Kopš šā brīža Askānio, kā jau viņš bija teicis Čellīni, varēja cerēt vienīgi uz dieva palīdzību. Savā naivumā jaunais cilvēks bija nolēmis iežēlināt hercogienes d'Etampas sirdi. Kad cilvēkam zem kājām zūd pamats, viņš gatavs pieķerties pat salmiņam. Visu satriecošā
Benvenuto enerģija tagad viņam bija ne vien lieka, bet kuru katru brīdi draudēja pavērsties pret viņu pašu. Taču Askānio bija jauns un tāpēc ticēja, ka viņam izdosies aizskart hercogienes sirdī līdzjūtības un cilvēkmīlestības stīgas, pamodināt viņā līdzcietību pret cilvēku, ko viņa mīl. Un, ja arī šis salmiņš izslīdēs no rokām, viņam neatliks nekas cits kā paļauties uz likteni un gaidīt, jo viņš ir tik neaizsargāts un vientuļš. Tālab viņš ieradās kopā ar Benvenuto Čellīni karaļa galmā.
Hercogiene d'Etampa atgriezās savā vietā. Askānio, iejucis hercogienes svītā, pienāca pie viņas krēsla. Hercogiene atskatījās un ieraudzīja jaunekli.
— A, tas esat jūs, Askānio, — viņa ierunājās diezgan vēsā tonī.
— Jā, hercogien. Es ierados šeit kopā ar savu skolotāju Benvenuto un uzdrošinājos jums tuvoties, jo esmu gaužām norūpējies par lilijas zīmējumu, kuru jums labpatikās man pasūtīt un kuru pirms dažām dienām es atstāju jūsu pilī. Es gribētu zināt — varbūt jūs esat neapmierināta ar to?
— Nē, gluži otrādi, zīmējums man ļoti patīk, — hercogiene d'Etampa atbildēja jau maigākā balsī. — Es parādīju to tādam lietpratējam kā msjē de Gīzs, un viņš bija pilnīgi vienis prātis ar mani. Bet vai jūs mācēsiet tikpat skaistu darināt arī pašu ziedu? Un, ja esat pārliecināts par savu meistarību, vai jums pietiks dārgakmeņu?
— O jā, kundze, es ceru. Būtu labi izrotāt ziedu ar lielu briljantu, kas lāsmotu līdzīgi rasas pilienam, bet varbūt tas ir pārāk dārgs materiāls tādam necilam meistaram, kāds esmu es?
— O, mēs varam atļauties šādus izdevumus, Askānio.
— Un tomēr, kundze, tik liels briljants maksā vismaz divdesmit tūkstošus ekiju.
— Labi, labi, esmu ar mieru. — Un jau klusākā balsī hercogiene piebilda: — Askānio, vai jūs neizdarītu man kādu pakalpojumu?
— Esmu jūsu rīcībā, kundze.
— Nupat, klausīdamās Maro banālajās vārsmās, es pamanīju zāles dziļumā grāfu d'Orbeku. Aizejiet, lūdzu, pie viņa un pasakiet, ka es vēlos ar viņu runāt.
— Pie grāfa? … — Askānio nobālis iesaucās.
— Vai tad jūs neteicāt, ka esat gatavs man pakalpot? — hercogiene augstprātīgi noprasīja. — Turklāt es uzticu šo pienākumu jums tādēļ, ka vēlos, lai jūs būtu klāt mūsu sarunā ar d'Orbeku un šo to pārdomātu, ja iemīlējušies vispār spējīgi domāt.
— Es paklausu jums, kundze, — Askānio atbildēja, baidīdamies aizkaitināt hercogieni, uz kuras palīdzību viņš tagad cerēja.
— Brīnišķīgi. Runājiet ar grāfu itāliski, man ir savi apsvērumi, lai jūs tā rīkotos, un atgriezieties atpakaļ kopā ar viņu.
Askānio, baidīdamies atkal sadusmot savu bīstamo labvēli, paklausīgi devās izpildīt viņam uzticēto uzdevumu, un, izraudzījies kādu jaunu senjoru, kura tērps bija rotāts ar violetām lentām, viņš pajautāja, vai tas nevarētu parādīt viņam grāfu d'Orbeku.
— Tepat jau viņš ir, — jaunais senjors atbildēja, — redzat tur to veco mērkaķi, kas stāv blakus apburošai meitenei un sarunājas ar Parīzes prevo.
Apburošā meitene bija Kolomba, uz kuru ziņkāri lūkojās visi galma dendiji. Kas attiecas uz veco mērkaķi, tas ir, uz grāfu, viņš patiešām šķita jaunajam cilvēkam tik atbaidošs, cik atbaidošu izskatu vien var novēlēt viens sāncensis otram. Brīdi nopētījis grāfu d'Orbeku iztālēm, Askānio, par lielu pārsteigumu Kolombai, piegāja pie viņa un itāliski pateica, ka viņu vēlas redzēt hercogiene d'Etampa. Grāfs atvainojās līgavai un draugiem un aizsteidzās pie hercogienes; Askānio viņam sekoja, iepriekš uzmetis uzmundrinošu skatienu Kolombai, kuru mulsināja šis dīvainais uzdevums un, galvenais, vēstneša izvēle.
— A, esiet sveicināts, grāf, — hercogiene d'Etampa sacīja, ieraudzījusi d'Orbeku, — priecājos jūs redzēt, jo man jāpaziņo jums kas svarīgs. Kungi, — viņa piebilda, vērsdamās pie klātesošajiem, — viņa majestāte droši vien ieradīsies tikai pēc kādas ceturtdaļstundas; ar jūsu atļauju es izmantošu šo laiku, lai patērzētu ar savu veco draugu grāfu d'Orbeku.
Galminieki, kas bija sapulcējušies ap hercogieni, tik nepārprotami aizraidīti, aizsteidzās prom, atstādami hercogieni divatā ar karaļa mantzini vienā no logu ailēm, kas bija tikpat plaša kā mūsdienu saloni. Askānio grasījās sekot pārējiem, taču hercogiene ar rokas mājienu viņu aizturēja.
— Kas ir šis jauneklis? — grāfs pajautāja.
— Tas ir mans pāžs, itālietis, kas nesaprot ne vārda franciski; varat runāt viņa klātbūtnē tikpat brīvi, itin kā mēs būtu divi vien.
— Labi, kundze, — grāfs atbildēja, — līdz šim es pa- kļāvos jums akli, necenzdamies izdibināt jūsu rīcības motīvus. Jūs vēlējāties, lai mana nākamā laulātā draudzene šodien tiktu stādīta priekšā karalienei, un Kolomba kopā ar tēvu jau ir šeit; bet tagad, kad esmu izpildījis jūsu vēlēšanos, man gribētos zināt, kāpēc tas tiek darīts. Vai es nevarētu jums lūgt, kundze, kaut mazu paskaidrojumu?