Bet ko tas viss līdzēja! Askānio taču gulēja uz slimības gultas tepat pāris soļu attālumā no viņas, viņš var nomirt, un viņa to vairs neredzēs! Nevarēdama sakarīgi spriest, viņa ļāva asarām vaļu un raudāja vienā raudāšanā. Kad Askānio atveseļosies, gan jau viņa visu apsvērs.
Bet nākamā diena pienāca vēl ļaunāka. Perīnas kundze, sagaidījusi, kad Ruperta devās laukā pa vārtiem, piesteidzās pie viņas, lai apgādātos ar jaifnām ziņām, kas bija vēl nepieciešamākas nekā pārtikas krājumi. Tātad Askānio nemaz nav bīstami slims; Askānio vienkārši negrib iet uz Mazo Nelas pili, viņš spītīgi klusē., kad Rupertas kundze viņu bērtin apber jautājumiem. Abas draudzenes nezina,' ko domāt. Patiešām viņu prāts to nespēja aptvert.
Toties Kolombai iemesls nebija ilgi jāmeklē, viņa tūdaļ nosprieda: «Viņš visu zina, viņš uzzinājis, ka pēc trim mēnešiem es kļūšu grāfa d'Orbeka sieva, un nevēlas vairs mani redzēt.»
Sākumā viņa jutās pat iepriecināta par mīļotā dusmām un tikai pasmaidīja. Lai lasītājs pats spriež, kāds iemesls bija šādam priekam, jo mūsu vienīgais uzdevums ir objektīvi par visu pastāstīt. Taču drīz vien, visu vēlreiz apsvērusi, Kolomba noskaitās uz Askānio: kā gan viņam kas tamlīdzīgs varēja ienākt prātā, kad doma vien par šīm laulībām dzen viņu izmisumā. «Viņš mani nicina,» meitene nosprieda. Visas šīs pārejas no sašutuma.uz maigumu bija gaužām bīstamas: viņas skaidrā sirds iepazina sevi. Kolomba centās sev iestāstīt, ka viņa nevēlas Askānio pat redzēt, tomēr klusībā viņa gaidīja Askānio, cerēdama attaisnot sevi.
Un viņu mocīja sirdsapziņas ēdas, mocīja apziņa, ka viņas mīla nerod pretmīlu.
Savukārt Askānio dzīvoja neziņā ne tikai par šo mīlestību vien. Vēl viena sieviete viņu mīlēja, un šīs sievietes mīlestība bija vēl kaislīgāka, vēl prasīgāka, un, cīnīdamās par pretmīlestību, arī viņa klusībā sapņoja par laimi, tāpat kā naids sapņo par atriebību.
Hercogiene d'Etampa neticēja un negribēja ticēt Askānio jūtu dziļumam pret Kolombu.
«Viņš vēl ir tīrais bērns, kurš pats nezina, ko vēlas,» viņa centās iestāstīt pati sev, «iemīlējies pirmajā piemīlīgajā meitenē, kas viņam gadījusies ceļā, un tagad jūtas sāpīgi aizskarts, jo augstprātīgā zostiņa viņu nevērīgi atstūmusi. O, kadviņš izjutīs, kas ir īsta mīlestība, kvēla un neatlaidīga, kad viņš uzzinās, ka viņu mīlu es, hercogiene d'Etampa, kuras kaprīzes ir likums visai karaļvalstij… Lai viņš uzzina to!»
Cieta arī vikonts de Marmaņs un Parīzes prevo, cieta aiz naida, tāpat kā Anna un Kolomba cieta mīlēdamas. Viņi abi juta nāvīgu naidu pret Benvenuto, it īpaši Marmaņs. Benvenuto dēļ viņu bija nicinājusi un pazemojusi sieviete, Benvenuto dēļ viņam vajadzēja izlikties par drošsirdi, jo pirms notikuma hercogienes d'Etampas pilī viņš varēja likt saviem ļaudīm nodurt tēlnieku kādā klusā ieliņā, turpretī tagad viņš ir spiests cīnīties ar Benvenuto divkaujā viņa paša mājā, un, to iedomājot vien, Marmaņs drebēja aiz šausmām; kā gan var piedot tam, kurš licis jums sajust, ka esat nožēlojams zaķapastala!
Tātad cieta visi. Pat Skocone. Gaisīgā Skocone, trakulīgā Skocone vairs nesmējās, vairs nedziedāja, un bieži vien viņas acis bija saraudātas sarkanas. Benvenuto viņu vairs nemīlēja, Benvenuto tagad vienmēr bija vēss, bet reizēm pat rupjš pret viņu.
Nabaga Skoconi visu laiku vajāja uzmācīga ideja, kas darīja viņu gluži neprātīgu. Meitene briesmīgi gribēja apprecēties ar Benvenuto. Kad Skocone apmetās mākslinieka mājā, viņa domāja, ka būs vienīgi rotaļlietiņa, taču Benvenuto izturējās pret viņu ar cieņu, kā pret godājamu sievieti, nevis kā pret vieglprātīgu skaistuli, un, pateicoties negaidītajai cieņai un necerētajai goddevībai, viņa uzreiz sāka apzināties savu vērtību, vienlaikus izjuzdama dziļu pateicību pret savu labvēli un naivu lepnumu par to, ka viņa tiek tik augstu vērtēta. Kopš tā laika, paklausot nevis Čellīni pavēlei, bet gan viņa lūgumam, viņa piekrita būt māksliniekam par modeli, un viņa tik daudzas reizes bija atveidota bronzā, sudrabā un zeltā un skatītāji tik daudzas reizes bija jūsmojuši par viņu, ka meitene savā sirds vientiesībā piedēvēja sev pusi no zeltkaļa panākumiem, jo, visam par spīti, šīs daiļās, tik bieži cildinātās formas piederēja vairāk viņai nekā maestro. Skocone neviļus sarka, kad tēlniekam skatītāji izteica komplimentus, jūsmodami par tās vai citas statujas līniju pilnību un skaidrību; viņa pašapmierināti domāja, ka kļuvusi mīļotajam nepieciešama, ka bez viņas Benvenuto nebūtu tik slavens, ka daļa viņa slavas pieder arī viņai, tāpat kā viņai pieder mākslinieka sirds.
Nabadzīte! Viņai nebija ne jausmas, ka viņa nekad māksliniekam nav bijusi tas lielākais svētums, tas dievišķais ideāls, pēc kā tiecas radošs gars un kas ļauj viņam radīt mākslas brīnumu, bet, tā kā Benvenuto kopēja viņas augumu, viņas graciozās pozas, viņa iedomājās, itin kā mākslinieks būtu viņai par visu pateicību parādā, un pamazām kļuva drošāka, sāka cerēt, ka Benvenuto, iecēlis kurti- žāni mīļākās godā, iecels mīļāko sievas godā.
Neprazdama slēpt savas jūtas, Skocone atklāti paziņoja par saviem tīkojumiem. Čellīni viņu nopietni uzklausīja un atbildēja: