— Gan redzēsim.
Patiesībā viņš drīzāk būtu bijis ar mieru atgriezties Santandželas cietoksnī un vēlreiz bēgot lauzt kāju. Un ne jau tālab, ka viņš nicinātu savu mīļo Skoconi: viņš maigi mīlēja viņu un bija pat mazliet greizsirdīgs, kā mēs jau redzējām, — taču viņš dievināja vienīgi mākslu un viņa īstā un likumīgā mīļotā vispirms bija skulptūra. Turklāt vai laulības dzīve nenomāks viņa jautro klaidoņa dabu? Vai ģimenes rūpes nepazudinās viņa tēlnieka talantu? Un pie tam, ja viņam būtu jāprec visi savi modeļi, viņam būtu jādodas laulībā vismaz simt reižu.
«Kad es vairs nemīlēšu un neveidošu Skoconi,» Benvenuto prātoja, «es sameklēšu viņai kādu krietnu puisi, kas lieki nepūlēsies ielūkoties pagātnē vai paredzēt nākotni, jo saņems ar manu gādību ne vien jauku sieviņu, bet arī tikpat jauku pūru. Tā es remdēšu Skocones kaislīgo tieksmi iegūt laulātā drauga uzvārdu.» Benvenuto bija pārliecināts, ka Skocones vienīgā vēlēšanās ir dabūt vīru. Bet, kas būs šis vīrs, tas ir gluži vienalga.
Pagaidām viņš ļāva godkārīgajai meičai lolot savus nepiepildāmos sapņus. Taču kopš tās dienas, kad viņi pārcēlās uz Lielo Nelas pili, Skocones gaisa pilis sabruka, viņa skaidri redzēja, ka nemaz nav tik ļoti nepieciešama Čellīni nedz dzīvē, nedz darbā, kā agrāk bija iedomājusies, ar savu jautrību viņa vairs nevarēja izkliedēt skumjas, kas bija pārņēmušas tēlnieku, turklāt Benvenuto sāka veidot no vaska Hēbi, kuras modelis vairs nebija viņa. Un beidzot — baigi iedomāties! — nabadzīte mēģināja koķetēt ar Askānio Čellīni acu priekšā, bet maestro pat nesarauca uzacis, kas liecinātu par dusmām vai greizsirdību. Vai tiešām būs jāsaka ardievas brīnišķīgajiem sapņiem un jāpaliek, tāpat kā iepriekš, par nicināmu priekameitu?
Un arī Pagolo, ja vien lasītājam interesē ielūkoties viņa dvēseles tumšajās dzīlēs, kopš zināma laika bija kļuvis vēl drūmāks un noslēgtāks nekā agrāk.
Lasītājs droši vien domā, ka vismaz mūsu vecais paziņa bezbēdīgais students Zaks Obrī nav ierauts šai vispārējā bēdu straumē? Kur nu: arī viņu piemeklējušas likstas. Tā kā svētdien, iesaistījies uzbrukumā Nelas pilij, viņš neieradās uz norunāto tikšanos, Simona, velti izgaidījusies, saniknota atgriezās ģimenes klēpī un negribēja vairs ne acu galā redzēt nekaunīgo skrīverīti. Tad Žaks Obrī, lai atriebtos, piedraudēja turpmāk nepasūtīt untumnieces laulātajam draugam nevienu apģērba gabalu; taču pretīgais drēbnieks par to nevis uztraucās, bet jutās varen iepriecināts, jo students ne vien ātri novalkāja un nesaudzēja drēbes (ko nevar teikt par kabatām), bet turklāt vēl taupības labad par tām nekad nemaksāja. Un nu, kad Simona par viņu vairs neaizbilda ne vārda, kas līdz tam bija sabalansējis naudas trūkumu, patmīlīgais drēbnieks pēkšņi atskārta, ka gods apģērbt ŽaKu Obrī itin nemaz nekompensē līdzekļus, ko viņš šim nolūkam izdod.
Tātad mūsu draugu vienā un tai pašā laikā nomāca gan atraitnība, gan drēbju trūkums. Bet, par laimi, kā jau mums bija iespēja pārliecināties, viņš nepiederēja pie tiem jaunekļiem, kas ilgi nododas grūtsirdībai. Drīz vien viņš atrada daiļu mierinātāju, kuru sauca par Zervēzu. Taču Zer- vēza spurojās pretī, izvirzīdama visādus principus, kurus viņš uzskatīja par muļķīgiem; koķete nemitīgi vairījās, un Zaks Obrī galīgi nomocījās, meklēdams iespējas, kā viņu savaldzināt. Viņš gandrīz pārstāja ēst un dzert, jo vairāk tāpēc, ka nelietīgais krodzinieks, nelietīgā drēbnieka brālēns, vairs nevēlējās barot viņu uz parāda.
Vārdu sakot, visi varoņi, kuri pieminēti šais lappusēs, bija nelaimīgi, sākot ar karali, kuru satrauca neziņa, vai Kārlis Piektais dosies vai nedosies cauri Francijai, un beidzot ar Perīnas kundzi un Rupertas kundzi, kuras gaužām sarūgtināja tas apstāklis, ka viņām nerodas izdevība patērzēt; un, ja mūsu lasītājiem, tāpat kā antīkajam Jupiteram, būtu dotas ne visai patīkamās tiesības uzklausīt visas mirstīgo žēlabas un vēlmes, tad viņi dzirdētu šādu skumīgu kori.
Žaks Obrī: «Cik ilgi Žervēza par mani ņirgāsies!»
Skocone: «Kaut Benvenuto manis dēļ būtu jel mazlietiņ greizsirdīgs!»
Pagolo: «Kaut Skocone izjustu riebumu pret maestro!»
Marmaņs: «Kaut man izdotos pārsteigt Čellīni vienu pašu!»
Hercogiene d'Etampa: «Kaut Askānio saprastu, cik ļoti es viņu mīlu!»
Kolomba: «Kaut es varētu uz mirkli sastapties ar viņu un attaisnot sevi!»
Askānio: «Kaut viņa varētu attaisnot sevi!»
Benvenuto: «Kaut es atrastu sevī tik daudz spēka, lai izstāstītu Askānio par savām mokām!»
Visi: «Ak vai! Ak vai! Ak vai!»
XV
PAR TO, KA PRIEKS PĀRVĒRŠAS PAR BEDAM
Visām šīm tik dedzīgi izteiktajām vēlmēm līdz nedēļas beigām bija lemts piepildīties. Taču pēc vēlmju piepildīšanās tie, kas tik ļoti to kāroja, kļuva vēl nelaimīgāki, vēl skumīgāki. Tāds ir dabas likums: ikvienā priekā ietverts bēdu aizsākums.
Tātad Zervēza vairs neņirgājās par Zaķu Obrī. Ja lasītājs atceras, pēc šādas pārmaiņas students kaislīgi alka. Patiešām — Žaks Obrī atrada zelta važas, kas savaldīja vieglprātīgo meiteni. Šīs važas bija brīnišķīgs zelta gredzens, ko bija darinājis pats Benvenuto, atveidojot divas cieši kopā sadevušās rokas.
Te jāpiebilst, ka pēc kaujas par Lielo Nelas pili Zaks Obrī izjuta vislielākās simpātijas pret florenciešu tēlnieku, jūsmoja par viņa atklāto sirdi un neizsīkstošo enerģiju. Un notika kas nedzirdēts: students nepārtrauca Benvenuto, kad tas runāja. Viņš tikai skatījās uz tēlnieku un klausījās viņā ar cieņu, ko nekādi nevarēja panākt Žaka Obrī skolotāji. Viņš apbrīnoja Čellīni darbus un, nebūdams diez kāds mākslas pazinējs, izteicās par tiem atklāti un kvēli. Savukārt Čellīni iepatikās Zaķa vaļsirdība, drosme un jautrā daba. Bumbas spēlē students prata ne vien godam aizstāvēties, bet arī godam zaudēt. Pie galda viņš varēja mēroties spēkiem ar jebkuru no pudelesbrāļiem. Vārdu sakot, viņš un zeltkalis kļuva pasaulē labākie draugi, un