Šodien pat nosūtiet msjē Fredžisu pie imperatora, lai nodod viņam manā vārdā šo priekšlikumu. Parādīsim imperatoram, ka mēs esam gatavi uz visu, lai saglabātu mieru. Bet ja viņš alkst pēc kara …
Draudīga un majestātiska žesta pavadītie vārdi uz mirkli aprāvās, jo Fransuā Pirmais bija pamanījis mākslinieku, kas godbijīgi stāvēja pie durvīm.
— Bet, ja viņš alkst pēc kara, — karalis turpināja, — zvēru piē Jupitera, par kuru man pastāstīs Benvenuto, zvēru, zvēru, ka šis karš būs asiņains, briesmīgs un nežēlīgs … Nu, Benvenuto, kur ir mans Jupiters?
— Sir, — Benvenuto atbildēja, — es atnesu jums Jupitera modeli. Bet vai zināt, par ko es sapņoju, skatoties uz jums un klausoties jūs? Es sapņoju par strūklaku jūsu Fontenblo pils parkā; virs strūklakas paceļas gigantiska sešdesmit pēdas augsta statuja, labajā rokā tā tur pārlauztu šķēpu, bet ar kreiso atbalstās uz zobena roktura. Statuja attēlo Marsu vai, citiem vārdiem sakot, jūsu majestāti, jo jūs, sir, esat visīstākais drosmes iemiesojums un savu drosmi izmantojat taisnai lietai, aizstāvēdami savu nevīstošo slavu. Pagaidiet, sir, tas vēl nav viss: statujas pamatnes stūros es redzu četras sēdošas figūras — poēziju, glezniecību, skulptūru un dāsnumu. Lūk, par ko es sapņoju, raugoties uz jums un klausoties jūs, sir.
— Un jūs, Benvenuto, iemiesosiet šo sapni marmorā vai bronzā — tāda ir mana griba, — karalis pavēloši sacīja, taču ar laipnu un sirsnīgu smaidu.
Visi padomes locekļi uzņēma šos vārdus ar aplausiem, jo uzskatīja, ka karalis patiešām ir šādas statujas cienīgs un arī statuja būs karaļa cienīga.
— Bet šimbrīdim, — karalis sacīja, — palūkosimies uz jūsu Jupiteru.
Benvenuto izņēma zem apmetņa paslēpto modeli un nolika to uz galda, pie kura nupat tika izšķirti pasaules likteņi.
Fransuā Pirmais raudzījās uz to ar sajūsmu, par ko skaidri liecināja viņa sejas izteiksme.
— Beidzot es esmu atradis mākslinieku, kas man ir pa prātam! — viņš iesaucās.
Pēc tam, uzsitis Benvenuto uz pleca, Fransuā Pirmais turpināja:
— Mans draugs, es nezinu, kas jūtas laimīgāks: karalis, kuram izdevies atrast mākslinieku, kas uzmin visas viņa ieceres, vārdu sakot, tādu mākslinieku kā jūs, vai arī mākslinieks, kurš atradis karali, kas spējīgs viņu saprast. Pa-, tiesību sakot, man šķiet, ka mans prieks ir lielāks.