Anna d'Etampa, sieviete ar spēcīgu un neikdienišķu raksturu, sieviete, kura nicināja galminiekus, jo redzēja tiem cauri, sieviete, kura bija godkārīga aiz garlaicības, sieviete, kurai netrūka mīļāko, pati vēl nekad nebija mīlējusi. Viņa savaldzināja karali, admirālis Brions pārsteidza viņas iztēli, grāfs Longvāls viņai patika, taču prāts viņai vienmēr valdīja pār sirdi. Beidzot viņa bija iepazinusi mīlestību — īstu un spēcīgu, maigu un dziļu mīlestību, pēc kādas bija ilgojusies, bet nekad nebija sastapusi, un nu izrādījās, ka viņai ir sāncense. Kas par to? Jo ļaunāk sāncensei! Šī meitene pat neapjauš, cik nežēlīga viņa var būt savā kaislībā. Anna veltīs savai mīlestībai visu savu gribu, visus savus dvēseles spēkus. Šī meitene nezina, ka viņai draud bojā eja, kļūstot par sāncensi hercogienei, pašai hercogienei d'Etampai, kas nevienam neatdos savu Askānio; viens vienīgs viņas skatiens, viens vienīgs viņas vārds vai žests var sagraut visus šķēršļus starp viņu un viņas mīļoto. Tātad kauliņi ir mesti, karaļa favorītes godkāre un skaistums kopš šā brīža kalpos mīlestībai pret Askānio un greizsirdības izraisītajam naidam pret Kolombu.
Bet nabaga Kolomba šai brīdī varbūt sēdēja, pārliekusies pār izšuvumu rāmi, vai, nometusies ceļos, lūdza dievu.
Askānio tik kvēla un tik bīstama mīlestība gan valdzināja, gan biedēja. Benvčnuto bija viņu brīdinājis, un Askānio tagad saprata, ka hercogienes jūtas nav tukša kaprīze; viņam gan netrūka spēka, lai cīnītos pret šīm jūtām, tomēr trūka pieredzes, kas ļautu maldināt un pakļaut sev pretinieku. Viņam vēl nebija ne divdesmit gadu, viņš bija pārāk taisnprātīgs, lai izliktos, — nabaga jauneklis iedomājās, ka atmiņas par Kolombu. un sirdsšķīstās meitenes vārds noderēs viņam kā ierocis, lai uzbruktu un aizstāvētos, tas būs viņa šķēps un vairogs; taču izrādījās, ka viņš, gluži otrādi, vēl dziļāk ietrieca bultu hercogienes d'Etampas sirdī, jo mīlestība bez sāncensības un cīņas, iespējams, ātri vien viņai apniktu.
— Labi, Askānio, — hercogiene jau mierīgāk sacīja, pamanījusi, ka jaunais cilvēks klusē, droši vien izbijies no viņas vārdiem, — aizmirsīsim tagad manu mīlestību, par kuru mums bija jārunā vienīgi tālab, ka jūs tik neuzmanīgi izteicāt kādu frāzi. Labāk padomāsim par jums. O, es mīlu jūs pašaizliedzīgi, es apzvēru jums to! Es gribu ienest mirdzumu jūsu dzīvē, kā jūs ienesāt to manējā. Jūs esat bārenis, atļaujiet man būt jums mātes vietā. Jūs dzirdējāt, ko es sacīju Monbrionam un Medīnam, un droši vien nodomājāt, ka man nepiemīt nekādas citas jūtas kā vienīgi godkāre. Tiesa, es esmu godkārīga, bet tikai jūsu dēļ. Kopš kura laika es sapņoju par neatkarīgas hercogistes izveidošanu Itālijas sirdī? Kopš tā laika, kad iemīlēju jūs. Un, ja es būšu tur karaliene, kas tad būs īstenais karalis? Jūs. Jūsu dēļ es izveidošu impēriju vai karaļvalsti! Ak, jūs vēl nepazīstat mani, Askānio, nepazīstat manu raksturu! Jūs taču redzat, es stāstu jums vistīrāko patiesību, atklāju jums visus savus nodomus. Un tagad savukārt jūs uzticiet man savus noslēpumus, Askānio. Pastāstiet man par saviem sapņiem, un es tos piepildīšu, pastāstiet man par savām iegribām, un es kļūšu to verdzene!
— Kundze, arī es gribu būt atklāts un patiess tāpat kā jūs, gribu uzticēt jums savus noslēpumus, tāpat kā jūs uzticējāt man savējos. Es neko nevēlos, neko nekāroju, neko negribu iegūt kā vienīgi Kolombas mīlestību.
— Bet viņa taču tevi nemīl, tu pats man to sacīji!
— Taisnība. Todien es biju izmisis. Bet tagad — ko var zināt…
Askānio nodūra acis un pusbalsī piebilda:
— Jūs taču mani mīlat.
Hercogieni satrieca neapgāžamā patiesība, kādu Askānio, mīlas jūtu vadīts, bija neviļus izteicis. Iestājās īss klusuma brīdis; hercogiene tikmēr paguva apvaldīt sevi.
— Askānio, — viņa sacīja, — nerunāsim šodien par sirdslietām. Es jau lūdzu jums to un tagad lūdzu vēlreiz. Redzat, jums, vīriešiem, mīlestība nepiepilda visu dzīvi. Vai tad jūs, piemēram, neesat sapņojis par pagodinājumiem, bagātību, slavu?
— Jā, jā, sapņoju! Bet nu jau veselu mēnesi es alkstu tikai vienu, — Askānio atbildēja, visu laiku, pašam negribot, atgriezdamies pie aizsāktā temata.
Viņi atkal kādu brīdi klusēja.
— Jūs mīlat Itāliju? — Anna ar piespiešanos pavaicāja.
— Jā, kundze, — Askānio atbildēja. — Tur zied apelsīnu koki, un to paēnā tik patīkami tērzēt! Uz zilā debesu fona vēl maigākas un vēl skaistākas šķiet brīnišķās ainavas.
— O, cik labprāt es aizvestu tevi tur, lai tu piederētu man, vienīgi man! Es gribētu tev būt visa pasaule, tāpat kā tu man esi visa pasaule! Ak dievs, ak dievs! — hercogiene iesaucās, nespēdama pārvarēt savas jūtas.
Taču, lai atkaļ nenobiedētu Askānio, viņa saņēmās un turpināja:
— Bet es domāju, ka jūs vairāk par visu mīlat mākslu!
— Par visu vairāk es mīlu viņu! Mīlu! — Askānio sacīja. — Nevis es, bet mans skolotājs Čellīni sevi visu atdod saviem darbiem. Viņš ir dižens, apbrīnas cienīgs, nepārspējams mākslinieks! Blakus viņam es esmu tikai nožēlojams māceklis. Es devos viņam līdzi uz Franciju nevis tāpēc, lai iegūtu bagātību un slavu, bet vienīgi aiz mīlestības pret viņu, lai mums nebūtu jāšķiras, jo tai laikā viņš bija man vistuvākais. Man nav savas gribas, nav patstāvības. Es kļuvu par zeltkali, lai sagādātu viņam prieku, tāpēc ka viņš to vēlējās, viņa dēļ es kļuvu arī par gravieri, jo viņš jūsmoja par smalki iegravētiem ornamentiem.