Tomēr vētrainā un bīstamā izskaidrošanās starp viņu un Annu bija devusi arī zināmu labumu. Askānio sajuta vēl nebijušu pacilātību un ticību saviem spēkiem. Jaunekļa prāts, ko mudīja nesenie notikumi un dvēseles pacēlums, drudžaini darbojās, rosīdams uz drosmīgu rīcību; Askānio nolēma izdibināt, vai viņam ir kādas cerības, apņēmās par katru cenu ielūkoties Kolombas sirdī, lai arī viņš neatrastu tur neko citu kā tikai vienaldzību. Ja Kolomba patiesi mīl grāfu d'Orbeku, kālab pretoties hercogienei d'Etampai? Lai tad hercogiene dara visu, ko vien vēlas, ar viņa saplosīto, atraidīto, izmisumā iedzīto, pazudušo dvēseli. Viņš kļūs godkārīgs, drūms, ļauns — vai nav vienalga? Taču vispirms jādara gals visām šaubām un tad drosmīgi jādodas pretī savam liktenim. Tādā gadījumā hercogienes d'Etampas rakstiskais solījums ir viņa nākotnes ķīla.
Askānio to visu pārdomāja, iedams pa krastmalu mājup un nenovērsdams skatienu no kvēlojošās saules ripas, kas rietēdama aizslīdēja aiz melnā Nelas torņa. Pārradies mājās, viņš tūdaļ, ne mirkli nešaubīdamies, paņēma dažas rotaslietas un apņēmīgi devās uz Mazo Nelas pili, kur pieklauvēja četras reizes pie durvīm.
Par laimi, Perīnas kundze atradās turpat tuvumā. Gaužām pārsteigta, degdama ziņkārē, viņa steidzās atvērt durvis. Tomēr, ieraudzījusi mācekli, viņa uzskatīja par vajadzīgu uzņemt viņu visai atturīgi.
— A, tas. esat jūs, msjē Askānio, — viņa sacīja. — Ko jūs vēlaties?
— Es vēlos, cienījamā Perīnas kundze,* tūlīt pat parādīt šīs rotaslietas Kolombas jaunkundzei. Vai viņa ir dārzā?
— Jā, pastaigājas alejā… Pagaidiet mani, jaunais cilvēk!
Askānio, kurš labi atcerējās ceļu, metās uz dārzu, galīgi aizmirsis dueņju. \
«Redz, kā!» viņa noteica, apstādamās, lai visu apsvērtu. «Kā liekas, man nemaz nav vērts iet pie viņiem; lai Kolomba izraugās pirkumus pēc sava prāta. Droši vien viņa noskatīs arī man kādu dāvaniņu, un tādā reizē labāk nemaz nebūt klāt. Aiziešu, kad viņa būs visu nopirkusi, tad man būs neērti atteikties no dāvanas. Nudien, palikšu labāk šepat un netraucēšu mūsu drostaliņu, viņai taču tik laba sirds.»
Kā redzat, cienījamā dueņja bija visai smalkjūtīga dāma.
Visas šīs desmit dienas Kolomba bija pavadījusi, sapņodama par Askānio. Skaidrā un tiklā meitene nepazina, kas ir mīlestība, lai gan tieši mīlestība bija pārņēmusi viņas sirdi. Viņa centās sev iestāstīt, ka nav labi nodoties tādiem sapņiem, tomēr atrada sev attaisnojumu pārliecībā, ka viņa ar Askānio vairs nekad netiksies un ka viņai nav lemts rast mierinājumu, attaisnojot savu rīcību viņa acīs.
Šā iemesla dēļ tad ari Kolomba pavadīja augus vakarus uz tā paša sola, kur kādreiz bija sēdējusi blakus Askānio, sarunājusies ar viņu, uzklausījusi viņu, bet tagad ar visu sirdi nodevās šīm atmiņām; kad kļuva pavisam tumšs un Perīnas kundze sauca viņu mājās, daiļā sapņotāja gāja gausā solī pa aleju un, raisīdamās vaļā no sapņiem, atcerējās tēva piekodinājumus, atcerējās grāfu d'Orbeku un to, cik ātri skrien laiks. Naktīs viņu mocīja bezmiegs, bet arī tas nelika kļūt bālākām viņas brīnišķīgajām vakara vīzijām.
Ari tovakar Kolombas iztēle, kā parasti, spilgtās krāsās uzbūra laimīgo stundu, kas bija pavadīta Askānio tuvumā, kad p'ēkšņi, pacēlusi acis; meitene iekliedzās.
Askānio stāvēja viņas priekšā un klusēdams vērās viņā.
Viņš redzēja, ka Kolomba ir pārvērtusies, taču kļuvusi vēl daiļāka. Bālums un skumjas tik ļoti piederējās viņas ideāli veidotajai sejiņai! Viņas skaistums, šķiet, bija kļuvis vēl apgarotāks. Askānio nodomāja, ka viņa vēl nekad nav bijusi tik daiļa, un viņā atkal pamodās šaubas, kuras, šķiet, bija izkliedējusi hercogienes d'Etampas mīlestība. Vai tiešām šī debesu būtne viņu mīlētu?
Beidzot bija sastapušies abi daiļie cilvēkbērni, kas klusībā jau tik sen mīlēja viens otru un bija jau sagādājuši viens otram tik daudz ciešanu. Protams, sastopoties viņiem vienā mirklī būtu bijis jāaizmirst attālums, kas viņus šķīra, jo savos sapņos viņi šo attālumu soli pa solim jau bija pārvarējuši. Tagad viņi tūdaļ varētu izskaidroties, jau ar pirmajiem vārdiem saprast viens otru un pēkšņā prieka uzplūdā izpaust savas jūtas, kuras līdz šim tik mokoši bija apvaldījuši.
Taču viņi abi bija pārlieku bikli un, lai gan satraukums nodeva mīlētāju jūtas, arī šoreiz viņu skaidrās dvēseles atrada viena otru tikai pēc kāda laika.
Kolomba, tumši pietvīkusi, klusēdama pietrūkās kājās. Askānio, nobālis aiz satraukuma, piespiedis drebošu roku pie krūtīm, centās apvaldīt straujos sirdspukstus.
Viņi sāka runāt vienlaicīgi. Viņš sacīja: — Piedodiet, jaunkundz, jūs atļāvāt man parādīt jums dažas rotaslietas. — Viņa: — Priecājos, ka jūs esat pavisam vesels, msjē Askānio.
Mīlētāji vienā un tai pašā mirklī apklusa, un, lai gan bija pārtraukuši viens otru, lai gan viņu maigās balsis bija saplūdušas kopā, acīmredzot viņi visu bija lieliski dzirdējuši, jo Askānio, kuru uzmundrināja meitenes smaids, ko, protams, bija izraisījusi jocīgā situācija, atbildēja jau mazliet drošāk:
— Vai tiešām savā labsirdībā jūs vel atceraties, ka biju ievainots?
— Mēs ar Perīnas kundzi ļoti uztraucāmies par jums un brīnījāmies, kāpēc jūs nenākat, — Kolomba atbildēja.