— Jūs esat netaisns, — Čellīni piebilda ar viņam raksturīgo atklātību. — Roso ir dižens mākslinieks.
— Jūs tā domājat?
— Esmu par to pārliecināts.
— Arī es esmu par to pārliecināts, — Primatičo atteica, — un tieši tāpēc es viņu tik ļoti neieredzu. Viņš, vai zināt, tika izmantots, lai iznīcinātu mani, bet tad es paglaimoju hercogienes sīkajai godkārei — un šobrīd esmu lielais Primatičo; un tagad viņa grib izmantot mani, lai es savukārt iznīcinātu jūs. Dariet tāpat, kā darīju es, Benvenuto, paklausiet manam padomam, un jūs to nenožēlosiet. Es jūs lūdzu gan jūsu, gan pats savā labā, es lūdzu jūs jūsu slavas un jūsu nākotnes vārdā, jo, spītīgi turēdamies pretī, jūs.pazudināsiet gan vienu, gan otru.
— Pārvarēt sevi ir grūti, — Čellīni sacīja, lai gan varēja redzēt, ka viņš padodas.
— Benvenuto, dariet to mūsu dižā karaļa dēļ, ja par sevi jūs nedomājat. Vai tiešām jūs gribat, lai viņa sirds sažņaudzas sāpēs, kad viņam būs jāizvēlas vai nu sieviete, kuru viņš mīl, vai arī tēlnieks, kuru viņš dievina?
— Lai notiek pēc jūsu prāta. Karaļa dēļ esmu gatavs uz visu! — Čellīni iesaucās, priecādamies, ka atrasts iemesls, pateicoties kuram necietīs viņa patmīlība.
— Lai jums veicas! — Primatičo sacīja. — Un ceru, ka jūs gan saprotat: ja kaut mazākais mājiens par mūsu sarunu nonāks līdz hercogienes ausīm, tad es esmu pazudis.
— Jūs varat uz mani paļauties, — Čellīni noteica.
— Ja Benvenuto dod vārdu, tad nekas vairāk nav vajadzīgs.
— Goda vārds ir dots.
— Tad palieciet sveiks, draugs.
— Laimīgu ceļu!
— Laimīgu palikšanu!
Un abi draugi, atvadām pēdējo reizi paspieduši viens otram roku, aizgāja katrs uz savu pusi, vēlreiz apstiprinādami savu norunu ar galvas mājienu.
XIII mŪžam mainīgā sieviete
D'Etampas pils atradās netālu no Nelas cietokšņa. Tāpēc lasītājs lai nebrīnās, ka mēs tik ātri pārceļamies no vienas vietas uz otru.
Pils pacēlās līdzās Augustīniešu krastmalai Nabaga Vientieša ielā, kas pēcāk sentimentāli tika pārdēvēta par Sirds Patvēruma ielu. Pils galvenā ieeja atradās Bezdelīgu ielā. Fransuā Pirmais bija dāvinājis pili savai favorītei ar noteikumu, ka viņa apprecēsies ar Zaķu Debrosu, Pantjev- ras grāfu, bet Žakam Debrosam, Pantjevras grāfam, viņš dāvināja d'Etampas hercogisti un nodeva viņa pārvaldīšanā Bretaņu ar noteikumu, ka Pantjevras grāfs apprecēs viņa favorīti.
Karalis papūlējās, lai viņa dāvana būtu daiļās Annas d'Eilī cienīga. Viņš pavēlēja iekārtot veco pili pēc jaunākās modes. Un kā pēc burvju mājiena uz pils atturīgās, drūmās fasādes gluži kā pati mīlestība uzplauka Renesanses laikmeta ziedi. Un beidzot, spriežot pēc tā, ar kādu degsmi karalis centās izrotāt šo mitekli, nebija grūti atskārst, ka arī viņš pats nodomājis pavadīt tur tikpat daudz laika kā hercogiene d'Etampa. Istabas bija iekārtotas ar patiesi karalisku greznību un visa pils tā uzposta, itin kā būtu domāta īstajai karalienei, un, protams, pat vēl daudz labāk nekā pils, kurā dzīvoja cēlā un tiklā Eleonora, Kārļa Piektā māsa un Fransuā Pirmā likumīgā laulātā draudzene, ar kuru visai maz rēķinājās pasaule un pat galms.
Ja patlaban, šai vēlajā rīta stundā, mēs pārdroši ielūkosimies hercogienes istabās, tad redzēsim, ka viņa, pusguļus atlaidusies uz kušetes, savu apburošo galviņu atbalstījusi uz savas gleznās rokas, ar otru roku nevērīgi rotaļājas ar savām kastaņbrūnajām, zeltaini mirdzošajām cirtām. Annas kailās kājas vaļējās melna samta kurpītēs šķiet vēl mazākas un baltākas, bet lielās krokās brīvi krītošais tērps vēl vairāk izceļ daiļavas neatvairāmo pievilcību.
Šeit ir arī karalis. Viņš stāv pie loga, bet neskatās uz hercogieni. Viņš ritmiski bungo ar pirkstiem pa rūti un, kā redzams, ir iegrimis dziļās pārdomās. Viņš, bez šaubām, apsver kādu svarīgu jautājumu, kas saistīts ar Kārļa Piektā ierašanos Francijā.
— Ko jūs tur darāt, sir, uzgriezis man muguru? — beidzot hercogiene nepacietīgi ierunājās.
— Saceru vārsmas, kas veltītas jums, mana sirds, ceru, ka tās jau ieguvušas pilnību, — Fransuā Pirmais atbildēja.
— O, es lūdzu, nolasiet tās ātrāk, mans brīnišķais, kronētais dzejnieki
— Labprāt, — karalis atbildēja ar atzīta dzejdara pašpārliecību. — Tad klausieties:
Aiz loga jautās rīta stunda, Pār kokiem lija gaišums maigs, Tur ausmas dieve mirdzot junda, Ka tūdaļ Fēbam atnākt laiks. Tak mirdzošāks bij mīļās vaigs, Tās kuplo matu zelta rota, Un bildu es, lai kas man tiek: Jums, dievi, liela vara dota, Bet mīļā nobālēt jums liek.
— O, cik brīnišķas vārsmasl — hercogiene iesaucās, sizdama plaukstas. — Apbrīnojiet Auroru, cik jums tīk, es vairs nebūšu greizsirdīga, jo, pateicoties viņai, man ir tik jaukas vārsmas. Nolasiet tās vēlreiz, es jūs ļoti lūdzu!
Fransuā Pirmais vēlreiz noskandēja favorītei veltītās vārsmas, lai sagādātu baudījumu gan viņai, gan pats sev, taču Anna vairs nebilda ne vārda.
— Kas jums noticis, mana daiļā? — Fransuā Pirmais jautāja, gaidīdams, ka viņu atkal uzslavēs.
— Ak, sir, es atkārtoju šorīt ar vēl lielāku pārliecību to pašu, ko teicu jau vakar vakarā: dzejniekam vēl mazāk nekā karalim bruņiniekam var piedot to, ka viņš pacieš, kad apvaino viņa dāmu, kas ir ne vien viņa mīļotā, bet arī viņa mūza.