— Vai tikai šis nolādētais nav sācis ārdīties savā šķīstītavā? — prevo sacīja, atgūdams cerības.
— Jāiet paskatīties, kas tur notiek, — hercogiene nobālēdama sacīja. — Nāciet man līdzi, kungi, ejam taču!
Benvenuto, sekodams apsvērumiem, kas mums jau zināmi, bija nolēmis salīgt mieru ar visvareno favorīti un jau otrajā dienā pēc sarunas ar Primatičo paņēma apzeltītu sudraba vāzi kā izpirkumu par šāvu pārdrošību un, paaicinājis līdzi Askānio, kurš pēc nemierīgās nakts bija ļoti bāls un noguris, devās uz hercogienes d'Etampas pili. Priekšistabā viņu sagaidīja sulaiņi, kas atteicās tik agrā rīta stundā viņu pieteikt savai kundzei, un Benvenuto zaudēja krietnu pusstundu, tielējoties ar tiem. Viņš sāka jau skaisties. Beidzot iznāca Izabo un apsolījās pieteikt viņu hercogienei d'Etampai. Kalpone ātri atgriezās un paziņoja Benvenuto, ka hercogiene ģērbjoties un viņam būšot mazliet jāuzgaida. Benvenuto, apbruņojies ar pacietību, apsēdās uz sola blakus Askānio, kurš pēc nāciena kājām, drudža un paša domu mocīts, sajuta vieglu reiboni.
Tā pagāja stunda. Čellīni jau skaitīja minūtes. «Protams,» viņš prātoja, «tualete ir svarīgākais, ar ko hercogiene pa dienu nodarbojas. Un vai tad nieka ceturtdaļstundas dēļ vērts upurēt labumus, ko dos šī vizīte.» Tomēr, lai cik filozofiski viņš bija noskaņots, viņš jāu sāka skaitīt sekundes.
Askānio tikmēr kļuva aizvien bālāks; nolēmis neizrādīt skolotājam savas ciešanas, viņš bija varonīgi devies līdzi uz hercogienes d'Etampas pili, nesacīdams ne vārda, taču no rīta viņš nebija neko baudījis un, lai gan negribēja atzīties pats sev, juta, ka spēki viņu atstāj. Benvenuto vairs nespēja nosēdēt uz vietas un sāka lieliem soļiem staigāt šurpu turpu pa priekšistabu.
Pagāja vēl ceturtdaļstunda.
— Tu slikti jūties, mans dēls? — viņš jautāja Askānio.
— Nē, nudien ne, skolotāj; jūs pats nejūtaties labi. Apbruņojieties ar pacietību, es jūs lūdzu, vairs nav atlicis ilgi ko gaidīt.
Šai brīdī atkal ienāca Izabo. ' — Jūsu kundze pamatīgi kavējas, — Benvenuto norūca.
Šķelmīgā jaunava piegāja pie loga un paskatījās uz pulksteni, kas atradās pagalmā.
— Jūs gaidāt tikai pusotras stundas, — viņa noteica. — Ko tad jūs sūdzaties?
Čellīni sarauca uzacis, kamēr kalpone skaļi iesmējās un aizmetās prom.
Benvenuto šoreiz savaldījās, lai arī tas viņam prasīja neiedomājamu piepūli. Viņš atkal apsēdās un, sakrustojis rokas uz krūtīm, sastinga majestātiskā pozā. Šķita, ka tēlnieks ir gluži mierīgs, taču viņa krūtīs bangoja dusmas. Divi sulaiņi, kas nekustīgi stāvēja pie durvīm, cienīgi raudzījās uz viņu, bet viņam likās, ka viņi raugās ar smīnu.
Pulkstenis nosita vēl ceturtdaļstundu; Benvenuto paskatījās uz Askānio un ieraudzīja, ka viņš ir tik neparasti bāls, ka šķiet — teju, teju zaudēs samaņu.
— Ak tā! — Čellīni iesaucās, vairs nespēdams savaldīties. — To viņa dara tīšām, skaidrs! Bet es biju gatavs noticēt viņas vārdiem un pieklājības pēc pagaidīt; viņa grib mani pazemot, bet es to pat neatskārtu, jo neesmu radis, ka ar mani tā apietas; es neesmu no tiem vīriem, kas ļauj par sevi ņirgāties pat sievietei, es dodos prom. Ejam, Askānio!
Un, pateicis šos vārdus, Benvenuto pacēla-savā varenajā rokā neviesmīlīgo soliņu, uz kura, izdabādams ļaunpiemi- nīgajai hercogienei, bija sēdējis turpat divas stundas un tādējādi, pašam neapzinoties, ticis pazemots, un trieca soliņu pret grīdu ar tādu spēku, ka tas sašķīda gabalos. Sulaiņi metās viņam klāt, bet Čellīni izrāva dunci, un viņi apstājās. Askānio, norūpējies par savu skolotāju, dzīrās pielēkt kājās, taču bija tik ļoti satraukts, ka spēki viņu atstāja un viņš bez samaņas nokrita zemē. Benvenuto pirmajā mirklī to nepamanīja.
Šai brīdī bāla un saniknota uz sliekšņa parādījās hercogiene.
— Jā, es eju prom, — Benvenuto turpināja pērkon- dimdošā balsī, lieliski redzēdams hercogieni, — un pasakiet šai sievietei, ka es paņemu atpakaļ savu dāvanu un atdošu to pirmajam nabagam, ko sastapšu ceļā, un viņš būs daudz cienīgāks saņemt šādu dāvanu. Pasakiet, ka viņa kļūdās, uzskatīdama mani par tādu pašu sulaini kā jūs, mēs, mākslinieki, nepārdodam savu goddevību un cieņu, kā viņa pārdod savu mīlestību! Bet tagad paej iet malā! Seko man, Askānio!
Šai mirklī viņš pagriezās un ieraudzīja, ka viņa mīļotais skolnieks sēž, sakņupis pie sienas, atpakaļ atmestu galvu, ka acis viņam aizvērtas, bet seja bāla kā mironim.
— Askānio! — Benvenuto iesaucās. — Askānio, mans dēls! Viņš ir zaudējis samaņu, viņš mirst! O, mans dārgais Askānio, un tas viss šīs sievietes dēļ…
Benvenuto draudīgi pagriezās pret hercogieni d'Etampu un tūdaļ noliecās pie Askānio, lai paceltu viņu un aiznestu prom.
Savukārt hercogiene, aiz dusmām un šausmām zaudējusi valodu, nejaudāja paspert ne soli. Taču, ieraudzījusi mar- morbālo Askānio, viņa atpakaļ atmesto galvu, garos, izjukušos matus, ieraudzījusi samaņu t zaudējušā jaunekļa skaisto seju un graciozo pozu, hercogiene, neapjauzdama, ko dara, metās pie viņa un, noslīgusi uz ceļiem blakus Benvenuto, tāpat kā tēlnieks, satvēra Askānio roku.
— Jauneklis tūlīt nomirs! Jūs nogalināsit viņu, msjē, ja nesīsit prom. Viņam tūlīt jāsniedz palīdzība. Zerom, skrien pēc ārsta Andrē! Viņu nedrīkst pārnest, viņam ir tik slikti. Dzirdiet? Jūs varat iet, varat palikt, bet viņu neaiztieciet!