— Askānio, jūs stāstāt par savu brīnišķo zeltkaļa amatu tik daiļrunīgi un tik dedzīgi, ka man tas ir sava veida atklājums, un kopš šī brīža es saskatīšu dziļu jēgu kalumos, kas agrāk man bija šķituši vienīgi rotaslietas. Tātad, jūsuprāt, Benvenuto ir dižens meistars?
— Kundze, viņš pārspējis pat dievišķīgo Miķelandželo.
— Es esmu dusmīga uz viņu. Bet jūsu dēļ es, šķiet, vairs tā nedusmošos par viņa nepieklājību.
— O, nepievērsiet uzmanību mana skolotāja pārdrošībai, kundze! Aiz viņa raupjās ārienes slēpjas viskvēlākā un visuzticīgākā sirds; taču tai pašā laikā Benvenuto ir nepacietīgs un neapvaldīts. Viņam šķita, ka jūs liekat viņam gaidīt, lai pasmietos par viņu, un šis apvainojums …
— Vai, pareizāk sakot, nelāgs joks, — hercogiene sacīja gluži kā izlutināta meitene, kas nokaunējusies par savu draiskulību. — Es nudien vēl nebiju apģērbusies, kad ieradās jūsu maestro, un pēc tam mazliet aizkavējos ar tualeti. Tas ir slikti, ļoti slikti. Redzat, es atzīstos jums savos grēkos. Turklāt es nezināju, ka atnācis esat arī jūs, — viņa dedzīgi piebilda.
— Tā jau tas ir, kundze, bet Čellīni, protams, nebūdams nekāds gaišreģis, turklāt nevalodu maldināts, — es varu to jums pateikt, jo jūs esat tik apburoša un tik laba, — uzskatīja jūs par briesmīgi ļaunu un cietsirdīgu, bet jūsu draiskulībā viņš saskatīja apvainojumu.
— Vai tiešām? — hercogiene iesaucās, nevarēdama apvaldīt zobgalīgu smīnu.
— O, piedodiet viņam, kundze! Ticiet, ja skolotājs iepazītu jūs, viņš uz ceļiem izlūgtos no jums piedošanu par savu kļūdu, jo viņš ir cēls un augstsirdīgs.
— Klusējiet labāk! Jūs pūlaties piespiest mani viņu iemīlēt? Atkārtoju, es izjūtu pret viņu netīksmi un gribu atrast viņam sāncensi.
— Tas būs grūti, kundze.
— Nē, Askānio, tas nebūs grūti, jo šis sāncensis esat jūs, viņa skolnieks. Atļaujiet man kaut aplinkus parādīt pienācīgo cieņu dižajam ģēnijam, kas mani ienīst. Paklausieties, pats Čellīni taču slavēja jūs par izcilo meistarību. Vai tiešām jūs nevēlaties, lai jūsu māksla kalpotu man? Pierādiet, ka jums pret mani nav tādu aizspriedumu kā * jūsu skolotājam, un apsoliet darināt man rotas, — ko jūs par to sakāt?
— Kundze, visas manas spējas, visa mana mākslinieka degsme ir jūsu rīcībā. Jūs esat tik labvēlīga pret mani, jūs tik iejūtīgi izvaicājāt par manu pagātni, par manām iecerēm, ka no šā brīža esmu uzticīgs jums ar sirdi un dvēseli.
— Mans bērns! Es vēl nekā neesmu izdarījusi jūsu labā, un lūdzu jums tikai vienu: veltiet man mazumiņu sava talanta. Sakiet man — vai sapņos jūs neesat redzējis kādas brīnišķīgas dārgakmeņu rotas? Man ir lieliskas pērles. Vai jūs nevēlētos uzburt ko brīnišķīgu, mans mīļais burvi? Paklausieties, es pastāstīšu jums par savu ieceri, vai gribat? Nupat, kad jūs gulējāt šeit istabā bāls, ar atpakaļ atmestu galvu, es iztēlojos brīnišķīgu liliju, kas noliekusies vēja. Tad pagatavojiet man no pērlēm un sudraba liliju, ko es nēsāšu pie krūtīm, — hercogiene teica, pielikdama roku pie sirds.
— Ak, kundze, cik jūs esat laba …
— Askānio, vai gribat sagādāt man prieku par to, ka es, kā jūs sakāt, esmu tik laba? Izraugieties mani par savu sirdsdraugu, neslēpiet no manis savas gaitas, savas vēlmes, savas bēdas, jo es redzu, ka jūs māc skumjas. Apsolieties atnākt, kad jums būs vajadzīga mana palīdzība un padoms!
— Jūs vēlreiz parādāt man savu labvēlību, nemaz neprasīdama manas pateicības pierādījumus.
— Vārdu sakot, jūs man to apsolāt?
— Ak vai! Vēl vakar es apsolītu to, kundze; vēl vakar es būtu varējis pieņemt jūsu karalisko dāvanu un tā man būtu bijusi vajadzīga; šodien vairs nekāda vara nespēj man palīdzēt.
— Kas zina …
— Es zinu, kundze.
— Ak, es redzu — jūs māc kādas bēdas, Askānio. .
Askānio grūtsirdīgi pamāja ar galvu.
— Jūs neesat atklāts pret savu draugu, Askānio. Tas nav labi, nav labi, — hercogiene turpināja, saņēmusi jaunekļa roku, maigi to spiezdama.
— Mans skolotājs droši vien uztraucas par mani, kundze, turklāt baidos kļūt jums apnicīgs. Tagad es jūtos pilnīgi vesels. Atļaujiet man atvadīties no jums.
— Cik ļoti jūs steidzaties mani atstāt! Pagaidiet vismaz tik ilgi, kamēr sagatavos nestuves. Nepretojieties, tā ir ārsta pavēle un manējā arī.
Anna pasauca sulaini un nodeva viņam vajadzīgos rīkojumus, pēc tam lika Izabo atnest pērles un dažus dārgakmeņus un nodeva to visu Askānid.
— Tagad es atdodu jums brīvību, — hercogiene sacīja, — bet, kad atgūsiet veselību, mana lilija būs pirmais darbs, pie kura jūs stāsieties, vai ne? Bet pagaidām domājiet par to, es jūs lūdzu, un, tiklīdz būs gatavs zīmējums, atnesiet to parādīt.
— Jā, hercogien.
— Vai tiešām jūs nevēlaties, lai es padomātu, kā palīdzēt jums? Jūs taču darīsiet visu, ko es vēlēšos, kālab arī man neizdarīt to, ko vēlēsieties jūs? Patiešām, dārgais Askānio, ko jūs vēlaties? Jūsu vecumā, lai arī kā jūs censtos apslāpēt sirds vēlmes, novērst skatienu, sakniebt lūpas, allaž ir kāda vēlēšanās. Bet jūs, kā redzams, neticat manai ietekmei un varenībai, domājat, ka es neesmu cienīga kļūt par jūsu sirdsdraugu?