— Draugus es vienmēr atbalstu, — hercogiene noteica, — un vai tad jūsu pusē nav taisnība, kas ir vēl uzticamāks draugs nekā es? Vai tad jūs nerīkojaties saskaņā ar karaļa gribu?
— Viņa majestāte, — Marmaņs atbildēja, — atvēlējis Nelas pili vienīgi Benvenuto, un mūsu izvēle — to nevar neredzēt — atgādinās visparastāko atriebību. Bet ja nu — galvoju, ka tā tas arī notiks, jo man līdzi būs divi uzticami cilvēki, — ja nu es nogalinu šo Čellīni?
— O, mans dievs! — hercogiene iesaucās, smaidā pazi- binādama savus baltos zobiņus. — Karalis aizstāv dzīvos; domāju, ka viņu visai maz nodarbinās tas, kā atriebt mirušos, un, kad izsīks avots, no kura viņš smeļ jūsmu par mākslas daili, es ceru, ka viņš izjutīs jo lielāku mīlestību pret mani. Šis cilvēks tik briesmīgi mani aizvainoja, visiem dzirdot! Atceraties, Marmaņ?
— Bet, kundze, — piesardzīgais vikonts atbildēja, — jums tomēr būtu skaidri jāapzinās tas, ko jums vajadzēs aizstāvēt.
— O jā, jūsu nodomi ir pilnīgi skaidri, vikont.
— Tomēr atļaujiet man, kundze, vaļsirdīgi pateikt visu līdz galam. Var gadīties, ka ar varu viņam neko nevarēs padarīt, jo viņš esot īsts sātans. Tādā gadījumā, atzīstos jums, mēs ķersimies pie viltības; ja Benvenuto gaišā dienas laikā savā pilī izspruks no algotņu rokām, viņi kādu vakaru nejauši sastapsies ar Benvenuto tumšā ieliņā, un … viņiem ir ne vien zobeni, kundze, viņiem ir arī dunči…
— Es visu sapratu, — hercogiene sacīja, un viņas brīnišķīgā sejiņa nemaz nenobāla, dzirdot šo slepkavības plānu.
— Lieliski, kundze!
— Lieliski, vikont! Es redzu, ka jūs esat tālredzīgs cilvēks un naidoties ar jums nav vērts, velns parāvis!
I — Bet kā jūs raugāties uz mūsu pasākumu, kundze?
— Tas patiesi nav nekāds joks, viss vēl labi jāpārdomā, taču, kā es jau jums teicu, tas ir visiem zināms un pat karalis saprot, ka šis rupjais cilvēks dziļi aizskāris manu lepnumu. Es ienīstu viņu . .. tāpat kā ienīstu savu vīru vai Diānas kundzi, un, goda vārds, es, šķiet, varu jums apsolīt . .. Kas tur notiek, Izabo, kāpēc tu traucē mūs?
Ar šiem vārdiem hercogiene griezās pie kalpones, kas i ieskrēja istabā pagalam apjukusi.
— Žēlīgais dievs, kundze, — Izabo sacīja, — lūdzu piedošanu, bet ieradies Florences juvelieris Benvenuto Čellīni ar visbrīnišķīgāko zelta vāzīti, kādu vien var iedomāties. Viņš mīļi sacīja, ka atnesis to kā dāvanu jūsu gaišībai, un lūdz parādīt viņam laipnību un atvēlēt kādu brīdi.
— Ak redz, kā! — hercogiene iesaucās, manāmi atmai- gusi savā lepnībā. — Un ko tu viņam atbildēji, Izabo?
— Ka kundze vēl nav apģērbusies un es tūdaļ viņai to pieteikšu.
— Lieliski! Kā liekas, mūsu ienaidnieks labojas, — hercogiene piebilda, pievērsdamās apjukušajam prevo, — un sāk novērtēt mūsu ietekmi un spēku. Bet, vienalga, lai neiedomājas, ka viņš tik viegli tiks cauri, man nenāk ne prātā uzreiz uzklausīt viņa atvainošanos. Lai apzinās, ko viņš apvainojis un ko nozīmē mūsu dusmas! Izabo, pasaki viņam, ka tu esi viņu pieteikusi un ka es lieku pagaidīt.
Izabo izgāja laukā.
— Tātad es jau teicu jums, vikont, — turpināja hercogiene, kuras naids bija pierimis, — ka jūsu pasākums nav nekāda joka lieta, un es tikpat kā nevaru solīt jums atbalstu, jo galu galā tā ir negodīga slepkavība.
— Apvainojums visiem dūrās acīs, — prevo uzdrošinājās iebilst.
— Ceru, ka arī atvainošanās visiem dursies acīs, meser. Cilvēks, kas iedveš visiem bailes, augstprātis, kas nepakļaujas šās pasaules varenajiem, gaida tur, manā priekšistabā, kamēr manas dusmas pārvērtīsies par laipnību, un divas stundas, kuras viņš pavadīs šķīstītavā, nudien izpirks viņa pārdrošību. Nevaru taču es būt tik cietsirdīga, prevo. Piedodiet viņam tāpat, kā es piedošu viņam pēc divām stundām. Vai tiešām mana ietekme uz jums ir vājāka nekā karaļa ietekme uz mani?
-r- Esiet tik laipna, kundze, un atļaujiet atvadīties no jums, — prevo sacīja palocīdamies, — jo man negribētos dot savai pavēlniecei solījumu, ko es nepildīšu.
— Ļaut jums atvadīties? O nē! — iesaifcās hercogiene, kas vēlējās, lai viņas triumfam būtu liecinieki. — Jums jāpaliek un jāredz, meser prevo, kā tiks pazemots jūsu ienaidnieks, lai tādējādi mēs abi tiktu atriebti vienā reizē. Es veltīšu jums un vikontam šīs divas stundas, un nevajag man pateikties. Kā runā, jūsu meita precas ar grāfu d'Orbeku? Nudien lieliska partija. Es teicu — lieliska partija, lai gan patiesībā man bija jāsaka — izdevīga partija. Apsēdieties taču, meser! Jūs zināt, ka šīm laulībām-vajadzīga mana piekrišana, un jūs vēl neesat to lūdzis, taču es došu jums šo piekrišanu. D'Orbeks man ir tikpat uzticams kā jūs. Ceru, ka mēs drīzumā redzēsim jūsu daiļo meitu un priecāsimies par viņas sabiedrību, ka jūsu znots būs tik saprātīgs un ievedīs viņu galmā. Kā sauc jūsu meitu?
— Kolomba, kundze.
— Skaists un mīļš vārds. Stāsta, ka vārdi ietekmējot likteni; ja tā, tad nabaga meitenei it jūtīga sirds un viņai no tā būs jācieš. Nu, kas tad vēl, Izabo?
— Nekas, kundze. Viņš teica, ka pagaidīšot.
— Brīnišķīgi! Bet es jau biju viņu aizmirsusi. Es atkārtoju — saudzējiet Kolombu, meser d'Esturvil, viņas nākamais vīrs grāfsvl'Orbeks ir gluži tāds pats kā manējais, viņa godkāre neatpaliek no hercoga d'Etampa alkatības, un viņam būtu itin viegli apmainīt sievu pret kādu hercogisti. Arī man ir jāpiesargās! īpaši, ja viņa ir tik skaista, kā ļaudis runā. Jūs iepazīstināsiet mani ar meitu, vai ne, meser? Man jābūt gatavai aizstāvēties.
Hercogiene staroja aiz prieka, jau iepriekš izbaudīdama uzvaru pār Benvenuto, viņa vēl ilgi runāja ar aizgrābtību, un katrā viņas kustībā bija jaušama tīkama nepacietība.
— Vēl pusstundiņu, un divas stundas būs pagājušas, — viņa beidzot sacīja, — un tad nabaga Benvenuto ciešanas būs beigušās. Iedomāsimies, kā mēs justos viņa vietā, droši vien viņš šausmīgi mokās; viņš nav radis, ka ar viņu tā apietas, Luvra viņam vienmēr atvērta un karalis vienmēr pieietams. Patiesību sakot, man viņa žēl, lai gan viņš nav to pelnījis. Viņš droši vien tik tikko valdās. Kā jūs domājat? Nē, iztēlojieties, cik viņš ir satracināts! Ha, ha, ha! Es vēl ilgi smiešos … Ak dievs, kas tas par troksni? Kliedzieni … rīboņa.