Benvenuto ar caururbjošu skatienu palūkojās uz hercogieni, pēc tam uzmeta satrauktu mirkli Askānio. Viņš saprata, ka pie hercogienes d'Etampas mīļotajam māceklim nedraud nekādas briesmas un pārnest viņu varbūt tiešām ir bīstami. Un Čellīni tūdaļ pieņēma lēmumu, jo ātra un izšķirīga rīcība bija viena no viņa labajām vai, iespējams, arī sliktākajām īpašībām.
— Jūs atbildiet par viņu, kundze! — viņš sacīja.
— O jā, ar savu dzīvību! — hercogiene iesaucās.
Benvenuto maigi noskūpstīja savu mācekli uz pieres, ietinās apmetnī un, turēdams roku uz dunča spala, lepni izgāja laukā, uzmetis hercogienei naida un nicinājuma pilnu skatienu. Uz prevo un vikontu viņš neatrada par vajadzīgu pat paskatīties.
Savukārt Anna pavadīja savu ienaidnieku līdz pat durvīm ar dusmās kvēlojošu skatienu; pēc tam viņas acu izteiksme mainījās un viņa bažīgi un skumji paraudzījās uz viņai tik mīļo slimnieku: mīlestība nomainīja naidu, tīģeriene atkal pārvērtās par gazeli.
— Doktor Andrē, — viņa uzrunāja ārstu, kas bija stei- < dzies šurp, cik ātri vien varēdams, — izmeklējiet viņu. Glābiet, viņš ir ievainots, viņš mirst!
— Nekā bīstama nav, — ārsts sacīja, — tas ir pārejošs vājums.
Un viņš iepilināja Askānio mutē dažus pilienus spēcinošu zāļu, kuras vienmēr nēsāja līdzi.
— Viņš nāk pie samaņas! — hercogiene iesaucās. — Viņš sakustējās! Bet tagad, doktor, viņam vajadzīgs miers, vai ne? Aiznesiet viņu uz šo istabu un noguldiet uz kušetes! — viņa izrīkoja divus sulaiņus.
Pēc tam klusi piebilda, lai neviens cits, izņemot sulaiņus, nedzirdētu:
— Brīdinu — ja izpļāpāsit kaut pušplēstu vārdu par to, ko- šeit redzējāt un dzirdējāt, samaksāsiet ar savu galvu. Ejiet!
Drebēdami aiz bailēm, sulaiņi paklanījās, saudzīgi pacēla Askānio un aiznesa.
Palikusi vienatnē ar prevo un vikontu de Marmaņu, kas bija liecinieki tam, kā viņa atkal tika apvainota, hercogiene d'Etampa nomērīja abus ar nicinošu skatienu, īpaši vikontu, taču tūdaļ apvaldīja savas jūtas.
— Tātad, vikont, es sacīju, — viņa dzēlīgi un reizē mierīgi piebilda, — es sacīju, ka jūsu pasākums nav joka lieta, tomēr pateicu to pārsteidzīgi. Domāju, ka man ir pietiekami liela vara, lai sodītu ļaundari un vajadzības gadījumā novāktu pie malas tos, kas izpauž noslēpumu. Ceru, ka šoreiz karalim labpatiksies viņu sodīt, taču es gribu atriebties. Sods padara apvainojumu visiem redzamu, turpretī atriebība to nodod aizmirstībai. Jūs, kungi, esat pietiekami aukstasinīgi, tai izraudzītos atriebībai īsto brīdi, un tas nav peļami, bet tai pašā laikā es iesaku: esiet saprātīgi un nepalaidiet garām gadījumu, nelieciet man meklēt palīdzību citur. Vikont de Marmaņ, ar jums jārunā skaidra valoda. Es galvoju, ka jūs paliksiet nesodīts, tāpat kā nesodīts paliek bende; taču, ja gribat zināt manas domas, es iesaku jums un jūsu algotņiem atteikties no zobena un rīkoties ar dunci. Tur nav ko pļāpāt, tūdaļ jārīkojas — tāds ir mans padoms. Palieciet sveiki, kungi!
Hercogiene runāja aprauti, skarbā balsī un pastiepa roku, itin kā norādīdama augstmaņiem uz durvīm. Viņi tik ļoti apjuka, ka tikai neveikli palocījās un izgāja laukā, neteikusi ne vārda.
— Lūk, kā var iznākt, ja esi tikai sieviete un meklē palīdzību pie tādiem zaķapastalām! — Anna noteica, pavadīdama aizejošos ar riebumā sarauktu seju. — O, kā es nicinu visus šos cilvēciņus, kronētu mīļāko, pērkamu laulāto draugu, sulaini kamzoli, sulaini livrejā, nicinu visus, tikai ne to, par kuru neatkarīgi no savas gribas jūsmoju un kuru neprātīgi mīlu. N
Viņa iegāja istabā, kur atradās daiļais slimnieks. Askānio atvēra acis tai mirklī, kad viņam tuvojās hercogiene.
— Nav nekā nopietna, — atkārtoja ārsts Andrē, griezdamies pie hercogienes d'Etampas. — Jaunais cilvēks ir ievainots plecā; nogurums, dvēseles satraukums un, iespējams, arī izsalkums bija par iemeslu ģībonim, taču manas "zāles to kā ar roku noņēmušas. Tagad viņš pilnīgi atguvis
samaņu, un viņu var nogādāt uz nestuvēm mājās.
— Diezgan! — hercogiene sacīja, sniegdama naudas maku ārstam, kurš zemu palocījās un izgāja laukā.
— Kur es atrodos? — Askānio vaicāja, pūlēdamies sakopot domas.
— Jūs esat pie manis, Askānio, — hercogiene atbildēja.
— Pie jums, kundze? Ak jā, es pazīstu jūs. Jūs esat hercogiene d'Etampa, tagad es visu atceros .. • Bet kur ir Benvenuto? Kur ir mans skolotājs?
—' Nekustieties, Askānio, jūsu skolotājs ir drošībā, neraizējieties: viņš mierīgi sēž mājās un ietur pusdienas.
— Bet kā tad viņš pameta mani šeit?
-i— Jūs zaudējāt samaņu, un viņš uzticēja man parūpēties par jums.
— Vai jūs varat apliecināt, kundze, ka viņam nedraud nekādas briesmas, ka viņš atstāja pili sveiks un vesels?
— Atkārtoju un galvoju jums, Askānio, ka viņš atrodas pilnīgā drošībā, ka viņam itin nekas nedraud, saprotiet taču. Ak, nepateicīgais, es, hercogiene d'Etampa, sēžu pie viņa gultas, rūpējos par viņu kā mīloša māsa, bet viņš to vien dara kā runā par savu skolotāju!
— O, kundze, piedodiet man un pieņemiet manu pateicību! — Askānio atbildēja.
— Jau sen tā vajadzēja, — hercogiene noteica, šūpodama savu daiļo galviņu un šķelmīgi smaidīdama.
Un tad hercogiene d'Etampa sāka runāt; viņa runāja bezgala sirsnīgi, piešķirdama visparastākajiem vārdiem īpašu jēgu, uzdodama ikvienu jautājumu ar alkatīgu ziņkāri un tai pašā laikā uzklausīdama atbildes ar tādu uzmanību, itin kā no tām būtu atkarīgs viņas liktenis. Viņa kļuva bikla, maiga un piemīlīga gluži kā kaķene, uzmanīga un iejūtīga kā izcila aktrise uz skatuves, viņa nemanāmi uzvedināja Askānio uz sarunām, no kurām viņš vairījās, un piedēvēja viņam tās domas, kuras pati izsacīja; viņa, šķiet, bija zaudējusi savu pašpārliecinātību un uzklausīja Askānio kā pravieti, likdama lietā visu savu izglītoto un valdzinošo prātu, kura dēļ, kā mēs jau sacījām, viņu dēvēja par visskaistākā starp izglītotām sievietēm un par visizglītotāko starp skaistulēm. Vārdu sakot, viņa pārvērta sarunu par visizsmalcinātāko glaimošanu, cenzdamās visiem līdzekļiem jaunekli savaldzināt, un galu galā, kad Askānio jau trešo vai ceturto reizi dzīrās iet prom, viņa sacīja, lai aizkavētu viņu: