— Es biju nolēmis vairs nenākt šurp.
— Kāpēc?
Šai izšķirošajā mirklī Askānio bija spiests atbalstīties pret koku, pēc tam, sakopojis visus savus spēkus, visu savu vīrišķību, pateica viegli drebošā balsī:
— Tagad es varu atzīties: es mīlēju jūs.
— Bet tagad?
Šis kliedziens, kas izlauzās no Kolombas krūtīm, cilvēkam ar lielāku pieredzi nekā Askānio būtu izkliedējis jebkuras šaubas, turpretī jaunajā mīlētājā tas pamodināja tikai vārgas cerības.
— Tagad — ak vai! — viņš turpināja. — Es apjautu attālumu, kas mūs šķir, es zinu, ka jūs esat dižciltīga grāfa laimīga līgava.
— Laimīga? — Kolomba viņu pārtrauca, sāpīgi pasmaidīdama.
— Kā! Jūs nemīlat grāfu? Augstais dievs! O, sakiet — vai viņš nav jūsu cienīgs?
— Viņš ir bagāts, apveltīts ar lielu varu, sabiedrībā viņš stāv daudz augstāk par mani. Vai tiešām jūs neesat viņu redzējis?
— Nē, es baidījos iztaujāt par viņu. Turklāt nezin kāpēc es biju pārliecināts, ka viņš ir jauns un skaists, ka viņš jums patīk.
— Viņš ir vecāks par manu tēvu, un es no viņa baidos, — Kolomba atteica, nepārvaramā riebumā aizklādama ar rokām seju.
Askānio neizsakāmā priekā noslīga uz ceļiem, salika rokas kā lūgšanā, vēl vairāk nobālēja un pievēra acis, bet viņa skatiens caur skropstām staroja vēl maigāk, un bālajās lūpās uzplauka dievišķīgs smaids.
— Kas jums noticis, Askānio? — Kolomba izbijusies vaicāja.
— Kas ar mani noticis? — iesaucās jaunais cilvēks, prieka uzplūdā atgūdams drosmi, kuru sākumā viņam bija devušas bēdas. — Kas ar mani noticis? Es taču mīlu tevi, Kolomba!
— Askānio! Askānio! — Kolomba nočukstēja, un viņas balsī ieskanējās gan pārmetums, gan prieks, bezgalīgs mīlas maigums.
Viņi bija sapratuši viens otru; viņu sirdis savienojās, un, pašiem to neapjaušot, viņu lūpas sakļāvās.
— Mans draugs! — Kolomba sacīja, mīļi atstumdama Askānio.
Viņi raudzījās viens otrā gluži kā ekstāzē; tā'bija divu eņģeļu sastapšanās. Dzīvē tādi mirkļi neatkārtojas.
— Tātad, — Askānio sacīja, — jūs nemīlat grāfu d'Orbeku un jūs varētu iemīlēt mani.
— Mans draugs, — Kolomba ierunājās nopietni un maigi, — līdz šim vienīgi tēvs skūpstīja mani uz pieres un, ak vai, cik reti! Es esmu naiva kā bērns un nepazīstu dzīvi; taču es sajutu laimes trīsas, kad jūs noskūpstījāt mani, un es sapratu, ka mans pienākums kopš šī brīža ir piederēt vienīgi jums vai debesīm. Nudien, ja mani nebūtu pārņēmušas šīs jūtas, es domātu, ka esmu noziegusies! Mūsu lūpas ir svētījušas mūsu savienību, kopš šī brīža es esmu jūsu līgava un sieva, lai arī tēvs man teiktu «nē», jo es dzirdu vienīgi dieva balsi, kas saka man «jā». Te ir mana roka, tā pieder jums.
— Debesu eņģeļi, uzklausiet viņu un apskaudiet mani! — Askānio iesaucās.
Mīlētāju svētlaime nav nedz aprakstāma, nedz atstāstāma. To sapratīs vienīgi tas, kas pats to izbaudījis. Nav iespējams attēlot vārdus, skatienus, rokasspiedienus, ko pārmija šie divi skaidrie un daiļie cilvēkbērni. Viņu neaptraipītās dvēseles saplūda kopā kā divi dzidri avoti, nemainīdami nedz savas īpašības, nedz savu krāsu. Ne ar vienu nekautrīgu iegribu Askānio neaptumšoja savas mīļotās gaišo vaigu; Kolomba paļāvīgi pieplaka līgavaiņa plecam. Un, ja viņus šai brīdī no debesu augstumiem būtu redzējusi jaunava Marija, viņa nenovērstu no viņiem savu skatienu.
Tie, kas mīl, steidz dalīties domās par savām jūtām, pastāstīt viens otram par savu dzīvi, par pagātni, par tagadni, par nākotni. Arī Askānio un Kolomba, atguvuši runas spējas, uzticēja viens otram visas savas bēdas un visas pēdējo dienu cerības. Tas bija brīnišķīgi. Viņu jūtas bija tik līdzīgas, itin kā viņi runātu viens par otru. Viņi bija daudz cietuši, toties tagad atcerējās savas ciešanas ar smaidu.
Taču, nonākuši līdz nākotnei, viņi tūdaļ kļuva nopietni un grūtsirdīgi. Ko viņiem solīja rītdiena? Viņi bija radīti viens otram, taču cilvēki, kas bija aizspriedumu varā, uzskatīs viņu laulības par nevienlīdzīgām, gandrīz vai nedabiskām. Ko lai dara? Kā lai piespiež grāfu d'Orbeku atteikties no līgavas, bet Parīzes prevo atdot meitu par sievu kaut kādam amatniekam?
— Ak vai, mans draugs, — Kolomba sacīja, — es devu solījumu, ka piederēšu vienīgi jums vai debesīm, un tagad skaidri redzu, ka man lemts piederēt debesīm.
— Nē, nē, — Askānio atbildēja, — jūs esat mana. Mēs abi esam pārāk maz pieredzējuši un divatā pasauli no eņģēm neizcelsim, bet es parunāšu ar savu dārgo skolotāju, ar Benvenuto Čellīni. Viņš ir varens, un viņam nav nekādu aizspriedumu! Uz šīs zemes viņš rīkojas tā, kā droši vien dievs rīkojas debesīs, un allaž panāk savu, lai ko būtu iecerējis. Viņš izdarīs tā, ka tu būsi mana. īsti gan nezinu, kā viņš to izdarīs, bet tā noteikti būs. Viņam patīk pārvarēt šķēršļus. Benvenuto parunās ar Fransuā Pirmo, pārliecinās tavu tēvu. Benvenuto var aizbērt bezdibeņus! Tikai vienu viņš nebūtu varējis izdarīt, bet tu jau pati to esi izdarījusi bez viņa palīdzības, tu esi iemīlējusi mani. Viss pārējais ir sīkumi. Vai zini, mana mīļā, tagad es ticu brīnumiem.
— Askānio, mīļais, ja jūs cerat, tad ceru arī es. Kā jūs domājat, vai arī es no savas puses nevaru kaut ko darīt? Ir kāds cilvēks, kuram tēvs vienmēr klausa. Kā jūs domājat, vai man nebūtu vērts aizrakstīt hercogienei d'Etampai?
— Hercogienei d'Etampai! — Askānio iesaucās. —Ak dievs! Es biju pavisam aizmirsis par viņu!
Un tad Askānio vienkārši, bez jelkādas dižošanās, izstāstīja par tikšanos ar hercogieni, par to, ka tā viņu iemīlējusi, ka nupat šodien pirms stundas paziņojusi, ka nāvīgi ienīstot to, kuru viņš mīlot. Sīkumi! Tas tikai mazliet sarežģīs Benvenuto uzdevumu. Kas tur liels, viens pretinieks vairāk vai mazāk, ar to viņu nevar nobiedēt.