— Jūs atkal dusmojaties! — karalis atteica, nervozi paraustīdams plecus. — Un kas tas par apvainojumu, žēlīgais dievs! Cik jūs esat ļaunpieminīga, mana dievišķīgā nimfa, ja šādi nieki jums liek aizmirst manas vārsmas!
— Sir, mans naids ir tikpat spēcīgs kā mana mīlestība.
— Un tomēr es ļoti lūdzu jūs nedusmoties vairs uz Benvenuto, uz dīvaini, kurš nezina, ko viņš runā, kurš runā tikpat neapdomīgi kā cīnās ar zobenu un kuram, es galvoju jums, nav nācis ne prātā apvainot jūs. Turklāt jys taču zināt, ka žēlsirdība ir dievu tikums, mana dārgā dieviete. Piedodiet taču šim bezprātim, ja jūs mani mīlat!
— Bezprātim! — Anna pusbalsī iebilda.
— Jā, vislielākajam bezprātim, un tā ir tīra patiesība, — Fransuā Pirmais sacīja. — Es viņu vakar redzēju, un viņš apsolīja man brīnumus. Savā mākslas nozarē viņš ir tikpat kā nepārspējams, viņš padarīs manu vārdu slavenu nākamajos gadsimtos kā Andrea del Sārto, Ticiāns un Leo- nardo da Vinči. Jūs taču zināt, ka es mīlu savus māksliniekus, mana dārgā hercogiene, esiet taču labvēlīga un iecietīga pret viņu, es jūs lūdzu pie visa, kas man svēts! Nudien, man patīk un mani nemaz nedusmo cīruļputenis aprīlī, sievietes kaprīzes un mākslinieka dīvainības. Lai piedod tam, kurš man patīk, tā, ko es mīlu.
— Es esmu jūsu verdzene, un es paklausu jūsu gribai, sir.
— Pateicos. Un tagad, kad savā sievišķīgajā labsirdībā jūs esat bijusi tik vēlīga pret mani, jūs varat prasīt kā dāvanu visu, ko vien vēlaties, visu, kas ir karaļa varā. Bet, ak vai, laiks rit, un mums jāšķiras. Šodien sanāk padome. Kāda garlaicība! Jā, mans svainis Kārlis Piektais ļoti apgrūtina karaļa amatu. Viņš rīkojas ar viltu, nevis cīnās kā bruņinieks, paļaujas uz spalvu, nevis uz zobenu; un tas ir apkaunojoši. Muižnieka goda vārds, manuprāt, būtu jāizgudro jauns nosaukums tik viltīgai un veiklai valsts lietu kārtošanai. Uz redzēšanos, mana nabaga mīļotā, es papūlēšos būt viltīgs un veikls. Cik jūs esat laimīga, jums nepieciešams tikai viens — būt skaistai, un debesis ir darījušas visu, lai tas tā būtu. Ardievu! Necelie- ties, mans pāžs mani gaida priekšistabā. Uz redzēšanos, un domājiet par mani!
— Es vienmēr domāju, sir.
Un, nosūtījis atvadām hercogienei d'Etampai gaisa skūpstu, Fransuā Pirmais pašķīra portjeras un izgāja no istabas, pamezdams vientulībā daiļo hercogieni, kura, palikdama uzticīga savam solījumam, tūdaļ sāka domāt gan nevis par karali, bet par gluži ko citu.
Hercogienei d'Etampai bija darbīga, dedzīga un patmīlīga daba. Viņa neatlaidīgi cīnījās par karaļa mīlestību un varonīgi to iekaroja, taču šī mīlestība -Cīņas dumpīgo prātu drīz pārsātināja un viņa sāka garlaikoties. Admirālis Brions un grāfs de Longvāls, kurus viņa kādu laiku mīlēja, un Diāna de Puatjē, kuru viņa ienīda uz mūžīgiem laikiem, vairs nenodarbināja viņas domas; jau pirms nedēļas hercogienes iekšējais tukšums bija aizpildīts — un viņa itin kā atdzima, jo atkal ienīda un atkal mīlēja. Viņa ienīda Čellīni un mīlēja Askānio un arī tagad, kamēr kalpones viņu ģērba, domāja par viņiem.
Kad atlika vairs tikai sakārtot frizūru, hercogienei paziņoja, ka ieradušies Parīzes prevo un vikonts de Marmaņs.
Viņi abi bija visdedzīgākie hercogienes piekritēji tais divās nometnēs, kas bija izveidojušās galmā ap dofina favorīti Diānu de Puatjē un hercogieni d'Etampu. Un, tā kā draugs tiek jo laipnāk sagaidīts, kad domas kavējas pie ienaidnieka, hercogiene d'Etampa, ieraudzījusi drūmo prevo un smaidīgo vikontu, ar apburošu grāciju pastiepa roku skūpstam.
— Meser prevo, — viņa sacīja ar dusmām, kurās nebija nekā neīsta, un ar līdzjūtību, kurā nebija nekā aizvainojoša, — mums kļuva zinātos, kā izrīkojās ar jums, mūsu labāko draugu, šis rupjais itālietis, un mēs joprojām esam par to sašutuši.
— Kundze, — atbildēja d'Esturvils, ietērpdams savu neveiksmi glaimīgos vārdos, — man būtu jākaunas, ja nelietis, kuru neatturēja nedz jūsu skaistums, nedz jūsu laipnība, būtu mani pasaudzējis manu sirmo matu un mana stāvokļa dēļ.
— O, gluži tā es nedomāju, — Anna sacīja, — un karalis, kurš gan, iespējams, ir pārāk iecietīgs pret šiem nekaunīgajiem svešzemniekiem, lūdza mani aizmirst aizvainojumu, un es esmu to aizmirsusi.
— Tādā gadījumā, kundze, mūsu lūgumam, bez šaubām, nebūs nekādu panākumu, tālab atļaujiet mums doties prom, nemaz neizklāstot šo lūgumu.
— Kā, meser d'Esturvil, vai tad es neesmu vienmēr bijusi jūsu draugs, lai notiktu kas notikdams? Runājiet, runājiet taču, vai arī es sadusmošos uz draugu, kas man tā neuzticas!
— Labi, kundze, es runāšu, jo man nekas cits neatliek. Lai pakalpotu vikontam de Marmaņam, esmu nolēmis izmantot ar jūsu laipno gādību iegūtās tiesības paņemt jebkuru no karaļa pilīm, un mēs, protams, izraudzījāmies Nelas pili, kas nonākusi tik nekrietnās rokās.
— Tā, tā! — hercogiene noteica. — Es uzmanīgi klausos.
— Sākumā vikonts jutās gaužām iepriecināts, kundze; bet tagad, visu labi apsvēris, viņš svārstās, ar šausmām domādams par briesmīgo Benvenuto …
— Piedodiet, mans cienījamais draugs, —- vikonts de Marmaņs viņu pārtrauca, — piedodiet, jūs lāgā neizpro- tat lietas būtību. Nevis Benvenuto mani biedē, bet gan karaļa dusmas. Nudien, es nebaidos, ka mani nogalinās šis rupjais itālietis, kā hercogiene viņu dēvē. Bet, atklāti sakot, es baidos nogalināt viņu, baidos, ka manis dēļ notiktu nelaime un karalis zaudētu savu kalpu, kuru viņš, kā liekas, visai augstu vērtē.
— Un es, kundze, uzdrošinājos uzmundrināt vikontu, ka vajadzības gadījumā jūs neliegsiet viņam savu atbalstu.