Turēdamies savrup un neielaizdamies ne ar vienu sarunā, smaidīdams savu žilbinošo smaidu, pastaigājas bene- diktietis un franciskānis Fransuā Rablē, kurš, kā allaž, visu izošņā, visu ievēro, visu noklausās un visu izsmej, turpretī viņa majestātes iemīļotais jokdaris Tribulē ar savu pundura augumu pinas visiem pa kājām, pavilk- dams uz zoba te vienu, te otru — lai arī labsirdīgi, tomēr brīžam diezgan dzēlīgi.
Klemāns Maro, kas dižojas gluži jaunā karaļa kambarkunga mundierī, izskatās ne mazāk samulsis kā pieņemšanas reizē pie hercogienes d'Etampas. Kā redzams, arī šoreiz dzejniekam kabatā kāds nupat sacerēts dzejolis vai skumīgs sonets un viņš gaida vienīgi izdevīgu brīdi, lai celtu to priekšā. Bet ak vai! Kā visiem zināms, iedvesma nāk no augšas un mums pār to nav varas. Arī Klemānam Maro ienākušas prātā iejūsmīgas vārsmas par Diānas kundzi. Viņš bija turējies pretī, bet mūza nav nekāda mīļākā, tā ir pavēlniece: rindas radās itin kā pašas no sevis, atskaņas savirknē jās cita aiz citas. Un tagad nelaimīgais madrigāls viņu neiedomājami moka. Ja Klemāns Maro būtu pats sev pavēlnieks, viņš, protams, veltītu to hercogienei d'Etampai vai Navarras Margeritai, par ko nevar būt ne mazāko šaubu, jo dzejnieks ar sirdi un dvēseli ir protestantu partijas pusē. Iespējams, ka šis nolādētais madrigāls viņam uzmācās tieši tai brīdī, kad viņš pūlējās sacerēt epigrammu par Diānas kundzi, taču, lai būtu kā būdams, vārsmas bija nākušas pasaulē. Kā tagad lai atturas un, par spīti simpātijām pret protestantu Vilerkoterā, mazā Ēnas departamenta pilsētiņā, kur Fransuā Pirmajam piederēja pils, tika parakstīts slavenais dekrēts, kas noteica, ka turpmāk augstāko varas iestāžu dokumenti nav sacerami latīņu valodā, bel gan rakstāmi nacionālajā valodā. Pils stāv vēl šobaltdien, lai gan zaudējusi savu kādreizējo spožumu un tās ārējais izskats laika gaitā stipri mainījies. Pili sāka celt Fransuā Pirmais, kas izrotāja to ar salamandrām, bet pabeidza Anri Otrais, kas lika iekalt akmen! savu un Katrīnas Mediči monogrammu. Vēl tagad var redzēt šo Renesanses akmeņkaļa šedevru, kurā izpaudās sava laika gars, — divus burtus, ko savieno mīlas liesmas, vienlaikus apņemdamas arī uzlecošo zvaigzni Diānu de Puatjē. Brīnišķīga, taču, . jāatzīst, mazliet dīvaina triloģija, ko veido monogramma un vīra, sievas un mīļākās ģerboņi. (Autora piezīme.) partiju, kaut vai pusbalsī nenoskandē katolietei veltītās vārsmas kādam no saviem draugiem, kas prot novērtēt literatūru?
Un nabaga Maro nenoturējās pretī kārdinājumam. Nekautrīgais kardināls de Turnons, kuram dzejnieks atklāja savu dvēseli, uzskatīja šīs vārsmas par tik jaukām, tik spožām, tik lieliskām, ka nenocietās un atstāstīja tās Lotringas hercogam, kurš savukārt nekavējoties pavēstīja jaunumu Diānas kundzei. Un tūdaļ zilo partiju pāršalca čuksti, dzejnieku pasauca, viņu pierunāja, piespieda nākt un nolasīt vārsmas. Violetie, redzēdami, ka Maro dodas cauri pūlim pie Diānas, savukārt sanāca apkārt izbiedētajam un pagodinātajam dzejniekam. Beidzot arī hercogiene d'Etampa piecēlās no sava krēsla, lai paraudzītos, kā viņa teica, vai šis viltnieks Maro, kas vienmēr ir tik asprātīgs, pratīs pienācīgi apdziedāt Diānas kundzi.
Nelaimīgais dzejnieks palocījās Diānai de Puatjē, kura viņam uzsmaidīja, un dzīrās jau lasīt savu madrigālu, kad pagriezies ieraudzīja hercogieni d'Etampu, kas arī viņam uzsmaidīja; taču, ja Diānas smaids bija pilns labvēlības, tad hercogienes d'Etampas smaidā slēpās draudi. Un, no vienas puses sildīts, no otras saldēts, nabaga Maro drebošā balsī nomurmināja šādas vārsmas:
Ar saules lēktu katru ritu Par Fēbu vēlētos es kļūt, Tak negribu, lai rētas dzītu., Jo mīlas sāpei vajag būt. Man velti panākumus gūt, Kad karali sveic slavas vītu, Kas daiļās sirdis mīlu dedz. Par Fēbu kļūtu katru ritu, Lai Diāna ar' mani redz.
Vēl nebija izskanējušas graciozā madrigāla pēdējās zilbes, kad zilie sāka dedzīgi aplaudēt, bet violetie saglabāja kapa klusumu. Uzslavu iedrošināts un naidīgā klusuma sāpīgi aizskarts, dzejnieks apņēmīgi piegāja pie Diānas de Puatjē un sniedza viņai savu sacerējumu.
— Daiļajai Diānai, — viņš pusbalsī sacīja, zemu palocīdamies. — Jūs saprotat mani, kundze; daiļākajai no daiļākajām, nepārspējamai.
Diāna pateicās ar maigu, atzinības pilnu skatienu, un dzejnieks pagāja sāņus.
— Kāpēc lai es neveltītu vienu madrigālu daiļai dāmai, kad esmu tik daudz apdziedājis visudaiļāko, — nabaga dzejnieks itin kā atvainojās, iedams garām hercogienei d'Etampai. — Atcerieties, kundze: «To Francijā it visi teic».
Neko neatbildējusi, Anna caururba Maro ar draudīgu, skatienu.
Visu šo laiku divas nelielas grupas turējās savrup: pirmo grupu veidoja Askānio un Benvenuto Čellīni, kuram piemita vājība «Dievišķo komēdiju» vērtēt augstāk par vārdu spēli. Otrajā grupā bija grāfs d'Orbeks, vikonts de Marmaņs, mesers d'Esturvils un Kolomba, kas bija lūgusi tēvam palikt malā no galminieku pūļa, jo viņa atradās starp šiem cilvēkiem pirmo reizi un tie neizraisīja viņā nekādas citas jūtas kā vienīgi bailes. Grāfs d'Orbeks, vēlēdamies būt galants, negribēja pamest līgavu, kuru tēvs bija atvedis uz pili, lai pēc pusdienas dievkalpojuma stādītu priekšā karalienei.
Askānio un Kolomba, lai gan bija gaužām satraukti, tūdaļ pamanīja viens otru un brīdi pa brīdim slepus saskatījās. Šīs abas skaidrās un kautrās būtnes, kas bija uzaugušas sirdsšķīstā vientulībā, justos pagalam pazudušas starp šiem izsmalcinātajiem un samaitātajiem augstmaņiem, ja tām nebūtu iespējas uzmundrināt vienai otru ar skatieniem.
Viņi nebija tikušies kopš tās dienas, kad atzinās mīlestībā. Askānio reizes desmit neveiksmīgi bija pūlējies iekļūt Mazajā Nelas pilī. Tomēr, lai kādā dienas stundā viņš ieradās, Perīnas kundzes vietā viņu allaž sagaidīja jauna dueņja, kuru pie Kolombas bija norīkojis grāfs d'Orbeks un kura ikreiz viņu cietsirdīgi aizraidīja prom. Bet Askānio nebija nedz pietiekami bagāts, nedz pietiekami uzņēmīgs, lai iekarotu šīs sievietes labvēlību. Turklāt savai mīļotajai viņš pavēstītu vienīgi bēdīgas ziņas, ar kurām varēja arī nogaidīt. Benvenuto taču pats bija atzinies viņam savā mīlestībā pret Kolombu, tālab nelaimīgie mīlētāji vairs nevarēja cerēt uz mākslinieka palīdzību, bet, gluži otrādi, bija spiesti baidīties no viņa.