«Skaidrs! Viņš visu zina!» Askānio nodomāja.
— Mans dārgais dēls, — Benvenuto turpināja, — ja vēl nav par vēlu, sarauj važas, kas tevi saistītu uz mūžu; lai arī pēdas paliks, toties tu būsi izglābis dzīvību.
— Kas jums teica, ka es viņu mīlu? — Askānio iesaucās.
— Lai slavēts dievs, ja tas nav noticis! — Benvenuto sacīja, uztverdams jaunieša izsaucienu kā noliegumu, lai gan tas bija jautājums. — Un tomēr piesargies, jo šorīt es pamanīju, ka viņa tevi mīl.
— Šodien no rīta? Par ko jūs runājat? Ko jūs ar to gribat sacīt?
— Par ko runāju? Par hercogieni d'Etampu.
— Par hercogieni d'Etampu? — pārsteigtais jauneklis pārvaicāja. — Vai tik jūs nekļūdāties, skolotāj, tas nav iespējams. Jūs sakāt, ka esat pamanījis, itin kā hercogiene d'Etampa mani mīlētu?
— Askānio, man ir četrdesmit gadu, esmu daudz pieredzējis un daudz zinu. Pēc tā, kā šī sieviete skatījās uz tevi, pēc tā, cik laba viņa centās izlikties tavā priekšā, es varu apzvērēt, ka viņa tevi mīl, bet, spriežot pēc tā, cik dedzīgi tu viņu nupat aizstāvēji, baidos, ka arī tu būsi viņā iemīlējies. Redzi, mans dārgais Askānio, ja tas tiešām tā, tu esi
pazudis: šī mīlestība apdedzinās tavu dvēseli, bet, kad tā atstās tevi, tu paliksi bez ilūzijām, bez ticības, bez cerībām un atradīsi aizmiršanos vienīgi tādā pašā mīlestībā, ar kādu pats tiki mīlēts, — saindētā un fatālā mīlestībā — un tāpat iztukšosi citas sirdis, kā iztukšoja tavējo.
— Skolotāj, — Askānio sacīja, — es nezinu, vai hercogiene d'Etampa mani mīl vai nemīl, bet es hercogieni d'Etampu nemīlu, par to nav nekādu šaubu.
Lai gan Askānio to pateica atklāti un pārliecinoši, Benvenuto noticēja tikai daļēji, jo domāja, ka jauneklis pats var kļūdīties. Pie šīs sarunas viņš vairs neatgriezās, taču visas nākamās dienas uzlūkoja savu skolnieku ar skumjām.
Starp citu, jāteic, ka par Askānio viņš nemaz tik ļoti nebija noraizējies. Arī Benvenuto, liekas, tirdīja kādas rūpes. Viņš vairs nebija tik nepiespiesti jautrs, aizmirsa savas jokainās izdarības. Rīta cēlienu viņš pavadīja, ieslēdzies savā istabā virs lietuves, iepriekš aizliedzis viņu traucēt. Atlikušo dienas daļu viņš strādāja pie milzīgās Marsa statujas — kā vienmēr ar degsmi, lai gan nerunāja par šo skulptūru vairs tik aizrautīgi kā parasti. īpaši, tiekoties ar Askānio, viņš šķita drūms, apmulsis un itin kā nokaunējies. Likās, ka viņš vairās no sava mīļotā skolnieka, kā vairās no kreditora vai tiesneša. Un varēja viegli samanīt, ka viņā iemājojušas lielas skumjas un kāda kveldējoša kaisle, kas pārvērš vareno dvēseli pelnos.
Arī Askānio nejutās laimīgāks: viņš bija pārliecināts, kā to arī bija teicis hercogienei d'Etampai, ka Kolomba viņu nemīl. Greizsirdības pārņemts, viņš iztēlojās grāfu d'Orbeku, kuru pazina vienīgi vārda pēc, kā jaunu un elegantu augstmani un mesera d'Esturvila meitu kā laimīgu skaista aristokrāta līgavu, kurai necilais mākslinieks vairs neienāk pat prātā. Un, lai gan Askānio loloja biklu un neskaidru cerību, kas nekad nepamet mīlas pārpilnu sirdi, viņš uz visiem laikiem bija nogriezis sev ceļu uz laimi, pateikdams hercogienei d'Etampai viņas sāncenses vārdu, ja vien hercogiene patiešām bija viņā iemīlējusies. Iespējams, ka hercogiene arī būtu varējusi izjaukt šīs laulības, turpretī tagad viņa centīsies tās visiem spēkiem paātrināt; viņas naids vajās nabaga Kolombu. Jā, Benvenuto bija taisnība: šīs sievietes mīlestība ir briesmīga un nāvējoša, toties Kolombas mīlestība droši vien bija tās cildenās, dievišķās jūtas, par kurām skolotājs bija runājis sākumā. Taču laime, ak vai, bija lemta citam! Askānio bija tuvu galīgam izmisumam, viņš bija noticējis hercogienes d'Etampas draudzībai, bet šī šķietamā draudzība bija pārvērtusies par viņam bīstamu mīlestību; viņš bija cerējis uz Kolombas mīlestību, bet šī iedomātā mīlestība izrādījās tikai vēsa draudzība. Viņš bija gatavs ienīst abas sievietes, jo viņas bija likušas viņam vilties; un cik ļoti viņš vēlējās, lai viņu jūtas būtu citādas!
Būdams nomākts un sadrūmis, Askānio pat nedomāja par hercogienes d'Etampas pasūtīto liliju un, greizsirdības mocīts, nolēma vairs nekad neiet uz Mazo Nelas pili, lai gan Ruperta centās viņu pierunāt un iekārdināt, lai gan bērtin apbēra viņu jautājumiem, uz kuriem viņš pat neatbildēja. Brīžam viņš tomēr nožēloja, ka pārsteidzīgi pieņēmis šādu lēmumu, no kura, protams, pats nežēlīgi cieta. Viņš alka redzēt Kolombu, prasīt no viņas paskaidrojumus. Bet par ko — par viņa paša muļķīgajām iedomām? Brīžam atmaigdams jauneklis prātoja, kā būtu, ja viņš sastaptu Kolombu; viņš noteikti tad atzītos mīlestībā, atzītos gluži kā noziegumā, un viņa, būdama tik laba, varbūt mierinātu viņu, kā bija mierinājusi nelaimē. Bet kā lai izskaidro, kāpēc viņš nav tik ilgi nācis, kā attaisnoties meitenes priekšā?
Laiks ritēja, bet Askānio aizvien vēl nodevās savām naivajām un skumjajām pārdomām, nevarēdams pieņemt nekādu lēmumu.
Bet Kolomba ar bailēm un prieku gaidīja Askānio visu nākamo dienu pēc tās pievakares, kad Perīnas kundze bija iedzinusi mācekli izmisumā, izpauzdama viņam noslēpumu; veltīgi meitene skaitīja stundas un minūtes, veltīgi Perīnas kundze ieklausījās: Askānio, kurš pēc nesenā ģīboņa būtu varējis izmantot Kolombas laipno atļauju, tā arī neieradās Rupertas pavadībā, tā arī nepieklauvēja, kā bija norunāts, četras reizes pie Mazās Nelas pils durvīm. Ko tas varēja nozīmēt?
Tas varēja nozīmēt to, ka Askānio ir slims, katrā gadījumā viņam ir tik slikti, ka viņš nevar atnākt. Tā vismaz domāja Kolomba; visu vakaru, nometusies ceļos, meitene ar asarām acīs skaitīja lūgšanas un, kad bija beigusi lūgt dievu, pamanīja, ka asaras viņai vēl aizvien rit pār vaigiem. Tas viņu izbiedēja. Šis sirdi plosošais nemiers viņai bija atklāsme. Patiešām — bailēm bija pamats, jo nebija pagājis ne mēnesis, bet Askānio bija tā pārņēmis visas viņas domas, ka viņa aizmirsa dievu, aizmirsa tēvu un pati savas nelaimes.