— Mans draugs, — Kolomba sacīja, — jūs ticat savam skolotājam, bet es ticu jums. Parunājiet. ar Čellīni pēc iespējas ātrāk, uzticēsim viņam mūsu likteni.
— Rit pat es izstāstīšu viņam visu. Viņš tik ļoti mani mīl! Viņš sapratīs mani no pusvārda. Bet kas ar tevi notiek, mīļā Kolomba? Kāpēc tu pēkšņi kļuvi tik skumja?
Kolomba kāri tvēra katru* Askānio vārdu, juzdama, kā greizsirdības dzelonis ieduras viņas mīlošajā sirdī; ne reizi vien viņa spēji saspieda Askānio roku, kuru neizlaida no savām plaukstām.
— Askānio, hercogiene d'Etampa ir skaista; viņu mīl pats karalis. Ak dievs, vai tik tava sirds nav ļāvusies viņas valdzinājumam?
— Es mīlu tevi, — Askānio atbildēja.
— Pagaidi mani tepat, — Kolomba ieteicās.
Viņa tūdaļ atgriezās, turēdama rokās baltu, tikko plūktu liliju.
— Paklausies, — meitene sacīja, — kad gatavosi šai sievietei liliju no zelta un dārgakmeņiem, paraugies uz vienkāršo liliju no tavas Kolombas dārza.
Un ar valdzinošu smaidu, kā būtu smaidījusi pati hercogiene d'Etampa, viņa noskūpstīja ziedu un pasniedza to jauneklim.
Šai brīdī alejas galā parādījās Perīnas kundze.
— Ardievu, un uz redzēšanos! — steidzīgi noteica Kolomba, ar apburošu kustību paslepen pielikdama pirkstiņu pie mīļotā lūpām.
Dueņja piegāja pie viņiem.
— Nu, mans bērns, — viņa sacīja Kolombai, — ceru, ka jūs nostrostējāt bēgli un izraudzījāties sev skaistas rotaslietas.
— Ņemiet, Perīnas kundze! — Askānio teica, atdodams dueņjai dārglietu šķirstiņu, kuru tā arī nebija atvēris. — Mēs ar Kolombas jaunkundzi nospriedām, ka labāk jums pašai izvēlēties kādu rotu, kas jums vislabāk patīk, bet rīt es atnākšu pēc šķirstiņa.
Un, starodams aiz laimes, Askānio ātri aizgāja, uzmetis Kolombai atvadu skatienu, kurš viņai izteica visu, ko viņš gribēja sacīt.
Kolomba piespieda rokas pie krūtīm, itin kā gribēdama ieslēgt tajās laimi, kas piepildīja viņas sirdi, un palika tā nekustīgi stāvam, kamēr Perīnas kundze pārcilāja brīnumjaukās rotas, kuras bija atnesis Askānio.
Bet ak vai! Nežēlīga bija nabaga meitenes pamošanās no saldajiem sapņiem.
Pie viņas pienāca kāda sieviete, ko pavadīja viens no prevo ļaudīm.
— Viņa gaišība grāfs d'Orbeks, kas atgriezīsies Parīzē jau parīt, — sieviete sacīja, — lika man kopš šīs dienas apkaipot kundzi. Es parādīšu visjaunākos un visskaistākos tērpu modeļus, grāfa kungs un mesers prevo uzdeva man šūdināt kundzei krāšņu- brokāta tērpu, jo viņas augstība hercogiene d'Etampa grib stādīt kundzi priekšā karalienei dienā, kad viņas majestāte dosies uz Senžermēnu, tas ir, tieši pēc četrām dienām.
Lasītājam nebūs grūti saprast, cik briesmīgu iespaidu pēc tikšanās, kuru mēs nupat attēlojām, uz Kolombu atstāja šī jaunā ziņa.
XIX mīlestība — ideāls
Nākamajā dienā, tiklīdz uzausa gaisma, Askānio, nolēmis uzticēt savu likteni skolotājam, devās uz lietuvi, kur Čellīni strādāja katru rītu. Viņš jau grasījās ieiet istabā, ko Benvenuto dēvēja par savu celli, kad saklausīja Skocones balsi. Nodomājis, ka Skocone pozē skolotājam, viņš bikli aizgāja prom, lai atnāktu kādu brīdi vēlāk. Gaidīdams jauneklis pastaigājās pa Lielās Nelas pils dārzu un domāja par to, ko viņš sacīs Čellīni un ko droši vien viņam atbildēs Čeliīni.
Bet Skocone nemaz nepozēja. Viņa vēl ne reizes nebija spērusi kāju Benvenuto cellē, kur tēlnieks nevienu nelaida iekšā, un tas uzkurināja Katrīnas ziņkāri. Benvenuto necieta, ja kāds viņu traucēja darbā. Tāpēc arī tagad maestro aizsvilās dusmās, kad atskatījies ieraudzīja, ka viņam aiz muguras stāv Katrīna, aiz brīnumiem plaši iepletusi jau tā lielās acis. Starp citu, nelūgtās viešņas ziņkārība neko daudz netika apmierināta. Daži zīmējumi pie sienas, zaļš aizkars pie loga, aizsākta Hēbes statuja un tēlnieka darbarīki — tas bija viss, kas atradās istabā.
— Kas tev vajadzīgs, čūskulēn? Kāpēc atnāci šurp? Žēlīgais dievs, tu mani vajāsi pat ellē! — Benvenuto šķendējās, ieraudzījis Katrīnu.
— Nekā nebij, skolotāj, — Skocone ierunājās mīlīgā balstiņā, — es nudien neesmu čūskulēns. Atzīstos, es labprāt sekotu jums arī ellē, lai tikai mums nekad nebūtu
jāšķiras, un šurp es atnācu tāpēc, ka tā ir vienīgā vieta, kur var netraucēti parunāties divatā.
— Labi, tikai pasteidzies! Ko tu gribēji sacīt?
— Ak dievs, Benvenuto! — Skocone iesaucās, pamanījusi aizsākto statuju. — Kāda brīnišķīga seja! Tā ir jūsu Hēbe. Es nemaz nedomāju, ka darbs jau tiktāl pavirzījies uz priekšu. Cik viņa skaista!
— Vai ne? — Benvenuto noprasīja.
— O jā, brīnumskaista! Tagad es saprotu, kāpēc jūs negribējāt, lai es pozētu. Bet kas tad ir jūsu modelis? — Skocone bažīgi jautāja. — Neviena sieviete taču nav iegājusi jūsu istabā vai iznākusi no tās laukā.
— Apklusti! Paklau, drostaliņ, kā liekas, tu nenāci šurp parunāt par skulptūru.
— Nē, skolotāj, es atnācu parunāt par mūsu Pagolo. Tad ziniet, es paklausīju jums, Benvenuto. Vakar vakarā, kad jūs bijāt prom, viņš sāka runāt par savu mūžīgo mīlestību, un, izpildot jūsu pavēli, es uzklausīju viņu līdz galam.
— Ak redz, kā! Nodevējs! Ko tad viņš tev sacīja?
— Ai, cik tas bija smieklīgi, un cik ļoti man gribējās, lai arī jūs viņu dzirdētu! Un jūsu zināšanai: lai neradītu aizdomas, viņš runāja to visu, darinādams zelta sprādzi, kuru jūs bijāt uzdevis viņam pagatavot, un vīles šņirkstē- šana darīja liekuļa runu vēl izteiksmīgāku. «Dārgā Katrīna,» viņš sacīja, «es jūku prātā aiz mīlestības pret jums. Kad beidzot jūs apžēlosieties par manām mokām! Es lūgtin lūdzu jūs pateikt tikai vienu vārdiņu. Saprotiet jel, kādas briesmas man draud jūsu dēļ:, ja es nepabeigšu sprādzi, skolotājam droši vien radīsies aizdomas, bet, ja uz mani kritīs viņa aizdomas, viņš nositīs mani bez kāda žēluma, taču es esmu uz visu gatavs jūsu daiļo actiņu dēļ. Jēzus Kristus! Nolādētais darbs nekust ne no vietas. Paklausieties, Katrīna, — kāpēc gan jūs mīlat Benvenuto? Viņš atmaksā jums nevis ar pateicību, bet ar vienaldzību. Toties es mīlētu jūs tik dedzīgi un būtu tik piesardzīgs. Nudien neviens nekā nepamanītu, un tas nekaitētu arī jūsu stāvoklim; lai nu kam, bet man jūs varat uzticēties,