— Tātad Benvenuto, kā redzams, ir modrs? — vikonts vaicāja tālāk.
— Modrs? Viņš vienmēr ir modrs. Cik reizes gan nelieši nav grasījušies viņu nogalināt viņa paša dzimtenē, taču viņš, paldies dievam, ikreiz tika sveikā cauri.
— Un kā izpaužas viņa modrība?
— Tikai nedomājiet, ka viņam mājās būtu vesels garnizons kā vecajam zaķapastalam prevo! O nē, gluži otrādi; patlaban viņš atrodas mājās viens, jo visi viņa mācekļi aizgājuši palīksmoties uz Vanvru. Es dzīros šodien apciemot savu draugu Benvenuto un uzspēlēt ar viņu bumbu. Taču Zervēza diemžēl sadomāja sacensties ar dižo zeltkali, un es, saprotiet pats, devu priekšroku 2er- vēzai.
— Tādā gadījumā es aizstāšu jūs, — Marmaņs paziņoja.
— Labi, dodieties pie viņa. Tā būs apsveicama rīcība. Ejiet, dārgais vikont, un pasakiet manam draugam Benvenuto, ka šovakar es viņu apciemošu. Un vēl ko: klauvējiet trīs reizes un labi stipri, kā mums norunāts. Tas tiek darīts aiz piesardzības, lai viņu nepārsteigtu nekauņa de Marmaņs, kas perina pret viņu ļaunus nodomus. Vai gadījumā jūs nepazīstat šo vikontu de Marmaņu?
— Nē, nepazīstu.
— 2ēl! Jūs būtu varējis pastāstīt man, kāds viņš izskatās.
— Kāpēc jums tas vajadzīgs?
— Ja viņš gadītos man ceļā, es piedāvātu viņam kārtīgi izkauties; pats nezinu, kāpēc, taču, ticiet man, dārgais vikont, lai arī neesmu redzējis jūsu Marmaņu, nevaru viņu ciest ne acu galā, un, ja viņš nonāktu manās rokās, es noslānītu viņu mīkstu. Atvainojiet, bet mēs jau esam pie augustīniešu baznīcas, un es esmu spiests jūs atstāt. Jā, starp citu, kā jūs sauc, mans dārgais?
Vikonts soļoja tālāk, itin kā nedzirdēdams jautājumu.
— A! — 2aks Obrī noteica, pavadīdams viņu ar skatienu. — Kā redzams, dārgais vikont, jūs vēlaties saglabāt inkognito: lūk, ko nozīmē īsts bruņnieciskums, vai arī es vispār šais lietās neko nesajēdzu. Kā jums labpatīk, dārgais vikont, kā jums labpatīk.
Un 2aks Obrī, sabāzis rokas kabatās, svilpodams aiz- soļoja līganā gaitā pa Batuāras ielu, kuras galā dzīvoja Žervēza.
Bet vikonts de Marmaņs turpināja savu ceļu uz Lielo Nelas pili.
Patiešām, kā bija sacījis 2aks Obrī, Benvenuto atradās mājās viens pats: Askānio kaut kur klīda, klaiņāja, nodevies saviem sapņiem, Katrīna ar Rupertas kundzi bija aizgājušas ciemos pie kādas draudzenes, bet mācekļi svinēja svētā Eluā svētkus Vanvrā.
Tēlnieks patlaban strādāja dārzā, veidodams mālā milzīgo Marsa statuju, kuras lielā galva pāri Lielās Nelas pils jumtiem, šķiet, raudzījās uz Luvru, kad mazais 2ans, kas todien stāvēja sardzē pie durvīm, Marmaņa trīskāršā klauvējiena maldināts, noturēja vikontu par draugu un ieveda viņu pagalmā kopā ar abiem algotņiem.
Lai arī Benvenuto nestrādāja, tērpies bruņās kā Ticiāns, toties, tāpat kā Salvatoram Rozam, viņam bija zobens pie sāniem un muskete pa tvērienam. Un Marmaņs redzēja, ka neko lielu viņš nav panācis, negaidīti ierazdamies pie Čellīni, jo bija sastapis viņu apbruņotu.
Marmaņs nobijās, taču pacentās apslēpt savu mazdūšību, un, kad Čellīni pavēlošā balsī, kas nepieļāva nekādu vilcināšanos ar atbildi, noprasīja, kālab viņš ieradies, vikonts nekaunīgi atbildēja:
— Gar jums man nav nekādas daļas; mans vārds ir vikonts de Marmaņs, es esmu karaļa sekretārs. Un te būs viņa majestātes dāvinājuma raksts, — viņš piebilda, paceldams rullī satītu papīru virs galvas, — ar to man tiek piešķirta daļa no Lielās Nelas pils; esmu ieradies, lai dotu norādījumus, kā iekārtot pēc mana prāta pils istabas, kurās es turpmāk dzīvošu.
To pateicis, joprojām abu miesassargu pavadīts, Marmaņs devās uz durvīm, kas veda pils istabās.
Benvenuto satvēra musketi, kura, kā jau teicām, bija viņam vienmēr pie rokas, un divos lēcienos bija uz lieveņa durvju priekšā.
— Stāt! — viņš uzsauca pērkondimdošā balsī, pastiepis labo roku pret Marmaņu. — Vēl viens solis, un jūs būsiet beigts!
Vikonts apstājās kā zemē iemiets, lai gan, spriežot pēc tikšanās sākuma, varēja gaidīt nežēlīgu cīniņu.
Jā, atsevišķi cilvēki spēj iedvest šausmas. Neizskaidrojamas bailes rada viņu skatiens, viņu kustības, viņu izskats, gluži tāpat kā lauvas skatiens, kustības un izskats. Viņu dusmas liek sastingt šaušalās; bet viņu spēks sajūtams jau pa gabalu. Ja tāds cilvēks piecērt kāju, sažņaudz dūres, sarauc uzacis, iepleš nāsis, tad apjūk pat drošsirži. Kad lielam zvēram uzbrūk sīki plēsoņas, tam pietiek atņirgt zobus un ierēkties, lai uzbrucēji sāktu drebēt aiz bailēm. Cilvēki, par kuriem mēs tagad runājam, ir draudīgi. Drosmīgie saskata viņos sev līdzīgus un, par spīti apslēptām bažām, ir gatavi mēroties ar viņiem spēkiem, turpretī vāri, bailīgi un gļēvi cilvēki, ieraudzījuši viņus, nodreb un atkāpjas.
Vikonts de Marmaņs, kā lasītājs droši vien nopratis, nepiederēja pie drosmīgajiem, bet Benvenuto izskatījās draudīgs.
Tāpēc, kad Marmaņs izdzirda pērkondimdošo balsi un redzēja, cik majestātiski pret viņu izstiepta Benvenuto roka, viņš saprata, ka muskete, zobens un duncis, ar ko zeltkalis bija apbruņots, aizraidīs uz viņsauli gan viņu pašu, gan viņa miesassargus.
Turklāt mazais Zans, redzēdams, ka maestro draud briesmas, bija satvēris garu šķēpu.
Marmaņs saprata, ka spēle ir zaudēta un viņam būs laimējies, ja viņš ar veselu ādu izkļūs no bīstamā stāvokļa, kurā pats bija iekūlies.
— Labi, labi, meser juvelier, — viņš teica, — mēs tikai gribējām uzzināt, vai jūs pakļausieties viņa majestātes pavēlei. Jūs neatzīstat to, jūs atsakāties to pildīt! Brīnišķīgi! Mēs griezīsimies pie tā, kas piespiedīs jūs pildīt karaļa gribu. Un neiedomājieties, ka mēs parādīsim jums godu, uzsākdami ar jums divkauju. Palieciet sveiki!