— Es zinu, kundze, — Askānio atbildēja, — ka jūs esat varena un esat pelnījusi šo varenību. Taču palīdzēt man šoreiz nav cilvēka spēkos.
— Un tomēr uzticiet man savas bēdas, — hercogiene d'Etampa sacīja. — Es tā gribu!
Un piebilda ar apburošu smaidu, kas pārvērta gan viņas balsi, gan viņas seju:
— Ēs jūs lūdzu!
— Ak vai, ak vai, kundze! — Askānio iesaucās pārpilns skumju. — Ak vai! Tā kā jūs esat tik laba pret mani un mēs tūlīt šķiramies, es neslēpšu no jums savu kaunu un savas asaras, es negriežos ar lūgumu pie hercogienes, kā to būtu darījis vakar, bet uzticos sievietei. Vakar es būtu jums teicis: «Es mīlu Kolombu un esmu laimīgs!» — bet šodien es jums saku: «Kolomba mani nemīl, un man atliek vienīgi nomirt!» Ardievu, kundze, pažēlojiet mani!
Askānio ātri noskūpstīja roku hercogienei d'Etampai, kas stāvēja klusa un nekustīga, un izskrēja no istabas.
— Man ir sāncense! — Anna iesaucās, itin kā uzmozdamās no miega. — Bet viņa nemīl Askānio, un viņš iemīlēs mani, es tā gribu!… Jā, jā, zvēru, viņš iemīlēs mani, un es nonāvēšu Benvenuto!
XIV par to, ka cilvēka dzīves dziļākā būtība ir ciešanas
Lai piedod mums lasītājs, ka no virsraksta dveš tāds rūgtums un bezcerība. Taču jāatzīstas, ka šī nodaļa patiešām vēstī par dvēseles ciešanām, ar kurām pārpilna pati dzīve. Šī doma nav jauna, kā būtu sacījis kāds slavens vodevi- ļas personāžs, tomēr mums tā sagādā mierinājumu, jo, pateicoties tai, mūs vieglāk attaisnos lasītājs, kuru mēs vedīsim pa ciešanu ceļu, tāpat kā Vergīlijs veda Danti.
Lai neapvainojas uz mums par šo salīdzinājumu nedz lasītājs, nedz Vergīlijs.
Patiešām, tai laikā, līdz kuram nonācis vēstījums, mūsu draugi, sākot ar Benvenuio un beidzot ar 2aku Obrī, bija nodevušies skumjām, un mēs drīz redzēsim, kā šīs skumjas gluži kā palu ūdeņi pamazām ierauj viņus savā straumē arvien dziļāk.
Mēs šķīrāmies no Čellīni brīdī, kad viņš bija norūpējies par Askānio likteni. Atgriezies Lielajā Nelas pilī, zvēru jums, viņš aizmirsa pat domāt par hercogienes d'Etampas dusmām. Visus Benvenuto prātus saistīja viņa sirdij tik dārgais slimnieks. Tāpēc viņš jutās gaužām priecīgs, kad atvērās vārti, ielaizdami nestuves ar 'Askānio. Viegli nolēcis zemē, jauneklis steidzās paspiest savam skolotājam roku un pavēstīt, ka no pēkšņā vājuma vairs neesot ne vēsts. Taču jau pirmie mācekļa vārdi lika skolotājam saraukt uzacis un viņa sejā iegūla savāda ciešanu izteiksme, kad Askānio sacīja:
— Skolotāj, es gribu atspēkot kādu netaisnīgu spriedumu, un es zinu, ka jūs būsiet man par to pateicīgs un nemaz nedusmosieties. Jūs esat maldīgās domās par hercogieni d'Etampu; savā sirdī viņa jūs nedz ienīst, nedz nicina; gluži otrādi — viņa cienī jūs un jūsmo par jums, un jums jāpiekrīt, ka izturējāties pret vinu kā sievieti un hercogieni pārlieku rupji. Skolotāj,.hercogiene d'Etampa ir ne vien skaista kā dieviete, viņa ir arī laba kā eņģelis, vienkārša un aizrautīga, piemīlīga un augstsirdīga, iejūtīga un gudra. Viņas rīcība, kuru šorīt jūs novērtējāt kā aizvainojošu, nebija nekas cits kā bērnišķīga draiskulība. Un es lūdzu jūs gan jūsu dēļ, jo jūs taču neciešat netaisnību, gan manis dēļ, jo viņa mani pieņēma savā namā un rūpējās par mani ar aizkustinošu līdzjūtību, nespītēties un neizturēties pret viņu ar netaisnīgu nicinājumu. Galvoju, ka jūs viegli vien liksiet viņai visu aizmirst… Jūs klusējat, dārgais skolotāj? Jūs šūpojat galvu. Vai tik jūs neesat apvainojies?
— Uzklausi mani, dēls, — Benvenuto nopietni atbildēja, — es bieži esmu tev sacījis, ka, manuprāt, vienīgi dievišķīgajai mākslai piemīt nemirstīgs skaistums, nevīstoša jaunība un mūžīga auglība. Tomēr es ticu, es zinu, ka dažās maigās dvēselēs uzplaukst liela, patiesa mīlestība, kas cilvēku spēj darīt laimīgu uz visu mūžu, bet tas notiek reti. Kas ir parastā mīlestība? Viegla aizraušanās, līksma savienība, kurā viņš un viņa apreibinās un bieži vien gaužām jauki. Tu taču zini, Askānio, ka man patīk pazoboties par šādu mīlestību: es pasmaidu par tās tīkojumiem un izpausmēm. Es negribu būt ļauns. Patiesību sakot, šī mīlestībā man patīk, ja tajā kā ūdens lāsē atspoguļojas gan prieks, gan maigums, gan greizsirdība — viss, kas ir nopietnās jūtās, un tā necērt nāvīgas brūces. Lai kā šī mīlestība izpaustos — kā komēdija vai kā traģēdija, tik un tā pēc kāda laika to atceramies kā teātra uzvedumu. Turklāt, redzi, Askānio, — kaut gan sievietes ir apburošas, taču, manuprāt, viņas var lepoties vienīgi ar saviem untumiem. Viņu sūtība ir ķert muļķus vai nepiesardzīgus karstgalvjus. Kaut vai Skocone: kad viņa ienāk manā dvēselē, viņa
kļūst neciešama. Turpretī, kad es viņu turu grožos, viņa dzied, viņa smejas, viņa ir laimīga. Un ielāgo, Askānio, ka visām šīm nenoturīgajām savienībām ir stabils pamats, kas gandrīz pilnīgi apmierina mākslinieku: tas ir daiļu formu kults un patiesa skaistuma dievināšana. Tā ir šādas mīlestības cildenā puse, tālab es to nenopeļu, lai arī zobojos par to. Bet, paklau, Askānio, pastāv arī cita mīlestība, kas izraisa manī nevis smieklus, bet liek nodrebēt, — tā ir briesmīga, neprātīga, nepiepildāma kā sapnis.
«Ak dievs,» Askānio nodomāja, «vai tik viņš ko nenojauš par manām kvēlajām jūtām pret Kolombu!»
— Šāda mīlestība, — Čellīni turpināja, — nesniedz nedz prieku, nedz laimi, bet paņem tevi gluži visu; tas ir vampīrs, kas izsūc pa lāsei visas tavas asinis, palēnām saēd tavu dvēseli; ar nepārvaramu spēku tā tur tevi savās ķetnās, un izrauties no tām nav iespējams. Askānio, Askānio, piesargies no šādas mīlestības! Tu redzi, ka tā ir himera un laime nav sasniedzama, un tomēr tu atdodies tai ar miesu un dvēseli, gandrīz ar prieku upurē tai visu savu dzīvi.