Pēc šiem vārdiem hercogiene d'Etampa, pavēloši pamājusi ar roku un aplaidusi apkārt dziļdomīgu skatienu, beidza klāstīt savas slepenākās domas, kas bija pagalam mulsinājušas Orleānas Šarla audzinātāju. Viņš dzīrās ko atbildēt, taču hercogiene jau bija pagriezusies pret hercogu de Medīnu-Sidoniu.
Kā jau teicām, Askānio visu dzirdēja.
— Kā jūs domājat, vēstnieka kungs, — hercogiene d'Etampa ierunājās, — vai imperators beidzot sadūšosies doties cauri Francijai? Taisnību sakot, nekā citādi viņam' neizkļūt no grūtā stāvokļa, slīcējs ķeras pat pie salmiņa. Viņa brālēns Henrijs Astotais bez sirdsapziņas pārmetumiem saņems viņu ciet, un, ja viņš arī izspruks angļiem, tad nonāks turku rokās; uz sauszemes viņu aizturēs protestantu valdnieki. Ko darīt? Viņam jādodas cauri Francijai vai arī daudz kas jāupurē! Jāatsakās apspiest Gentes dumpiniekus, savus dārgos novadniekus. Mūsu lielais imperators Kārlis taču ir Gentes pilsonis. Starp citu, tas visiem dūrās acīs, kad viņš bez pienācīgās godbijības izturējās pret viņa karalisko majestāti. Imperators, kā redzams, ir tik nedrošs un piesardzīgs šo atmiņu dēļ, msjē de Medīna. O, mēs viņu labi saprotam! Viņš baidās, ka Francijas karalis varētu viņam atriebties par gūstu Spānijā un Parīzes gūsteknim būtu jāsamaksā atlikums no izpirkšanas naudas, ko nav atlīdzinājis Eskoriāla gūsteknis. Ak dievs, lai viņš nomierinās! Ja arī Kārlis Piektais nevar pacelties līdz mūsu bruņnieciskajam godīgumam, tad vismaz, es ceru, viņš būs dzirdējis par to.
— Protams, kundze, — vēstnieks atbildēja, — mums ir zināma Fransuā Pirmā godprātība, ja viņam ļauts izšķirties pašam, taču mēs baidāmies …
Hercogs uz brīdi apklusa.
— Jūs baidāties no padomdevējiem, vai ne? — hercogiene uztvēra viņa domu. — Jā, jā, es labi zinu, padoms, ko izteikušas skaistas lūpiņas, padoms, kas dots asprātīgi un jautri, nevar neietekmēt karaļa lēmumus. Jūsu pienākums ir ņemt to vērā, vēstnieka kungs, un kaut ko darīt piesardzības labā. Turklāt jums droši vien dotas neierobežotas pilnvaras vai arī, ja šādu pilnvaru nav, ir parakstīta veidlapa, uz kuras nedaudz vārdos var uzrakstīt ļoti daudz. Mēs zinām, kā tas tiek darīts. Mēs esam mācījušies diplomātiju, un es pat lūdzu karali iecelt mani par vēstnieku, jo, manuprāt, man ir spilgti izteiktas dotības vest sarunas. Es lieliski saprotu, cik sāpīgi būs Kārlim Piektajam atdot daļu no savas impērijas, lai paglābtos no gūsta vai nodrošinātu savu neaizskaramību. No otras puses,
^Flandrija ir viena no krāšņākajām viņa kroņa rotām, mantojums no Burgundijas Marijas — viņa vecmāmiņas pa mātes līniju, un ir grūti atteikties ar vienu spalvas vilcienu no senču īpašuma, it īpaši, ja šis īpašums var pārvērsties no lieihercogistes par nelielu monarhiju. Ak dievs, kāpēc es visu to jums saku! Politika man ir tik pretīga! "Runā, ka tā darot neglītu, protams, tas attiecas tikai uz sievietēm. Tiesa, laiku pa laikam es bez jebkāda nolūka bilstu divus trīs vārdus par valsts lietām, taču, ja viņa majestāte uzstāj, gribēdams labāk izprast manu domu, es lūdzu atpestīt mani no garlaicīgām sarunām, bet dažkārt pat aizbēgu prom, atstādama viņu iegrimušu pārdomās. Būdams pieredzējis un labs cilvēku pazinējs, jūs droši vien teiksiet, ka tieši šādi vējā kaisīti vārdi diedzē asnus karalim līdzīgu cilvēku prātos, ka vējš, kā varēja gaidīt, neaiznes prom šos vārdus un tie gandrīz -vienmēr atstāj lielāku ietekmi nekā gara spriedelēšana, kurā neviens neklausās. Iespējams, ka tas tā ir, msjē de Medīna, iespējams. Es esmu tikai vāja sieviete, dievinu tērpus un rotaslietas, un jūs tūkstoškārt labāk par mani orientējaties šais nopietnajos jautājumos; taču reizēm lauva lūdz palīdzību skudrai, bet laiva izglābj grimstoša kuģa apkalpi. Mēs esam radīti, lai saprastu viens otru, hercog, un runa ir vienīgi par to, kā panākt šo saprašanos.
— Ja jums labpatiksies, kundze, — vēstnieks sacīja,
— tas notiks drīz.
— Dots devējam atdodas, — hercogiene turpināja, izvairīdamās no tiešas atbildes. — Paklausīdama savai sirdsbalsij, es allaž iesaku Fransuā Pirmajam veikt lielus un cildenus darbus, lai arī reizēm sirdsbalss nesaskan ar prāta apsvērumiem. Jādomā arī par to, cik tas izdevīgi, cik izdevīgi Francijai, pats par sevi saprotams. Tomēr es uzticos jums, msjē Medīna, un uzturēšu ar jums sakarus; starp citu, domāju, ka imperators rīkosies saprātīgi, paļaudamies uz karaļa godavārdu.
— Ak, ja jūs būtu mūsu pusē, kundze, viņš ne brīdi nešaubītos.
— Maestro Klemān Maro, — hercogiene pēkšņi pārtrauca vēstnieku, itin kā nesadzirdējusi viņa izsaucienu,
— maestro Klemān Maro, vai jūs gadījumā neesat sacerējis kādu daiļu madrigālu vai skanīgu sonetu, ko mums nolasīt?
— Kundze, — dzejnieks atbildēja, — visi soneti un madrigāli ir tikai ziedi, kas uzplaukst jūsu brīnišķīgo acu saulē; raugoties uz tām, es nupat sacerēju desmitrindi.
— Vai tiešām, maestro? Jauki! Mēs klausāmies. A, mesers prevo, priecājos jūs redzēt, piedodiet, ka nepamanīju jūs uzreiz! Vai jums nav kādas ziņas no jūsu nākamā znota — mūsu drauga grāfa d'Orbeka?