. es jūs nekad neiegāzīšu. Paklausieties!» viņš turpināja, manas klusēšanas uzmundrināts. «Es esmu sameklējis drošu paslēptuvi, kur mēs bez kādām bailēm varētu patērzēt.» Ha, ha, ha! Visu mūžu domādams, jūs neizdomātu, Benvenuto, kādu paslēptuvi jūsu māceklis atradis. Varu derēt, ka vienīgi tādi klusētāji, tādi glūņas
var atrast šādu vietiņu. Vai zināt, kur viņš nodomājis ielūgt mani uz tikšanos? Jūsu lielās Marsa statujas galvā. Viņš apgalvo, ka tur varot uzrāpties pa pieslienamām kāpnēm. Tur esot varen jauka istabiņa, kur mūs neviens nepamanīšot, toties mums no turienes pavēršoties brīnišķīga lauku ainava.
— Nudien lieliska izdoma, — Benvenuto smiedamies sacīja. — Un ko tu viņam atbildēji, Skocone?
— Es neko neatbildēju, es tikai skaļi smējos, nekādi nevarēdama norimties, un Pagolo kungs jutās gaužām vīlies. Tad nabadziņš sāka mani apvainot cietsirdība, gaudās, ka es vēloties viņa nāvi, un vēl tādā pašā garā. Rīkodamies ar āmuru un vīli, Pagolo runāja vienā runāšanā veselu pusstundu, jo iekarsis viņš runā bez jēgas un apstājas.
— Un ko tu viņam galu galā atbildēji, Skocone?
— Ko atbildēju? Tai brīdī, kad jūs pieklauvējāt pie durvīm, viņš nolika uz galda sprādzi, ko tomēr bija pabeidzis, bet es paņēmu viņu pie rokas un nopietni sacīju: «Pagolo, jūs klabat kā klabeklis!» Tāpēc arī viņam bija tik muļķīgs izskats, kad jūs ienācāt.
— Nudien, Skocone, tu velti tā izturies — vēl aizbaidīsi viņu.
— Jūs likāt man uzklausīt viņu, es viņu uzklausīju. Jūs domājat, ka uzklausīt skaistus vīriešus ir tik viegli? Ja nu kādā jaukā dienā notiek nelaime?
— Vajadzēja viņu ne tikai uzklausīt, dārgumiņ, bet arī atbildēt viņam, jo tas ir nepieciešams, lai izpildītu to, ko esmu nodomājis. Vispirms parunā ar viņu bez dusmām, pēc tam esi iecietīga un tikai pēc tam parādi laipnību. Kad tas* būs izdarīts, pateikšu, kā rīkoties tālāk.
— Ja nu tas aizved pārāk tālu, jūs saprotat? Jums vismaz vajadzētu atrasties tuvumā.
— Neuztraucies, Skocone, īstajā brīdī es būšu klāt. Tu tikai paļaujies uz mani un precīzi ievēro manus norādījumus. Bet tagad, mīļumiņ, dodies prom un ļauj man strādāt.
Katrīna izskrēja no istabas, lēkādama aiz prieka, jau iepriekš smiedamās par joku, kādu Čellīni izspēlēs ar Pagolo, lai gan viņai tā arī nebija izdevies uzzināt, kāds īsti būs šis joks.
Skocone aizgāja, bet Benvenuto pat nedomāja strādāt: viņš piesteidzās pie loga, no kura pavērās skats uz Mazās
Nelas pils dārzu, un palika stāvam, itin kā iegrimis pašapcerē. Klauvēšana pie durvīm pārtrauca viņa pārdomas.
— Sasodīts! — viņš dusmīgi iesaucās. — Kas tad atkal? Vai tiešām nevar likt mani mierā, piķis un zēvele!
— Lūdzu piedošanu, skolotāj, — atskanēja Askānio balss, — es aiziešu, ja traucēju jūs.
— A, tas esi tu, dēls. Nē, nē, tu mani nekad netraucē. Kas noticis, kāpēc esmu tev ievajadzējies?
Un Benvenuto steidzās atvērt durvis mīļotajam māceklim.
— Es ielaužos jūsu vientulībā, pārtraucu jūsu darbu, — Askānio sacīja.
— Nē, Askānio, es vienmēr priecājos tevi redzēt.
— Skolotāj, es gribu uzticēt jums kādu noslēpumu un lūgt jūsu palīdzību.
— Runā. Tev vajadzīga nauda? Mans padoms?
— Iespējams, ka tas viss būs vajadzīgs, dārgais skolotāj.
— Lieliski. Esmu tev uzticīgs ar sirdi un dvēseli, Askānio. Turklāt arī es gribu izsūdzēt tev grēkus, jā, izsūdzēt grēkus, jo mani droši vien mocīs sirdsapziņas ēdas, iekāms tu nebūsi atlaidis manu nevilšo grēku. Bet runā tu pirmais.
— Labi, skolotāj… Bet, augstais dievs, ko jūs veidojat! — Askānio iesaucās, pārtraukdams pats sevi.
Tikai nupat viņš bija ievērojis aizsākto Hēbes statuju un sazīmējis tajā Kolombu.
— Hēbi, — Benvenuto atbildēja, un viņa acis iemirdzējās. — Tā ir jaunības dieviete. Vai nav skaista, Askānio?
— O! Debešķīga! Bet man ir pazīstama šī seja, tā nav iztēles auglis!
— Tu neesi smalkjūtīgs! Bet, ja jau esi pacēlis priekškaru, es atraušu to pavisam vaļā, būs vien tev pirmajam jāuzklausa mana grēksūdze. Lai notiek. Sēdies šeit, Askānio, tu varēsi lasīt manā sirdī kā atvērtā grāmatā. Tu nupat teici, ka tev vajadzīga mana palīdzība, bet man vajag, lai tu mani uzklausītu. Kad tu visu uzzināsi, es jutīšu milzīgu atvieglojumu.
Askānio apsēdās, nobālējis vēl vairāk nekā notiesātais, kuram nupat pasludināts nāves spriedums.
— Tu esi florencietis, Askānio, un man nav tev jājautā, vai tev zināms Dantes Aligjēri dzīves stāsts. Reiz viņš sastapa uz ielas jaunu meiteni, vārdā Beatriče, un iemīlēja viņu. Meitene nomira, bet viņš joprojām viņu mīlēja, jo mīlēja viņas dvēseli, bet dvēseles nemirst; viņš rotāja Beatričes galvu ar zvaigžņu vainagu un ieveda viņu paradīzē. Pēc tam Dante dziji izpētīja cilvēku kaislības, studēja poēziju un filozofiju; kad, ciešanās un pārdomās šķīstījies, viņš nonāca pie debesu vārtiem, kur viņa pavadonim Vergīlijam, tas ir, gudrības iemiesojumam, vajadzēja no viņa šķirties, Dante tālab neapstājās un nepalika bez pavadoņa, jo uz sliekšņa viņu sagaidīja Beatriče, mīlestības iemiesojums.