— Kundze …
— Varbūt tas ir mans dzīves stāsts? Uzklausi mani un tici man. Atkārtoju — manu ciešanu mēra pārpārēm pietiktu diviem. Pat dievs piedod cietējai, bet tu nepiedod. Tu nesaproti, ka daudz cildenāk un skaistāk ir palīdzēt cilvēkam izkļūt no bezdibeņa nekā akli paiet garām ar laimes apsēju uz acīm. O, Askānio, Askānio! Un es domāju, ka tu esi labāks par citiem, tāpēc ka esi jaunāks, tāpēc ka esi skaistāks …
— Ak, kundze!
— Sniedz man roku, Askānio, un es izkļūšu no bezdibeņa, nostāšos tev blakus. Vai vēlies to? Rīt pat es atteikšos no karaļa, galma, sabiedrības! O, mīlestība dos man drosmi! Bez tam es negribu izlikties cēlāka, nekā es esmu. No manas puses tas būs tikai niecīgs upuris. Visi šie cilvēki nav viena tava skatiena vērti. Bet, ja tu uzticētos man, mans dārgais zēn, tu atļautu man paturēt varu tevis un tavas nākotnes dēļ. Es padarītu tevi diženu, jo jums, vīriešiem, bez mīlestības vajadzīga slava un agri vai vēlu jūs kļūstat godkārīgi. Bet karaļa mīlestība lai tevi neuztrauc: es izdarīšu tā, ka viņa sirds piederēs kādai citai, bet es joprojām valdīšu pār viņa prātu. Izvēlies, Askānio: vai nu tu sasniegsi varenību pēc manas gribas un kopā ar mani, vai arī es dzīvošu nošķirtībā no pasaules pēc tavas gribas un kopā ar tevi. Paklausies, es nupat sēdēju šai krēslā, tu zini, un visvarenākie galminieki bija pie manām kājām. Sēdies manā vietā, es tā gribu! Un tagad es esmu pie tavām kājām. O, cik man ir labi, Askānio! Kāda svētlaime tevi redzēt, uzlūkot tevi! Tu kļūsti bāls, Askānio. O, saki, ka tu mani kādreiz iemīlēsi, nevis tagad, nevis tik drīz!
— Kundze, kundze! — Askānio iesaucās, paslēpdams seju plaukstās, aizspiezdams ar pirkstiem ausis un aizvērdams acis, jo viņš juta, ka hercogienes augums un balss viņu valdzina.
— Nesauc mani par kundzi, nesauc mani par Annu, — hercogiene sacīja, atraudama jaunekļa rokas no sejas, — sauc mani par Luīžu. Tas ari ir mans vārds, bet tā mani
vēl neviens nav saucis, tikai tu zināsi šo vārdu. Luīza, Luīza! … Askānio, vai tas nav mīļš vārds?
— Es zinu vēl kādu daudz mīļāku, — Askānio atbildēja.
— O, piesargies, Askānio! — hercogiene iesaucās, atgādinādama ievainotu lauveni. — Ja tevis dēļ es cietīšu pārāk stipri, es laikam ienīdīšu tevi tikpat spēcīgi, kā tagad mīlu!
— Ak dievs, kundze! — jauneklis iesaucās, purinādams galvu, itin kā gribēdams aizgainīt burvestību. — Ak dievs, jūs mulsināt prātu un plosāt manu dvēseli! Vai es nemurgoju, vai man nav drudzis? Vai tik es nesapņoju? Piedodiet man, ja esmu pateicis jums ko nelāgu, man vajag pamosties no sapņa. Jūs esat pie manām kājām, jūs, skaistule, dieviete, karaliene! Šāds kārdinājums pazudina dvēseles. Jā, jā, jūs pati teicāt, ka atrodaties bezdibenī; jums pašai no tā jātiek laukā, nevis jāvilina arī mani, bet jūs gribat, lai es iegāžos bezdibenī kopā ar jums. Nelieciet maniem vājajiem spēkiem izturēt tādu pārbaudījumu!
— Tas nav nedz pārbaudījums, nedz kārdinājums, nedz sapnis: mūsu priekšā ir brīnišķīga īstenība. Es mīlu tevi, Askānio, mīlu tevi!
— Jūs mīlat mani, bet drīz vien to nožēlosiet, pienāks diena, kad jūs nožēlosiet to, ko esat darījusi manā labā, vai arī pārmetīsiet man, ka esmu sabojājis jūsu dzīvi.
— Ak, tu nepazīsti mani! — hercogiene iesaucās. — Es neesmu tik vāja, lai nožēlotu. Gribi, es došu garantiju?
Un Anna apņēmīgi apsēdās pie galda, uz kura atradās tintnīca un papīrs, satvēra spalvu un steidzīgi uzrakstīja dažus vārdus.
— Saņem, — viņa čukstēja, — un neuzdrīksties vairs šaubīties par mani!
Askānio paņēma papīra lapiņu un izlasīja:
Askānio, es mīlu tevi, seko man pa manu ceļu vai arī ļauj sekot tev pa tavējo.
k Anna d'Eilī.
— O, tas nav iespējams, kundze! Man liekas, ka mana mīlestība jūs apkauno.
— Apkauno! — hercogiene iesaucās. — Vai mani vispār var apkaunot? Es esmu pārāk lepna tam. Lepnums ir mana būtībai
— Ak, es pazīstu kādu maigāku, kādu skaidrāku būtni, — Askānio sacīja, izmisīgi cenzdamies pietverties atmiņām par Kolombu.
Dūriens trāpīja tieši sirdī. Hercogiene pietrūkās kājās, drebēdama aiz sašutuma.
— Jūs esat stūrgalvīgs un cietsirdīgs zeņķis, Askānio, — viņa teica aizlauztā balsī. — Es gribēju paglābt jūs no ciešanām, bet tagad redzu, ka vienīgi bēdas var jums ko iemācīt. Jūs atgriezīsieties pie manis, Askānio, atgriezī- sieties ievainots, asinīm noplūdis, saplosīts, un tad jūs sapratīsiet, cik vērta bija jūsu Kolomba un cik vērta esmu es. Starp citu, es piedošu jums, jo es mīlu jūs, bet līdz tam brīdim vēl risināsies šaušalīgi notikumi! Uz redzēšanos!
Un hercogiene d'Etampa, naida un mīlestības pārņemta, izgāja no zāles, aizmirsdama, ka Askānio rokās* paliek atzīšanās, ko viņa uzrakstījusi aizgrābtības mirklī.
XVIII
mīlestība — sapnis
Tiklīdz hercogiene d'Etampa bija prom, viņas burvības spēks izgaisa un Askānio skaidri apzinājās visu, kas norisa viņā un ap viņu. Viņš atcerējās, ko bija teicis. Ja hercogiene d'Etampa viņu mīl, tad arī Kolomba var viņu mīlēt. Kopš šr brīža viņa dzīve vairs nepieder viņam vien, sirds bija izdarījusi viņam labu pakalpojumu, likdama apjaust patiesību, taču viņš bija pieļāvis kļūdu, izpauzdams to hercogienei. Ja godprātīgais un atklātais jauneklis būtu pratis izlikties, visu vēl varētu vērst par labu, bet viņš bija pamodinājis aizdomas ļaunās un varenās hercogienes sirdī, un viņam tas šķita jo briesmīgāk tāpēc, ka tiks apdraudēta Kolomba.