Выбрать главу

—    Tātad Benvenuto, kā redzams, ir modrs? — vikonts vaicāja tālāk.

—    Modrs? Viņš vienmēr ir modrs. Cik reizes gan ne­lieši nav grasījušies viņu nogalināt viņa paša dzimtenē, taču viņš, paldies dievam, ikreiz tika sveikā cauri.

—    Un kā izpaužas viņa modrība?

—     Tikai nedomājiet, ka viņam mājās būtu vesels gar­nizons kā vecajam zaķapastalam prevo! O nē, gluži ot­rādi; patlaban viņš atrodas mājās viens, jo visi viņa mā­cekļi aizgājuši palīksmoties uz Vanvru. Es dzīros šodien apciemot savu draugu Benvenuto un uzspēlēt ar viņu bumbu. Taču Zervēza diemžēl sadomāja sacensties ar dižo zeltkali, un es, saprotiet pats, devu priekšroku 2er- vēzai.

—    Tādā gadījumā es aizstāšu jūs, — Marmaņs pazi­ņoja.

—    Labi, dodieties pie viņa. Tā būs apsveicama rīcība. Ejiet, dārgais vikont, un pasakiet manam draugam Ben­venuto, ka šovakar es viņu apciemošu. Un vēl ko: klau­vējiet trīs reizes un labi stipri, kā mums norunāts. Tas tiek darīts aiz piesardzības, lai viņu nepārsteigtu nekauņa de Marmaņs, kas perina pret viņu ļaunus nodomus. Vai gadījumā jūs nepazīstat šo vikontu de Marmaņu?

—    Nē, nepazīstu.

—    2ēl! Jūs būtu varējis pastāstīt man, kāds viņš izska­tās.

—    Kāpēc jums tas vajadzīgs?

—    Ja viņš gadītos man ceļā, es piedāvātu viņam kār­tīgi izkauties; pats nezinu, kāpēc, taču, ticiet man, dār­gais vikont, lai arī neesmu redzējis jūsu Marmaņu, ne­varu viņu ciest ne acu galā, un, ja viņš nonāktu manās rokās, es noslānītu viņu mīkstu. Atvainojiet, bet mēs jau esam pie augustīniešu baznīcas, un es esmu spiests jūs atstāt. Jā, starp citu, kā jūs sauc, mans dārgais?

Vikonts soļoja tālāk, itin kā nedzirdēdams jautājumu.

—    A! — 2aks Obrī noteica, pavadīdams viņu ar ska­tienu. — Kā redzams, dārgais vikont, jūs vēlaties saglabāt inkognito: lūk, ko nozīmē īsts bruņnieciskums, vai arī es vispār šais lietās neko nesajēdzu. Kā jums labpatīk, dārgais vikont, kā jums labpatīk.

Un 2aks Obrī, sabāzis rokas kabatās, svilpodams aiz- soļoja līganā gaitā pa Batuāras ielu, kuras galā dzīvoja Žervēza.

Bet vikonts de Marmaņs turpināja savu ceļu uz Lielo Nelas pili.

Patiešām, kā bija sacījis 2aks Obrī, Benvenuto atradās mājās viens pats: Askānio kaut kur klīda, klaiņāja, node­vies saviem sapņiem, Katrīna ar Rupertas kundzi bija aiz­gājušas ciemos pie kādas draudzenes, bet mācekļi svinēja svētā Eluā svētkus Vanvrā.

Tēlnieks patlaban strādāja dārzā, veidodams mālā mil­zīgo Marsa statuju, kuras lielā galva pāri Lielās Nelas pils jumtiem, šķiet, raudzījās uz Luvru, kad mazais 2ans, kas todien stāvēja sardzē pie durvīm, Marmaņa trīskāršā klauvējiena maldināts, noturēja vikontu par draugu un ieveda viņu pagalmā kopā ar abiem algotņiem.

Lai arī Benvenuto nestrādāja, tērpies bruņās kā Ticiāns, toties, tāpat kā Salvatoram Rozam, viņam bija zobens pie sāniem un muskete pa tvērienam. Un Marmaņs redzēja, ka neko lielu viņš nav panācis, negaidīti ierazdamies pie Čellīni, jo bija sastapis viņu apbruņotu.

Marmaņs nobijās, taču pacentās apslēpt savu mazdū­šību, un, kad Čellīni pavēlošā balsī, kas nepieļāva nekādu vilcināšanos ar atbildi, noprasīja, kālab viņš ieradies, vi­konts nekaunīgi atbildēja:

—    Gar jums man nav nekādas daļas; mans vārds ir vi­konts de Marmaņs, es esmu karaļa sekretārs. Un te būs viņa majestātes dāvinājuma raksts, — viņš piebilda, pa­celdams rullī satītu papīru virs galvas, — ar to man tiek piešķirta daļa no Lielās Nelas pils; esmu ieradies, lai dotu norādījumus, kā iekārtot pēc mana prāta pils istabas, ku­rās es turpmāk dzīvošu.

To pateicis, joprojām abu miesassargu pavadīts, Mar­maņs devās uz durvīm, kas veda pils istabās.

Benvenuto satvēra musketi, kura, kā jau teicām, bija viņam vienmēr pie rokas, un divos lēcienos bija uz lie­veņa durvju priekšā.

—    Stāt! — viņš uzsauca pērkondimdošā balsī, pastiepis labo roku pret Marmaņu. — Vēl viens solis, un jūs bū­siet beigts!

Vikonts apstājās kā zemē iemiets, lai gan, spriežot pēc tikšanās sākuma, varēja gaidīt nežēlīgu cīniņu.

Jā, atsevišķi cilvēki spēj iedvest šausmas. Neizskaidro­jamas bailes rada viņu skatiens, viņu kustības, viņu iz­skats, gluži tāpat kā lauvas skatiens, kustības un izskats. Viņu dusmas liek sastingt šaušalās; bet viņu spēks sajū­tams jau pa gabalu. Ja tāds cilvēks piecērt kāju, sažņaudz dūres, sarauc uzacis, iepleš nāsis, tad apjūk pat droš­sirži. Kad lielam zvēram uzbrūk sīki plēsoņas, tam pie­tiek atņirgt zobus un ierēkties, lai uzbrucēji sāktu drebēt aiz bailēm. Cilvēki, par kuriem mēs tagad runājam, ir draudīgi. Drosmīgie saskata viņos sev līdzīgus un, par spīti apslēptām bažām, ir gatavi mēroties ar viņiem spē­kiem, turpretī vāri, bailīgi un gļēvi cilvēki, ieraudzījuši viņus, nodreb un atkāpjas.

Vikonts de Marmaņs, kā lasītājs droši vien nopratis, nepiederēja pie drosmīgajiem, bet Benvenuto izskatījās draudīgs.

Tāpēc, kad Marmaņs izdzirda pērkondimdošo balsi un redzēja, cik majestātiski pret viņu izstiepta Benvenuto roka, viņš saprata, ka muskete, zobens un duncis, ar ko zeltkalis bija apbruņots, aizraidīs uz viņsauli gan viņu pašu, gan viņa miesassargus.

Turklāt mazais Zans, redzēdams, ka maestro draud briesmas, bija satvēris garu šķēpu.

Marmaņs saprata, ka spēle ir zaudēta un viņam būs laimējies, ja viņš ar veselu ādu izkļūs no bīstamā stā­vokļa, kurā pats bija iekūlies.

—     Labi, labi, meser juvelier, — viņš teica, — mēs tikai gribējām uzzināt, vai jūs pakļausieties viņa majestātes pavēlei. Jūs neatzīstat to, jūs atsakāties to pildīt! Brīniš­ķīgi! Mēs griezīsimies pie tā, kas piespiedīs jūs pildīt karaļa gribu. Un neiedomājieties, ka mēs parādīsim jums godu, uzsākdami ar jums divkauju. Palieciet sveiki!