— Palieciet sveiki! — Benvenuto atbildēja, smiedams savus aizrautīgos smieklus. — 2an, izvadi pa vārtiem šos kungus'
Vikonts un abi algotņi apkaunoti atstāja Lielo Nelas pili, trīs vīrus bija nobiedējis viens, bet izvadīja laukā zeņķis.
Tā vikontam par lielām sirdssāpēm piepildījās arī viņa vēlēšanās: «Kaut es sastaptu Benvenuto vienu pašu!»
Mūsu varonīgais vikonts bija satracināts, jo dzīve viņu bija pievīlusi vēl nežēlīgāk nekā Zaķu Obrī un Skoconi, kuri sākumā pat neapjauta un vēl tik drīz neapjautīs likteņa ironiju.
«Hercogienei d'Etampai bija taisnība,» vikonts prātoja, «būs vien jāseko viņas padomam: jāsalauž zobens un jāuztrin duncis. Jā, viņš ir gatavais sātans, tieši tāds, kā par viņu runā, pagalam neiecietīgs un stūrgalvīgs. Viņa niknais skatiens man pateica skaidri un gaiši: vēl vienu soli, un tu tiksi nogalināts; taču pēc zaudējuma gaidāms laimests. Saturieties, maestro Benvenuto! Saturieties!»
Un tad viņš sāka zākāt algotņus, pieredzējušus karavīrus, kuri negribēja neko vairāk kā godīgi nopelnīt savu naudu, nogalinot vai tiekot nogalināti, un kuri atkāpdamies bija vienīgi izpildījuši sava saimnieka pavēli. Algotņi nosolījās uzbrukt no slēpņa drosmīgāk, taču Marmaņs, glābdams savu godu, nesenajā neveiksmē vainoja vienīgi viņus un paziņoja, ka uz slēpni kopā ar viņiem neiešot, lai paši tiekot galā kā mācēdami. Bet algotņi to vien vēlējās.
Pēc tam, ieteicis algotņiem par notikušo klusēt, viņš devās pie Parīzes prevo un pateica viņam, ka negrozāmi nolēmis, lai lieta būtu drošāka un atkristu visādas aizdomas, atlikt izrēķināšanos ar Benvenuto līdz tai dienai, kad tēlnieks ar pamatīgu naudas zuteni vai kādu vērtīgu mantu iemaldīsies kādā tumšā un klusā ieliņā. Tad visi noticēs, ka Benvenuto nogalinājuši laupītāji.
Tagad mums atliek vienīgi uzzināt, kādas nelaimes piemeklēja hercogieni d'Etampu, Askānio un Čellīni, kad piepildījās arī viņu vēlēšanās.
XVI GALMĀ
Tikmēr Askānio bija pabeidzis lilijas zīmējumu un — vai nu aiz ziņkāres, vai arī sekodams aicinājumam, kādu sajūt nelaimē nonācis cilvēks pret to, kas viņu žēlo, —•
tūdaļ devās uz hercogienes d'Etampas pili. Bija pulksten divi pēc pusdienas, un šai laikā hercogiene sēdēja lielajā zālē vesela galminieku pulka ielenkumā. Hercogienes d'Etampas pils durvis Askānio vienmēr bija atvērtas tāpat kā Luvras durvis viņa skolotājam Čellīni, Askānio tūlīt ieveda uzgaidāmā istabā un nekavējoties pieteica hercogienei. Hercogiene nodrebēja aiz prieka, apzinādamās, ka parādīsies jaunajam cilvēkam visā savā spožumā, un pusbalsī deva kaut kādus norādījumus Izabo, kura katram gadījumam stāvēja viņai blakus. Izabo devās pie Askānio un, paņēmusi viņu pie rokas, klusēdama ieveda kādā gaitenī, pēc tam, pacēlusi portjeru, viegli pastūma jaunekli uz priekšu. Askānio attapās lielajā parādes zālē aiz krēsla, kurā sēdēja pils pavēlniece, kas, vairāk pēc savas satrauktās dvēseles trīsām nekā pēc portjeras šalkoņas atskārtusi jaunekli sev blakus, sniedza pāri plecam savu glezno roku skūpstam, tālab Askānio, atrazdamies tik neparastā stāvokli, pietvīka līdz ausu galiem.
Daiļo hercogieni, kā mēs jau sacījām, ielenca vesels galminieku pulks; viņai pie labās rokas sēdēja hercogs de Medīna-Sidonia, Kārļa Piektā vēstnieks, pie kreisās rokas — msjē de Monbrions, Orleānas Šarla — karaļa otrā dēla audzinātājs; pārējie augstmaņi bija izvietojušies puslokā pie viņas kājām.
Šeit bija ne vien izcilākie kaiaļvalsts dižvīri, karavadoņi, valstsvīri, augstas amatpersonas, mākslinieki, bet arī protestantu partijas vadoņi, kurus hercogiene d'Etampa slepus atbalstīja; visi šie galmā ieredzētie augstmaņi bija arī karaļa favorītes galminieki. Skats bija dižens un pirmajā brīdī žilbinošs. Sarunas atdzīvināja ironiskas piezīmes par dofina favorīti Diānu de Puatjē, ar kuru hercogiene d'Etampa naidojās. Anna tikpat kā nepiedalījās šai seklajā vārdu rotaļā un tikai reizēm itin kā netīšām izmeta kādu piezīmi: «Pietiks, kungi, beidziet aprunāt Diānu, ka nenoskaišas Endimions.» Vai arī: «Nabaga Diānas kundze izgāja pie vīra tai dienā, kad es piedzimu.»
Ja neskaita šīs atsevišķās piezīmes, kas piešķīra tērzēšanai asumu, hercogiene d'Etampa uzturēja sarunu vienīgi ar diviem saviem kaimiņiem; viņa runāja pusbalsī, taču ļoti dzīvi un piedevām pietiekami skaļi, tā ka Askānio, kas spožajā augstmaņu sabiedrībā jutās pagalam apjucis, varēja viņu skaidri sadzirdēt.
— Jā, msjē Monbrion, — daiļā hercogiene sacīja savam kaimiņam pa kreisi, — mums nav jātaupa pūles, lai jūsu audzēknis izaugtu par brīnišķīgu princi: redzat, viņš reiz būs mūsu īstais karalis. Man ir godkārīgi sapņi par mūsu mīļā zēna nākotni, un es jau tagad gatavoju viņam karaļvalsti tam gadījumam, ja dievs atņems mums viņa tēvu. Pieņemsim, ka Anrī Otrais, kas, starp mums runājot, ir nožēlojams, uzkāps Francijas tronī, — lai jau. Mūsu karalis būs Francijas karalis, lai arī mēs atstāsim viņa vecākajam brālim Diānu un Parīzi. Mēs paņemsim līdzi kopā ar mūsu Šarlu Parīzes garu. Galms būs tur, kur būšu es, msjē Monbrion; es pārvietošu sauli, ap mums pulcēsies tādi diži mākslinieki kā Primatičo, tādi apburoši dzejnieki kā Klemāns Maro, kurš saviļņots klusi sēž, lūk, tur kaktiņā, kas skaidri liecina, ka viņš vēlas nolasīt mums savas vārsmas. Visi šie cilvēki savos dvēseles dziļumos ir drīzāk godkārīgi nekā mantkārīgi un vairāk alkst slavas nekā naudas. Un viņi būs uzticami nevis tam, kas dāsni apbērs viņus ar balvām, bet gan tam, kurš apvīs viņus ar nevīstošu slavu. Un arī tas, kuram viņi būs uzticīgi, kļūs aizvien diženāks, jo viņu slava ar savu spožumu apstaros pilsētu, kas devusi viņiem patvērumu. Dofins mīl vienīgi savus turnīrus: labi, atstāsim viņam šķēpus un zobenus, bet paši ķersimies pie spalvām un otām! O, neraizējieties, msjē Monbrion, es nekad nepieļaušu, lai pirmā būtu Diāna, iespējams, nākamā karaliene. Lai pacietīgi gaida, kad laiks un gadījums ieliks viņas rokās karaļvaru; man tā tiks piešķirta otrreiz. Starp citu, ko jūs sakāt par Milānas hercogisti? Jūs atrastos tur līdzās saviem Zenēvas draugiem, — es zinu, jūs neesat vienaldzīgs pret jauno mācību Vācijā. Cst! Mēs vēl atgriezīsimies pie šīs sarunas, un es jums pastāstīšu ko tādu, kas jūs gaužām pārsteigs. Vai zināt, kāpēc Diānas kundze ņēmusi savā aizgādībā katoļus? Viņa protežē, bet es protestēju — un tas ir viss.