Tad Pompeo sāka klāstīt, protams, šo to izlaizdams, ar kādu uzdevumu Klements VII viņu sūtījis pie sava zeltkaļa.
Kamēr viņš runāja, Benvenuto Čellīni seja noskaidrojās. Tātad Klements VII bija padevies. Zeltkalis bija pārspējis pāvestu. Kad Pompeo bija pabeidzis savu runu, Benvenuto sacīja:
— Paziņojiet svētajam tēvam, ka es uzskatīšu par laimi pakļauties viņa gribai un visiem spēkiem centīšos atkal iemantot viņa labvēlību, kuru pazaudēju nevis savas vainas dēļ, bet gan skauģu mēlnesības dēļ. Un, tā kā pāvestam, starp citu, ir pietiekami daudz kalpu, tad palūdziet viņam, Pompeo kungs, lai pāvests kopš šī brīža sūta pie manis citu kalpu; tā būs labāk arī jums, un nejaucieties turpmāk manās darīšanās, Pompeo kungs, pažēlojiet pats sevi un pacentieties nekad negadīties man ceļā, un, lai mana dvēsele neietu pazušanā, lūdziet dievu, Pompeo, lai es nekļūtu par jūsu Cēzaru![4]
Pompeo manījās ātrāk prom un, aizgājis pie Klementa VII, darīja viņam zināmu Benvenuto atbildi, starp citu, noklusēdams sarunas beigu daļu.
Pēc kāda laika, gribēdams pilnīgi izlīgt ar Benvenuto, Klements VII pasūtīja viņam medaļu ar savu attēlu. Benvenuto izkala to no bronzas, sudraba un zelta un aiznesa pāvestam. Klements VII nebeidza to gana apjūsmot un aizgrābts sacīja, ka pat antīkie meistari neesot darinājuši tik skaistas medaļas.
— Tad viss kārtībā, jūsu svētība, — Benvenuto sacīja, — bet, nebūtu es toreiz parādījis rakstura stingrību, mēs sanīstos uz visiem laikiem: es nebūtu piedevis jums pāridarījumu, un jūs būtu zaudējuši uzticamu kalpu. Redziet, vissvētais tēvs, — Benvenuto brīdinoši turpināja, — jūsu svētībai derētu reizēm atcerēties vienkāršās tautas gudrību, kas iesaka desmit reizes nomērīt, iekāms vienreiz nogriezt, un vēl jūs prātīgi darītu, ja aizliegtu mēlnešiem un skauģiem sevi muļķot, — to visu es saku, vēlēdams jums labu, un nerunāsim vairs par to, vissvētais tēvs.
T^dā veidā Benvenuto piedeva Klementam VII; protams, viņš nebūtu to darījis, ja tā nemīlētu pāvestu, jo Benvenuto bija viņam gaužām pieķēries kā savam novadniekam.
Tālab viņš jutās dziļi apbēdināts, kad dažus mēnešus pēc notikuma, kuru mēs nupat aprakstījām, pāvests negaidīti nomira. Benvenuto, būdams ar dzelzs gribu apveltīts cilvēks, uzzinājis par to, raudāja kā bērns veselu nedēļu.
Vispār pāvesta nāvei bija divkārši liktenīga loma nabaga Benvenuto Čellīni dzīvē, jo apbedīšanas dienā viņš sastapa Pompeo, ar kuru nebija ticies kopš tā rīta, kad ieteica vairs nerādīties viņam acīs.
Vēl jāpiebilst, ka pēc Benvenuto Čellīni draudiem nelaimīgo Pompeo Romas ielās pavadīja ducis labi apbruņotu algādžu, kuriem viņš maksāja tikpat daudz, cik pāvests saviem šveiciešu miesassargiem, un ikviena šāda pastaiga pa pilsētu izmaksāja viņam divus vai trīs ekijus, taču pat ar šādu apsardzi viņš drebēja, jau iedomādams vien iespējamo sastapšanos ar Benvenuto Čellīni, turklāt viņš labi zināja: ja izcelsies kautiņš un ar Benvenuto notiks nelaime, pāvests, kas sirds dziļumos mīlēja savu zeltkali, izrēķināsies ar viņa slepkavu; bet tagad, kā mēs zinām, Klements VII bija miris, un viņa nāve iedvesa bailīgajam Pompeo drosmi.
Benvenuto bija devies uz Svētā Pētera katedrāli, lai noskūpstītu mirušā pāvesta kājas, un, kad no katedrāles viņš atgriezās kopā ar Askānio un Pagolo pa Banči ielu, pēkšņi viņam tieši pretī iznāca Pompeo ar duci algādžu. Pamanījis savu ienaidnieku, Pompeo kļuva bāls kā audekls, taču, redzēdams, ka viņu ielenc droša apsardze, turpretī kopā ar Benvenuto ir tikai divi zaļi jaunekļi, viņš sadūšojās un apstājies ņirdzīgi pamāja ar galvu Benvenuto, labo roku itin kā spēlēdamies uzlicis dunča rokturim.
Pamanījis apbruņoto grupu, kas draud skolotājam, Askānio jau vilka laukā no maksts zobenu, turpretim Pagolo izlikās raugāmies uz pretējo pusi; bet Benvenuto negribēja pakļaut savu mīļoto mācekli briesmām, kas draudēja šādā nevienādā cīniņā. Viņš satvēra Askānio pie rokas un piespieda viņu iebāzt pusizvilkto zobenu atpakaļ makstī, pēc tam devās tālāk, itin kā nebūtu neko redzējis vai arī redzētais viņu nemaz neaizskartu. Askānio pēkšņi vairs nepazina savu skolotāju, taču, tā kā skolotājs atkāpās, Askānio atkāpās kopā ar viņu.
Pompeo triumfēja un, dziļi palocījies Benvenuto, turpināja savu ceļu kopā ar miesassargiem, kas, saimnieka pamudināti-, izturējās visai izaicinoši.
Apvaldīdams dusmas, Benvenuto līdz asinīm sakoda lūpas, lai gan ārēji izlikās esam jautrs. Šāda izturēšanās bija pagalam neizprotama ikvienam, kas pazina slavenā zeltkaļa straujo dabu.
Taču jau pēc simt soļiem, nonācis pie kāda sava amata brāļa darbnīcas, Benvenuto iegāja namā, iepriekš pateicis, ka gribot aplūkot senu vāzi, kas nesen atrasta etrusku kapeņu izrakumos Korneto. Abiem mācekļiem viņš vēlēja doties mājās, solīdamies drīz vien atgriezties darbnīcā.
Kā lasītājs būs jau nopratis, to viņš darīja tikai tāpēc, lai dabūtu prom Askānio. Patiešām, tiklīdz jauneklis un viņa biedrs — par kuru Benvenuto uztraucās daudz mazāk, jo zināja, ka ar drosmi tas nevar lepoties, — nozuda aiz stūra, viņš nolika vāzi atpakaļ savā vietā un izskrēja no darbnīcas.
Vienā mirklī Benvenuto jau atradās tai ielā, kur bija sastapis Pompeo, taču viņa naidnieka tur vairs nebija. Par laimi vai drīzāk par nelaimi, cilvēku, ko ielenca ducis miesassargu, pamanīt nebija grūti; tālab, tiklīdz Benvenuto pavaicāja pirmajam pretimnācējam, pa kuru ceļu aizgājis Pompeo, viņam tūdaļ parādīja virzienu, un Benvenuto, gluži kā dzinējsuns, kas ticis uz pēdām, metās viņiem pakaļ.
Pompeo, apstājies pie aptiekas durvīm uz Čiavikas ielas stūra, stāstīja cienījamajam aptiekāram, cik drosmīgi viņš metis izaicinājumu Benvenuto Čellīni, kad pēkšņi ieraudzīja, ka pats Benvenuto parādās uz ielas stūra, ka acis viņam kvēlo un pieri klāj sviedri.