— Bet ja nu viņa nemīl jūs, skolotāj, — vai par to jūs esat domājis?
— O, klusē, Askānio! Domādams par to, es apskaudu tavu skaistumu un jaunību. Taču tavi vārdi par dieva gribu mani nomierina. Viņa gaida mani. Ko gan vina varētu mīlēt? Kādu galma dīkdieni, kas nav viņas cienīgs? Starp citu, lai kas būtu viņas izraudzītais, arī es esmu tikpat- dižciltīgs un turklāt vēl ģeniāls mākslinieks.
— Kā stāsta, viņas līgavainis ir grāfs d'Orbeks.
— Grāfs d'Orbeks? Lieliski! Es pazīstu viņu. Viņš ir karaļa mantzinis, no viņa es ņemšu zeltu un sudrabu saviem darbiem un naudu, ko viņa majestāte man dāsni atvēlēs. Grāfs d'Orbeks ir vecs skopulis, sagrabējis īgņa, viņš nav vērā ņemams, uzvara pār tādu muļķi nevienam neglaimo. Nē, viņa iemīlēs mani, Askānio, un nevis manis dēļ, bet pati sevis dēļ, jo es itin kā būšu pierādījums viņas skaistumam, viņa redzēs, ka viņu saprot, dievina un dara nemirstīgu. Turklāt es saku: «Es tā gribu!» Un ikreiz, kad es izsaku šos vārdus, vari nešaubīties — es sasniedzu mērķi. Itin nekas pasaulē nevar turēties pretī manai gribai, manai kaislei. Kā" vienmēr, došos tieši uz mērķi nepielūdzams kā pats liktenis. Es saku tev — viņa būs mana pat tad, ja man vajadzēs apgriezt kājām gaisā visu karaļvalsti. Bet, ja sāncensis, piķis un zēvele, iedomāsies stāties man ceļā, tu mani pazīsti, Askānio, lai piesargās! Zvēru, es noduršu viņu ar šo pašu roku, kas tagad spiež tavējo. Ak dievs, Askānio, piedod man! Cik gan liels patmīlis es esmu! Pat aizmirsu, ka arī tev ir noslēpums, kuru tu gribēji man uzticēt, lūgt manu palīdzību. Es esmu tavs mūžīgais parādnieks, manu puisēn. Stāsti taču beidzot, stāsti! Es panākšu visu, ko tu vēlies.
— Jūs maldāties, skolotāj, ir tādas lietas, kas atkarīgas vienīgi no dieva gribas, un tagad es zinu, ka man jāpaļaujas vienīgi uz dievu. Lai mans noslēpums paliek zināms tikai man, bezspēcīgam mirstīgajam, un visuvarenajam debesu valdniekam.
Askānio izgāja no istabas.
Tiklīdz durvis aiz jaunekļa aizvērās, Čellīni atrāva vaļā zaļo aizkaru un, piebīdījis galdu pie loga, atsāka veidot Hēbi pārpilns prieka un apskaidrības.
XX cilvēks, kas tirgojas ar savu godu
Pienāca diena, kad Kolombai bija jāstādās priekšā karalienei.
Mazliet apradis ar visu šo ņirboņu un čaloņu un brīdi uzlūkojis galminieku pūli, uzmanīgs vērotājs drīz vien pamanītu, ka galms sadalījies divās nometnēs: hercogienes d'Etampas piekritēju atšķirīgā pazīme bija violetā krāsa, turpretī zilā krāsa norādīja uz piederību pie Diānas de Puatjē nometnes; hercogienes piekritēji slepus atbalstīja reformu, viņu pretinieki — bija dedzīgi katoļi. Starp Diānas de Puatjē piekritējiem bija redzama dofina bālā un neizteiksmīgā seja; hercogienes d'Etampas nometnē drīz vienā, drīz otrā vietā parādījās karaļa otrā dēla Orleānas Šarla dzīvības pilnā, apgarotā seja, ko ieskāva zeltainas cirtas. Papildiniet šo ainu ar politiskām un reliģiskām ķildām, dāmu greizsirdību, mākslinieku un dzejnieku sāncensību, un jūs iegūsiet diezgan pilnīgu priekšstatu par galmā valdošo naidu, un tas palīdzēs jums saprast nievājošos skatienus un draudīgos žestus, kas uzmanīgam vērotājam nevarēja paslīdēt garām, lai cik labi galminieki prastu izlikties.
Galvenās ienaidnieces Diāna un Anna sēž milzīgās zāles pretējās pusēs, un tomēr ikviena zobgalība, ko izmetusi viena no viņām, jau pēc mirkļa nonāk, ausīs otrai, un tikpat ātri tie paši pakalpīgie kurjeri atgādā atpakaļ iznīcinošu atbildi.
Starp zīdā un samtā tērptajiem augstmaņiem drūms un vienaldzīgs pret zobgalībām, kā arī ptet visu, kas notiek viņam apkārt, savā garajā doktora mantijā turp un atpakaļ soļo ar sirdi urt' dvēseli reformatoru partijai uzticīgais Anrī Etjēns, turpretī pāris soļu no viņa tikpat vienaldzīgs pret apkārtni, atspiedies pret kolonnu, bāls un skumīgs stāv Pjetro Stronci, emigrants no Florences, kas savā iztēlē droši vien redz atstāto dzimteni, kurā viņam bija lemts atgriezties kā gūsteknim un iemantot mieru vienīgi kapā. Šķiet, būtu lieki sacīt, ka šis dižciltīgais emigrants, Katrīnas Mediči radinieks pa sieviešu līniju, bija dziļi uzticīgs katoļu partijai.
Spriezdami par svarīgām valsts lietām un brīdi pa brīdim apstādamies viens otram pretī, lai itin kā piešķirtu lielāku svaru saviem vārdiem, cauri galminieku pūlim dodas vecais Monmoransī, kuru karalis pirms pāris gadiem iecēlis augstajā konetabla amatā, kas bija vakants kopš de Burbona krišanas nežēlastībā, un kanclers Puajē, kurš gaužām lepojas ar viņa ieviesto loteriju nodokli un Vilerkoterā pašrocīgi parakstīto dekrētu.1