— Tad klausies taču! — hercogiene viņu pārtrauca. — Dzīvot Itālijā, būt varenam, gandrīz karalim, atbalstīt māksliniekus un pirmām kārtām Čellīni, dāvināt viņam bronzu, sudrabu un zeltu, no kā darināt rotaslietas un skulptūras, bet galvenais — mīlēt un tikt mīlētam! Saki, Askānio, vai tas nav brīnišķīgs sapnis!
— Tā būtu paradīze, kundze, ja kopā ar mani būtu Kolomba un es tiktu mīlēts!
— Atkal Kolomba, mūžīgi Kolomba! — hercogiene iesaucās. — Labi, lai.notiek, ja viņa visu laiku nodarbina mūsu domas un prātus, ja tava Kolomba netieši piedalās mūsu sarunā, ja viņa nemitīgi atrodas tavā acu priekšā, ja pēc viņas tiecas tava sirds, parunāsim par viņu un par mani'atklāti un bez izlikšanās; viņa tevi nemīl, un tu lieliski to zini.
— O nē, es vairs neesmu par to pārliecināts, kundze.
— Bet viņa taču precas ar citu! — hercogiene iesaucās.
— Droši vien to darīt viņai liek tēvs, — Askānio iebilda.
— Tēvs liek! Ja tu mīlētu mani, tāpat kā mīli viņu, un es būtu viņas vietā, vai tiešām pasaulē atrastos tāds spēks, tāda griba, tāda vara, kas spētu mūs abus izšķirt? O, es visu pamestu, no visa atteiktos, es steigtos pie tevis, uzticētu tev savu mīlestību, savu godu, savu dzīvību! Nē, nē, tici man, viņa tevi nemīl, vēl vairāk: ari tu viņu nemīli!
— Es nemīlu viņu? Nemīlu Kolombu? Jūs droši vien pārteicāties, kundze!
— Nē, tu nemīli viņu. Tu maldini pats sevi. Tavā vecumā mīlas alkas bieži vien notur par mīlestību. Ja tu būtu vispirms ieraudzījis mani, tu iemīlētos nevis viņā, bet manī. O, kad es iedomājos vien, ka tu būtu varējis iemīlēt mani! Nē, nē! Es labāk būšu tavs sirdsdraugs. Es nepazīstu Kolombu, droši vien viņa ir glīta, viņa ir tikla, viņa ir tavu sapņu iemiesojums; taču šīs jaunās meitenes neprot mīlēt. Tava Kolomba tev nepateiktu to, ko pateicu es, kuru tu noniecini; viņa ir pārāk uzpūtīga, pārāk atturīga, liekas, pat pārāk kautrīga. Turpretī mana mīlestība ir vienkārša un arī tās valoda ir vienkārša. Tu nicini mani, uzskati, ka es aizmirstu, kā sievietei jāuzvedas, bet tas viss tāpēc, ka es neliekuļoju. Kad tu labāk iepazīsi pasauli, kad tu dziļāk ielūkosies dzīvē un būsi izjutis visu tās rūgtumu, tu sapratīsi, cik netaisni esi pret mani izturējies; tu apbrīnosi mani. Bet es negribu, lai mani apbrīnotu, es gribu, lai mani mīlētu. Atkārtoju, Askānio, ja es nemīlētu tevi tik stipri, es melotu, izliktos, koķetētu; bet es pārāk stipri mīlu, lai tevi pavedinātu. Es gribu iegūt tavu sirdi kā dāvanu, es negribu to nozagt. Ko tev dos tava mīlestība pret šo meiteni? Atbildi! Ciešanas, mans mīļais, vairāk neko. Turpretī es varu tev daudz ko dot. Vispirms — esmu cietusi par diviem un ceru, ka dievs tālab aiztaupīs ciešanas tev; bez tam savu bagātību, savu varu, savu pieredzi — itin visu es nolikšu pie tavām kājām. Mana dzīve saplūdīs ar tavējo, es pasargāšu tevi no kļūdām un postošas ietekmes. Lai iegūtu bagātību un slavu, māksliniekam bieži vien zemu jāklanās, jāizdabā, jāpazemojas.-Kopā ar mani no tā tev nav jābaidās. Es nemitīgi virzīšu tevi augšup, būšu tev par kāpnēm. Kopā ar mani tu saglabāsi savu lepnumu un skaidrību, Askānio!
— Bet Kolomba? Kolomba taču ir visdzidrākā pērle!
— Mans bērns, tici man, — hercogiene jau runāja nevis jūsmīgi, bet skumīgi, — tiklā, nevainīgā Kolomba darīs tavu dzīvi neauglīgu un vienmuļu. Jūs abi neesat no šās pasaules: dievs radījis eņģeļus nevis tāpēc, lai savienotu viņus, bet lai darītu labākus ļaunos.
Un hercogiene to pateica tik. patiesi, tik sirsnīgi, ka Askānio neviļus sajuta pamostamies maigumu un līdzjūtību pret viņu.
— Ak vai, kundze, — viņš sacīja, — es redzu, ka jūs ļoti mīlat mani, un esmu dziļi aizkustināts; taču mana mīlestība ir vēl skaistāka!
— O, cik tas ir pareizi! Cik pareizi ir tas, ko tu saki! Tavu nevērību es vērtēju augstāk par vismaigākajiem karaļa vārdiem. O, es mīlu pirmo reizi, pirmo reizi mūžā, zvēru tev!
— Bet karali? Jūs nemīlat karali, kundze?
— Nē! Es esmu vīna sirds valdniece, bet viņš nav mans sirds valdnieks.
— Bet viņš taču jūs aizvien mīl?
— Ak dievs! — Anna iesaucās, vērdamās Askānio acīs un saņemdama abas jaunekļa rokas. — Ak dievs, cik gan es būtu laimīga, ja tu būtu kaut mazliet greizsirdīgs! Doma par karali tev sagādā netīksmi, vai ne? Paklausies: līdz šim es biju tev hercogiene, bagāta, dižciltīga, varena, kas gatava tevis dēļ noraut karaļiem kroņus un apgāzt troņus. Varbūt tev labāk patīk vienkārša, nabadzīga sieviete, kas dzīvo vientulībā, tālu no sabiedrības, tērpusies baltā kleitā, ar iauku ziediem matos? Varbūt tāda tev patīk labāk, Askānio? Tad atstāsim Parīzi, sabiedrību, galmu. Aizbrauksim, patversimies kādā tavas Itālijas stūrītī zem brīnišķīgajām piejūras priedēm, kaut kur pie tava brīnumjaukā Neapoles līča. Es esmu tava, es esmu gatava tev visur sekot. O, Askānio, Askānio, vai tiešām tas neglaimo tavam lepnumam, ka tevis dēļ es upurēju kronētu mīļāko?i
— Kundze, — Askānio atbildēja, juzdams, ka viņa sirds neviļus kūst tik lielas mīlestības liesmās, — kundze, mana sirds ir ļoti lepna un ļoti prasīga: jūs nevarat atdāvināt man savu pagātni.
— Pagātni! O, cik gan cietsirdīgi ir vīrieši! Pagātni! Vai tad nelaimīga sieviete var atbildēt par savu pagātni, ja gandrīz vienmēr notikumi un apstākļi, kas veido šo pagātni, ir spēcīgāki par viņu? Iztēlojies, ka viesulis paceļ tevi gaisā un aiznes uz Itāliju; kad tu atgriezīsies — pēc gada, diviem gadiem, trim gadiem —, vai tiešām tu būsi sašutis par savu karsti mīļoto Kolombu, uzzinājis, ka viņa pakļāvusies vecāku gribai un apprecējusies ar grāfu d'Orbeku? Vai tiešām tu būsi sašutis par viņas netiklību? Vai tiešām tu nosodīsi viņu par to, ka viņa izpildījusi vienu no dieva baušļiem? Un iedomājies vēl, ka viņai nav ātmiņu par tevi, ka viņa nemaz nav tevi pazinusi, ka viņa, skumju pārņemta un bēdu nomākta, šķiet, paša dieva aizmirsta, alkst pēc paradīzes, kuru sauc par mīlestību un kuras vārti viņai aizvērti, ka viņa iemīlējusi kādu citu, nevis vīru, ko nespēj mīlēt, ka aizgrābtības mirklī viņa dāvājusi savu sirdi izredzētajam, — vai tiešām šī sieviete būs zudusi tavās acīs, kritusi negodā tavā sirdī, vai tiešām šai sievietei vairs nav ko cerēt uz laimi, ja viņa vairs nevar atsaukt savu pagātni, lai apmainītu to pret tavu sirdi? O, kāda netaisnība, kāda cietsirdība!