Čellīni, kurš bija devīgs, jo zināja, ka viņa bagātība ir neizsīkstoša, kādu dienu piespieda Zaķu pieņemt kā dāvanu gredzentiņu, kas bija darināts ar tādu meistarību, ka, bijis šis gredzentiņš ābola vietā, tas būtu iekārdinājis Ievu un radījis ķildu Tetīdas un Pēlēja kāzu dzīrēs.
Drīz vien pēc tam, kad gredzentiņš pārgāja no Zaķa Obrī rokām Zervēzas rokās, Zervēza mitējās zoboties par studentu un viņam atausa cerības, ka Zervēza tagad piederēs viņam. Nelaimīgais nelga! Nevis Zervēza piederēs viņam, bet viņš pats — Zervēzai.
Piepildījās arī Skocones vēlēšanās: viņa iemeta Benvenuto sirdī greizsirdības dzirksti. Lūk, kā tas notika.
Kādu vakaru, kad viņai atkal nebija izdevies, lai kā viņa koķetēja un glaudās klāt, iedragāt maestro nesatricināmo nopietnību, arī viņa kļuva nopietna un svinīgi sacīja:
— Benvenuto, jūs nemaz nedomājat par savu pienākumu pret maņi.
— Par kādu pienākumu, dārgumiņ? — Benvenuto vaicāja, raudzīdamies griestos, itin kā tur būtu meklējams izskaidrojums Skocones pārmetumiem.
— Vai jūs jau simt reižu neesat solījis mani precēt?
— Tā kā neatceros, — Benvenuto atbildēja.
— Neatceraties?
— Nē, kā rādās, es tikai sacīju: gan redzēsim.
— Un aizvien vēl neesat neko ieraudzījis?
— Ieraudzīju.
— Ko tad?
— Ka es vēl esmu pārāk jauns, lai patlaban būtu kas vairāk nekā tavs mīļākais, Skocone. Pie šīs sarunas mēs vēl atgriezīsimies.
— Bet es, cienītais kungs, neesmu tāda muļķe, lai apmierinātos ar miglainiem solījumiem un gaidītu veselu mūžību.
— Dari, kā zini, dārgumiņ, un, ja jau tā steidzies, vari meklēt savu laimi citur.
— Kāpēc jūs tik ļoti vairāties no laulībām? Ko tas mainītu jūsu dzīvē? Jūs aplaimotu nabaga meiteni, un tas būtu viss.
— Ko tas mainītu manā dzīvē, Skocone? — Čellīni nopietni sacīja. — Vai redzi šo sveci, kuras blāvā liesma vāri apgaismo plašo telpu, kurā mēs atrodamies; es uzlieku daktij virsū metāla cepurīti, un tūdaļ iestājas nakts.
Laulības ir šāda cepurīte. Iededz sveci, Skocone, es ienīstu tumsu.
— Saprotu, — Skocone aizvainota iesaucās uņ sāka raudāt, — jūs esat pārāk slavens, lai dotu savu vārdu nabaga meitenei, kura atdevusi jums savu sirdi, savu dzīvi, visu, kas viņai ir, visu, ko viņa varējusi dot, kura ir gatava izciest jūsu dēļ vislielākās mokas, kura elpo vienīgi jums, mīl vienīgi jūs …
— Zinu, Skocone, un vari man ticēt, ka esmu tev bezgala pateicīgs.
— Kura pieķērusies jums no visas sirds un ienesusi prieku jūsu vientulīgajā dzīvē, kura, būdama uzticīga jums, nekad nav metusi acis uz spožajās uniformās tērptajiem strēlniekiem un heroldiem, kura nav uzklausījusi saldos atzīšanās vārdus, kādu nav trūcis pat šeit…
— Pat šeit? — Benvenuto viņu pārtrauca.
— Jā, pat šeit, vai dzirdat?
— Skocone! — Benvenuto iesaucās. — Vai tiešām tas būtu kāds no maniem mācekļiem?
— Viņš apprecētu mani, ja vien es gribētu, — Skocone turpināja, iedomādamās, ka dusmas liks Čellīni iekvēloties mīlā pret viņu.
— Skocone, atbildi — kas ir šis nelietis?… Ceru, ka Askānio tas nav?
— Viņš simtiem reižu man sacīja: «Katrīna, skolotājs jūs māna; viņš nekad jūs neprecēs, lai gan jūs esat tik laba un daiļa, jo viņš ir pārāk augstās domās par sevi. Ak, ja viņš mīlētu jūs, kā mīlu es, ja jūs mīlētu mani, kā mīlat viņu!»
— Kā sauc, kā sauc šo nodevēju? — Benvenuto pārskaities iesaucās.
— Tikai es viņā neklausījos, — Skocone iepriecināta sacīja, — gluži otrādi, veltīgi viņš teica savas saldās runas, es pat piedraudēju izstāstīt visu jums, ja viņš nemitēsies. Es mīlēju vienīgi jūs, biju akla, un viņa skaistie vārdi un maigie skatieni neko nelīdzēja. Nemaz neizliecieties, itin kā jūs būtu vienaldzīgs, itin kā jūs man neticētu. Tas viss ir tīra patiesība.
— Es neticu tev, Skocone, — Benvenuto atteica, saprazdams, ka viņam, lai uzzinātu sava sāncenša vārdu, jārīkojas gluži savādāk, nekā viņš bija līdz šim rīkojies.
— Kā, jūs man neticat?! — Skocone pārsteigta iesaucās
— Neticu.
— Vai tik jūs nedomājat, ka es meloju?
— Es domāju, ka tu maldies.
— Tātad, jūsuprāt, manī pat iemīlēties vairs nevar?
— Tā es neteicu.
— Tā jūs domājat?
Benvenuto pasmaidīja, redzēdams, ka atradis līdzekli, kā atraisīt Katrīnas mēlīti.
— Un tomēr viņš mani mīl, tā ir vistīrākā patiesība, — Skocone atsāka.
Benvenuto neticīgi paraustīja plecus.
— Viņš mani mīl stiprāk nekā jūs, tā, kā jūs nekad mani nemīlēsiet, lieciet to aiz auss, cienītais kungs!
Benvenuto skaļi iesmējās.
— Interesanti būtu uzzināt, kas ir šis daiļais Medorsl
— Viņa vārds nemaz nav Medors, — Katrīna atbildēja.
— Kā tad viņu sauc? Amadiss?
— Nē, viņš nav nekāds Amadiss. Viņu sauc…
— Galaors?
— Viņu sauc Pagolo, ja jums tik ļoti gribas zināt.
— A… tas ir Pagolo kungs, — Čellīni nomurmināja.
— Jā, Pagolo kungs, — Skocone apstiprināja, sašutusi par nicīgo toni, ar kādu Čellīni bija izrunājis sava sāncenša vārdu, — krietns jauneklis no labas ģimenes, kārtīgs, kluss, dievbijīgs, viņš būs priekšzīmīgs vīrs.