— Jā, kundze, — mesers d'Esturvils atbildēja. — Viņš raksta, ka steidzoties ātrāk atgriezties, ceru, ka mēs drīz viņu redzēsim.
Kāda apslāpēta nopūta lika hercogienei d'Etampai nodrebēt, taču viņa, pat neatskatījusies uz to, kas izdvesa šo nopūtu, turpināja:
— Mēs visi par viņu priecāsimies! Arī jūs esat šeit, vikont Marmaņ! Kā jums veicās, vai esat atradis sava dunča maksti?
— Nē, kundze; bet es esmu ticis uz pēdām un tagad zinu, kur tā meklējama.
— Vēlu panākumus, vikonta kungs, vēlu panākumus! Vai jūs jau esat sagatavojies, maestro Klemān? Mēs klausāmies.
— Hercogienei d'Etampai veltītas vārsmas! — dzejnieks pavēstīja.
Atskanēja atzinīgi čuksti, un dzejnieks sāka skandēt šādu desmitrindi:
Par Tampu saukta rožu leja, Ko tūkstoš krāšņu teiksmu vij, Tur dzidri strauti urdz kā dzeja Un Tesālijas saule sij. Nu Jupiters tai vietu mij: Uz Franciju to droši vada Un jaunu vārdu lejai rada, Par Etampu to nosaukt steidz, Jo vārds šis daiļumam ir rada, To Francijā it visi teic.
Hercogiene d'Etampa izteica savu atzinību ar aplausiem un smaidu, un tūdaļ arī visi pārējie sāka sist plaukstas un laipni smaidīt dzejniekam.
— Es redzu, — hercogiene sacīja, — ka kopā ar Tam- pas ieleju Jupiters pārnesis uz Franciju arī Pindaru.
Teikdama šos vārdus, hercogiene piecēlās, un tūdaļ piecēlās arī pārējie. Šai sievietei bija pamats uzskatīt sevi par īsto karalieni. Tālab ar majestātisku žestu viņa lika noprast klātesošajiem, ka audience beigusies, un galminieki aiziedami viņai zemu klanījās kā karalienei.
— Palieciet, Askānio, — viņa pačukstēja.
Askānio paklausīja.
Kad visi bija aizgājuši, varaskārā un augstprātīgā valdniece, palikusi divatā ar Askānio, pārvērtās par maigu un mīlošu sievieti.
Jaunekli, kas bija dzimis vienkāršā ģimenē, audzis tālu no galma spožuma, gandrīz vai klosterim līdzīgā darbnīcas vientulībā un augstmaņu pilis retu reizi apmeklējis vienīgi kopā ar savu skolotāju, bija samulsinājis un apžilbinājis nupat redzētais spožums, visa šī galminieku rosība un visas šīs sarunas. Viņam reiba galva, dzirdot, cik brīvi un nepiespiesti, itin kā jokodama hercogiene d'Etampa runā par tik svarīgiem nākotnes plāniem, nevērīgi rotaļājas ar karaļu likteņiem un karaļvalsts labklājību. Nupat viņa acu priekšā šī sieviete kā pats liktenis vienus nolēma ciešanām, citiem dāvāja prieku, ar vienu un to pašu roku žvadzināja važas un norāva karaļiem kroņus. Un nu šī sieviete, kurai dota augstākā vara, kura tik nevērīgi izturas pret dižciltīgajiem glaimotājiem, raugās uz viņu ne vien kā maiga un mīloša sieviete, bet arī kā bikla un pazemīga verdzene. No vienkārša skatītāja Askānio pēkšņi pārvērtās par galveno personāžu.
Starp citu, hercogiene, būdama koķete, visu bija smalki paredzējusi, lai radītu iespaidu. Askānio juta, kā šī sieviete pretēji viņa gribai pakļauj savai varai ja arī ne viņa sirdi, tad prātu katrā ziņā, taču viņš vēl bija tik liels bērns, ka centās būt vēss un skarbs, lai apslēptu savu mulsumu. Un iespējams, ka viņš redzēja aizslīdam starp viņu un hercogieni savas sirdsšķīstās Kolombas ēnu, redzēja viņas balto tērpu, viņas apgaroto seju.
XVII
mīlestība un kaislība
— Kundze, — Askānio sacīja hercogienei d'Etampai,
— vai atceraties, jūs pasūtījāt man liliju. Jūs likāt man atnest zīmējumu, tiklīdz tas būs gatavs. Šorīt es pabeidzu zīmējumu. Te tās ir.
— Mums vēl būs diezgan laika, Askānio, — hercogiene noslēpumaini sacīja, smaidīdama valdzinošu smaidu.
— Apsēdieties taču! Stāstiet, mans mīļais slimnieciņ, — kā uzvedas jūsu brūce?
— Brūce sadzijusi, kundze, — Askānio atbildēja.
— Plecs sadzijis, bet šeit? — hercogiene vaicāja, maigi un graciozi pielikdama roku pie jaunekļa sirds.
— Es lūdzu jūs, kundze, aizmirstiet visus manus murgus. Esmu tik ļoti dusmīgs uz sevi, ka apgrūtināju jūsu gaišību.
— Ak mans dievs! Kāpēc tāda noslēgtība? Saraukta piere? Kāpēc tik skarba balss? Jūs garlaikoja šie cilvēciņi, vai ne, Askānio? Bet ko lai es saku? Es viņus ienīstu, viņi man ir pretīgi, bet es no viņiem baidos. O, cik ļoti man gribējās iespējami ātrāk palikt divatā ar jums! Jūs ievērojāt, cik veikli es tiku no viņiem vaļā?
— Jums taisnība, kundze; man, nabaga māksliniekam, nebija diez cik ērti šai spožajā sabiedrībā. Es atnācu tikai parādīt jums liliju.
— Ak dievs, parādīsiet mazliet vēlāk, — hercogienē turpināja, pašūpojusi galviņu. — Cik jūs esat salts, cik drūms, bet es taču esmu jūsu draugs! Viņreiz jūs bijāt tik vaļsirdīgs, tik mīļš. Kas izraisījis šo pārmaiņu, Askānio? Bez šaubām, jūsu skolotājs, kurš nevar mani ciest. Kā gan jūs varējāt mierīgi noklausīties viņa uzbrukumos man, Askānio? Nu, esiet taču atklāts: jūs runājāt ar viņu par mani? Un viņš jums teica, ka uzticēties man ir bīstami, ka manā draudzībā slēpjas slazdi. Vai tik viņš nav sacījis jums, ka es jūs nicinu? Atbildiet taču!
— Viņš man teica, ka jūs esot manī iemīlējusies, kundze, — Askānio sacīja, vērīgi uzlūkodams hercogieni.
Hercogiene d'Etampa brīdi klusēja, apsvērdama veselu gūzmu pretrunīgu domu. Viņa, protams, gribēja, lai Askānio uzzinātu par viņas mīlestību, taču bija nolēmusi sagatavot tam augsni pamazām, ar šķietamu vienaldzību izravējot no viņa sirds mīlestību pret Kolombu. Tagad, kad viņas slazdi bija atklāti, viņa varēja uzvarēt vienīgi atklātā kaujā. Un viņa tūdaļ izšķīrās par to.
— Jā, es atzīstos, — viņa sacīja, — es mīlu tevi. Vai tas ir noziegums? Varbūt kļūda? Bet kā var pakļaut savai gribai mīlestību vai naidu? Tu nekad nebūtu uzzinājis par manu mīlestību. Kāpēc tev vajadzēja to sacīt, ja tu mīli citu? Taču tavs skolotājs, pateikdams tev manu noslēpumu, atklāja tev manu dvēseli, un galu galā viņš to labi darījis, Askānio. Ielūkojies tad manā sirdī, un tu saskatīsi tajā tik dziļu pielūgsmi, ka jutīsies aizkustināts. Un tagad savukārt arī tev, Askānio, jāiemīl mani.