— Tu esi par to pārliecināta, Skocone?
— Jā, esmu pārliecināta.
— Un tu neesi devusi viņam nekādas cerības?
— Negribēju viņu pat uzklausīt. O, kāda muļķe es bijul Toties tagad …
— Tev taisnība, Skocone, vajag viņu uzklausīt un atbildēt viņam.
— Kā? Ko jūs teicāt?
— Teicu, ka tev jāuzklausa Pagolo atzīšanās mīlestībā un nav viņš jāatstumj. Tālākais ir mana darīšana.
— Bet…
— Neuztraucies, man ir kas padoma.
— Brīnišķīgi. Tikai nesodiet nabadziņu pārāk bargi. Kad viņš saka: «Es jūs mīlu,» — viņš itin kā nožēlo grēkus. Ja jau jums tā gribas, izspēlējiet ar viņu kādu joku, bet nelieciet lietā zobenu. Es jūs lūdzu, pažēlojiet viņul
— Tu būsi apmierināta ar atriebību, Skocone, jo šī atriebība nāks tev par labu.
— Kā to saprast?
— Jā, šī atriebība piepildīs tavu kvēlāko vēlēšanos.
— Ko jūs gribat ar to sacīt, Benvenuto?
— Tas ir mans noslēpums.
— O, ja jūs zinātu, cik smieklīgs viņš izskatās, kad saka maigus vārdus! — draiskulīgā Skocone turpināja, nebūdama spējīga pat piecas minūtes nodoties skumjām.
— Tātad jums, viltniek, tomēr nav vienalga, vai kāds parāda vai neparāda uzmanību jūsu niekkalbei. Vai jūs kaut mazlietiņ mīlat savu nabaga Skoconi?
— Jā. Tikai izturies pret Pagolo, kā es lieku, un precīzi izpildi manus rīkojumus.
— O, neraizējieties, es protu izlikties ne sliktāk par citām. Drīz viņš sacīs man: «Vai jūs, Katrīna, aizvien vēl tikpat cietsirdīga?» Es atbildēšu: «Jūs atkal runājat savr u runājamo, msjē Pagolo?» Taču, saprotiet, es teikšu to nevis pikti, bet mīlīgi. Redzēdams, ka neesmu va-irs barga, viņš iedomāsies, ka ir pasaules uzvarētājs. Bet ko jūs ar viņu darīsiet, Benvenuto? Kā atriebsieties viņam? Cik ilgi tas vilksies? Droši vien būs ļoti smieklīgi! Tad gan izsmiesimies!
— Jā, izsmiesimies, — Benvenuto noteica.
— Un jūs nepārstāsiet mani mīlēt?
Neko neatbildējis, Čellīni noskūpstīja Skoconi uz pieres, un tā bija visdaiļrunīgākā atbilde, jo itin neko neizteica un reizē izteica visu.
Nabaga Skocone bija pārliecināta, ka Čellīni skūpsts ir viņa atriebības sākums.
Arī vikonts de Marmaņs, kā viņš bija vēlējies, sastapa Benvenuto vienu pašu. Lūk, kā tas notika.
Saērcināts par prevo dusmām, hercogienes d'Etampas nicinājuma aizvainots un, galvenais, savas negantās alkatības trenkts, vikonts nolēma uzbrukt lauvam viņa midzenī kopā ar diviem algotņiem un izraudzījās šim uzbrukumam svētā Eluā dienu, zeltkaļu cunftes svētkus, kad darbnīcai bija jābūt tukšai. Viņš soļoja pa krastmalu augstu paceltu galvu, nemierīgi pukstošu sirdi, abi miesassargi sekoja desmit soļu aiz viņa.
— Cik krāšņs skats! — blakus atskanēja kāda balss.
— Skaists, jauns senjors dodas tikties ar savu mīļoto, drosmes pilnā stāja domāta dāmai, bet abi algotņi — viņas vīram.
Marmaņs atskatījās, domādams, ka pajokojis kāds no viņa draugiem, bet ieraudzīja nepazīstamu jaunekli, kurš soļoja tai pašā virzienā un kuru vikonts, iegrimis savās domās, nebija pamanījis.
— Varu derēt, ka man ir taisnība, dižciltīgais kava- lier, — nepazīstamais turpināja, pāriedams no monologa uz dialogu. — Varu derēt, liekot savu naudasmaku ķīlā pret jūsējo, pat nezinādams, cik tajā monētu, jo man tas ir gluži vienalga, ka jūs dodaties meklēt laimi. O, nesakiet man neko, par mīlas lietām labāk klusēt, tas ir mūsu pienākums. Ja vēlaties zināt, mani sauc 2aks Obrī, esmu students un pašreiz eju uz tikšanos ar savu mīļoto 2er- vēzu Filipo, jauku meiteni; starp mums runājot, viņa ir briesmīgi nepieejama, lai gan nespēja pretoties kārdinājumam saņemt no manis gredzentiņu; tiesa, šis gredzentiņš ir īsts brīnums, to darinājis pats Benvenuto Čellīni, un tas visu izsaka!
Līdz šim vikonts de Marmaņs gandrīz neklausījās nekaunīgā pļāpas vārdu straumē un vairījās viņam atbildēt. Taču, izdzirdējis Benvenuto Čellīni vārdu, viņš saausījās.
— Darinājis Benvenuto Čellīni? Velns parāvis! Pārāk grezna dāvana studentam.
— O, saprotiet, dārgais baron… starp citu, kas jūs esat — barons, grāfs vai vikonts?
— Vikonts, — Marmaņs atbildēja, kodīdams lūpas; viņu darīja vai traku familiārais runas veids, bet viņš gribēja pārliecināties, vai nevarēs izvilināt no studenta kādas noderīgas ziņas.
— Saprotiet pats, dārgais vikont, gredzenu es neesmu pircis. Kur nu, lai arī sirds dziļumos esmu mākslinieks, par šādiem niekiem naudu neizdodu. To man uzdāvināja pats Benvenuto kā pateicību par to, ka pagājušo svētdien palīdzēju viņam atņemt prevo Lielo Nelas pili.
— Tātad jūs esat Čellīni draugs? — Marmaņs noprasīja.
— Visīstākais draugs, vikont, un tas dara man godu. Starp mums runājot, draugs uz dzīvību un nāvi, vai zināt. Jūs arī, protams, viņu pazīstat?
— Jā.
— Jūs varat būt laimīgs! Viņš ir ģēnijs, vai nav tiesa, mans dārgais? Piedodiet, ka es sacīju jums «mans dārgais», man piemīt šāds paradums, turklāt ari es esmu no augstas kārtas; tā vismaz mana māmuļa sacīja manam tēvam, kad viņš to dauzīja. Tātad, kā jau sacīju jums, esmu Benvenuto Čellīni izcilā talanta cienītājs, viņa uzticības persona, tikpat kā viņa brālis, tātad viņa draugu draugs un viņa ienaidnieku ienaidnieks, jo manam dižajam meistaram ienaidnieku netrūkst. Vispirms hercogiene d'Etampa, tad vecais nelga Parīzes prevo, pēc tam kaut kāds Marmaņs, briesmīgs lamzaks, jūs droši vien viņu pazīstat. Kā runā, viņš tīkojot pēc Lielās Nelas pils. Lai tikai pamēģina, velns parāvis!
— Vai Benvenuto zināmi viņa nolūki? — vaicāja Marmaņs, kuru studenta tērzēšana bija ieinteresējusi.
— Viņš tika brīdināts. Bet… cst! Labāk par to nerunāsim. Lai šis Marmaņs saņem, ko pelnījis.