— O nē, atļaujiet, sir! — Benvenuto iesaucās. — Mans prieks, bez šaubām, ir lielāks!
— Nē, mans, Benvenuto!
— Es neuzdrošinos runāt pretī jūsu majestātei, taču …
— Tad teiksim, ka mūsu prieks ir vienlīdz liels, mans draugs.
— Sir, jūs nosaucāt mani par savu draugu, — Benvenuto sacīja, šis vārds vien simtkārt atlīdzina visu to, ko esmu paveicis un vēl paveikšu jūsu majestātes labā.
— Tad dzirdi — es gribu pierādīt tev, ka tas nav tukšs, neviļus pateikts vārds un, ja esmu nosaucis tevi par savu draugu, tas nozīmē, ka tu patiesi esi mans draugs. Es gaidu Jupiteru, pabeidz darbu cik vien iespējams ātri, un tu saņemsi, dodu savu muižnieka goda vārdu, visu, ko vēlēsies, ja vien tas būs manā varā. Jūs dzirdat, kungi? Un, ja es aizmirstu savu solījumu, tad atgādiniet man to.
— Sir! — Benvenuto iesaucās. — Jūs esat dižens un cēlsirdīgs karalis, un man ir kauns, ka es tik maz varu darīt jūsu labā, salīdzinot ar to, ko jūs darāt manā labā.
Un, noskūpstījis karaļa pastiepto roku, Čellīni paslēpa Jupitera modeli zem apmetņa un izgāja no padomes zāles prieka un lepnuma pārpilns.
Netālu no Luvras viņš sastapa Primatičo, kas devās uz pili.
— Kurp jūs tā steidzaties un kas jūs tā iepriecinājis, mans dārgais Benvenuto? — Primatičo vaicāja Čellīni, kas pirmajā mirklī nebija viņu pamanījis.
— Ā, tas esat jūs, Frančesko! — Čellīni iesaucās. — Jā, jums taisnība, es priecājos, jo nupat redzēju mūsu dižerto, mūsu cildeno, mūsu dievišķīgo Fransuā Pirmo…
— Vai hercogieni d'Etampu jūs arī redzējāt? — Primatičo vaicāja.
— Es neuzdrošinos, atkārtot viņa vārdus, Frančesko, lai gan mēļo, ka tāds netikums kā kautrība man nepiemīt.
— Bet ko jums sacīja hercogiene d'Etampa?
— Viņš nosauca mani par savu draugu, saprotiet, Frančesko, viņš uzrunāja mani uz «tu» tāpat kā savus maršalus. Un beidzot viņš pateica, ka tai dienā, kad mans Jupiters būs gatavs, es varu izteikt viņam jebkuru savu vēlēšanos un viņš jau iepriekš apsola to izpildīt.
— Bet ko jums apsolīja hercogiene d'Etampa?
— Cik jus esat jocīgs, Frančesko!
— Kāpēc?
— Jūs runājat par hercogieni d'Etampu, bet es stāstu jums par karali.
— Tas tāpēc, ka es pazīstu galmu labāk par jums, Benvenuto, tāpēc, ka jūs esat mans tautietis un mans draugs, tāpēc, ka jūs esat atnesis šurp daļiņu no mūsu brīnumskaistās Itālijas, un kā pateicību par to es gribu paglābt jūs no lielām briesmām. Paklausieties, Benvenuto, hercogiene d'Etampa ir jūsu ienaidniece, jūsu niknākā ienaidniece, es jau jūs brīdināju, lai gan sākumā man bija tikai aizdomas; turpretī tagad esmu par to cieši pārliecināts. Jūs aizvainojāt šo sievieti, un, ja jūs nenomierināsit viņu, viņa jūs pazudinās. Hercogiene d'Etampa, Benvenuto, uzklausiet mani uzmanīgi, hercogiene d'Etampa ir karaļa pavēlniece.
— Ak dievs, ko jūs gribat man iestāstīt! — Čellīni skaļi iesmējās. — Es esot apvainojis hercogieni d'Etampu? Kādā veida? '
— O, es labi pazīstu jūs, Benvenuto, un nojaušu, ka šā naida cēloņi jums zināmi ne vairāk kā man un pašai hercogienei. Bet ko lai dara? Tāda ir sievietes daba! Viņas ienīst un mīl, pašas nezinādamas, kāpēc. Tad ziniet — hercogiene d'Etampa jūs ienīst.
— Bet ko es tur varu darīt?
— Ko darīt? Ar glaimiem glābt mākslu.
— Izdabāt kurtizānei!
— Jums nav taisnība, Benvenuto, — Primatičo atbildēja ar smaidu, — jums nav taisnība: hercogiene d'Etampa ir skaista — un jums kā māksliniekam tas būtu jāatzīst.
— Es arī atzīstu, — Benvenuto atteica.
— Tad pasakiet to viņai pašai, nevis man. Nekas vairāk arī nav vajadzīgs, un jūs kļūsiet vislabākie draugi. Jūs viņu aizvainojāt ar savu izlēcienu; jums arī jāsper pirmais solis.
— Ja arī esmu aizvainojis hercogieni, — Čellīni sacīja, — tad izdarīju to netīšām, bez ļauna nodoma. Viņa pateica man dzēlību, ko es nebiju pelnījis, un es viņu atsēdināju, un to gan viņa bija pelnījusi.
— Diezgan, diezgan! Aizmirstiet viņas vārdus, Benvenuto, un lieciet viņai aizmirst jūsu atbildi! Atkārtoju, viņa ir varaskāra, viņa ir atriebīga, viņa valda pār karaļa sirdi, tiesa, karalis mīl mākslu, taču vēl vairāk mīl viņu. Viņa piespiedīs jūs nožēlot jūsu pārdrošību, Benvenuto; viņas dēļ jūs iemantosiet ienaidniekus; vienīgi cerēdams uz viņas atbalstu, prevo uzdrošinājās izrādīt jums pretestību. Paklausieties, es braucu uz Itāliju, dodos uz Romu pēc viņas pavēles. Un šis ceļojums, Benvenuto, ir vērsts pret jums, turklāt jūsu draugs ir spiests kļūt par viņas atriebības ieroci.
— Ko jūs darīsiet Romā?
— Ko es darīšu? Jūs apsolījāt karalim pamēroties spēkiem ar antīkajiem tēlniekiem, un es zinu, ka jūs izpildīsiet savu solījumu, bet hercogienē domā, ka esat tukšs lielīb- nieks, un acīmredzot tāpēc, lai iznīcinātu jūs ar salīdzinājumu, viņa sūta mani, gleznotāju, atliet Romā visskaistākās antīkās statujas: Lāokoontu, Venēru un daudzas citas.
— Patiešām briesmīga un izsmalcinātā atriebība, — Benvenuto noteica, nevarēdams nesajust satraukumu, lai cik pašpārliecināts viņš bija, uzzinājis, ka viņa darbi tiks salīdzināti ar senatnes dižāko meistaru darbiem. — Nu nē, es nepiekāpšos sievietei, — viņš piebilda, sažņaudzis dūres, — nekad, nekad!
— Kāpēc jums būtu jāpiekāpjas? Uzklausiet labāk manu padomu! Hercogienei d'Etampai iepaticies Askānio; viņa grib pasūtīt viņam rotaslietas, pat uzdeva man pateikt, lai Askānio atnāk pie viņas. Tad papūlieties mazliet, pavadiet savu skolnieku uz d'Etampas pili un pats stādiet viņu priekšā daiļajai hercogienei. Izmantojiet gadījumu un paņemiet līdzi kādu no brīnumjaukajiem nieciņiem, kādus vienīgi jūs protat pagatavot, Benvenuto; vispirms parādiet viņai dārglietu un pēc tam, kad redzēsiet iemirdzamies hercogienes acis, pasniedziet viņai to kā dāvanu, kas diez vai būs viņas cienīga. Hercogiene saņems dārglietu, mīļi pateiksies, pasniegs arī jums kādu dāvanu, kas būs jūsu cienīga, un dāvās jums savu labvēlību. Ja jums būs tāds ienaidnieks kā šī sieviete, atsakieties jau iepriekš no visām savām dižajām iecerēm! Ak vai! Arī es biju spiests uz brīdi noliekt galvu, lai pēc tam atkal izslietos visā augumā. Līdz tam priekšroku deva mālētājam Roso, visur un vienmēr viņu vērtēja augstāk par mani. Pat iecēla par kroņa glabātāju.