— Jūs esat visuzticamākais no maniem draugiem, d'Orbek. Nezinu, vai kādreiz spēšu jums atlīdzināt par visiem jūsu pakalpojumiem, taču, par laimi, esmu nodomājusi vēl daudz ko darīt jūsu labā. Cerēsim, ka mantas izdosies, jo karaļa mantziņa amats ir tikai pamats, uz kura es uzcelšu jūsu labklājības ēku, grāf.
— O, kundze! — grāfs iesaucās, zemu palocīdamies.
— Tāpēc es būšu ar jums pilnīgi atklāta, grāf; atļaujiet man vispirms izteikt savu atzinību par jūsu izvēli. Es nupat redzēju Kolombu: viņa ir burvīga; tiesa, mazliet bikla, taču tālab jo valdzinošāka; un tomēr, starp mums runājot, lai cik labi es pazīstu jūs, grāf, lai arī kā lauzu galvu, es nespēju saprast, kas jums, prātīgam un apdomīgam cilvēkam, kuram nepiemīt vājība uz jaunām un skaistām sievietēm, liek noslēgt šīs laulības. Kas aiz tā slēpjas? Cik zinu, jūs neesat vieglprātis.
— Protams, kundze, bet tik un tā reiz jāprecas; turklāt vecais blēdis savā testamentā atstāj meitai krietnu īpašumu.
— Cik tad viņam gadu?
— Vai nu piecdesmit pieci vai piecdesmit seši.
— Bet jums, grāf?
— Hm… arī man gandrīz tikpat, taču vecais izskatās pavisam vārgs.
— Beidzot es jūs pazīstu, grāf. Patiesību sakot, es jau tāpat biju pārliecināta, ka jūs stāvat pāri banālām jūtām un ne jau šīs meitenes daiļumi jūs valdzina.
— Protams, kundze, man pat prātā nevarēja ienākt tādas blēņas; kaut vai neglītene, man tas gluži vienalga, bet, ja reiz viņa ir skaista, tad jo labāk.
— Vēlu jums laimes, grāf, priecājos, ka neesmu vīlusies jūsos.
— Vai tagad jūs nevarētu man pateikt, kundze…
— O! Es gribu sagādāt jums spožu nākotni, d'Orbek, — hercogiene viņu pārtrauca. — Vai zināt, es vēlētos redzēt jūs šī nicināmā Puajē vietā. — Un hercogiene uzmeta naidpilnu skatienu kancleram, kas vēl aizvien pastaigājās kopā ar konetablu.
— Kāi Jūs paredzat man vienu no visaugstākajiem amatiem valstī!
— Un kālab ne! Jūs esat pietiekami dižciltīgs, grāf! Taču, ak vai, mana vara ir tik nenoturīga, tā karājas mata galā. Arī patlaban esmu satraukta līdz nāvei. Karalim atkal jauna favorīte — kaut kāda Ferona, pavisam zemas kārtas tiesu ierēdnīša sieva. Ja šī favorīte izrādīsies godkārīga, mēs esam pagalam. Starp citu, es pati esmu vainīga, man vajadzēja jau laikus paredzēt šo Fransuā Pirmā kaprīzi. Bet kur lai atrod otru tik maigu un vāru būtni kā hercogiene de Brisaka, kuru es pagādāju viņa majestātei. Man tik grūti pārdzīvot viņas zaudējumu: viņa itin nemaz nebija bīstama, nabadzīte to vien darīja, ka stāstīja karalim par manām labajām īpašībām. Nelaimīgā Marī! Viņa uzņēmās visu mana stāvokļa smagumu, atstādama man vienīgi priekšrocības. Bet šī Feroniene, kā viņa galmā iesaukta, par katru cenu jādabū prom no Fransuā Pirmā! Taču, ak vai, esmu izlietojusi visu savu valdzināšanas arsenālu, un tagad mans vienīgais trumpis ir ieradums.
— Vai tas iespējams, kundze?
— Jā, tā tas ir, es valdu vienīgi pār karaļa prātu, bet viņa sirds pieder citai; saprotiet, grāf, man vajadzīga palīdze, kur lai es atrodu padevīgu un uzticamu palīdzi, uz kuru varētu droši paļauties? Es dāvātu viņai savu labvēlību, apbērtu ar zeltu! Atrodiet man tādu dārgumu, d'Orbek! Jūs pat nenojaušat, ka Fransuā Pirmā sirdī noris mūžīga cīņa starp monarhu un cilvēku, ka cilvēks dažkārt izršdās spēcīgāks par monarhu. Ak, ja mēs valdītu pār viņu divatā nevis kā sāncenses, bet kā sabiedrotās, ja mēs būtu nevis divas favorītes, bet divas draudzenes, ja viena no mums vadītu karali Fransuā Pirmo, bet otra vadītu vienkārši Fransuā, tad visa Francija būtu mūsu rokās — un vēl tādā brīdī, grāf, kad Kārlis Piektais pats steidzas mesties mūsu tīklos, kad, izmantojot viņa vieglprātību, mēs varētu nodrošināt sev spožu nākotni! Atklāšu jums savus plānus, d'Orbek. Šī pati Diāna, kura jums tā patīk, kādā jaukā dienā zaudētu jebkādu varu pār mūsu likteni un kāds grāfs kļūtu… Redziet, arī karalis ir klāt.
Tā rīkojās hercogiene d'Etampa: viņa reti kaut ko izskaidroja, uzskatīdama pa labāku izteikt mājienus; viņa lika cilvēkam domāt un just pēc savas gribas, uzkurināja viņā godkāri, alkatību, zemiskas tieksmes un prata pēc tam laikus apklust.
Tā bija liela māksla, kuru derētu pārņemt arī vairumam mīlētāju un dzejnieku.
Grāfs d'Orbeks, kuram nepiemita cēli tikumi un kurš bija kārs uz naudu un augstiem amatiem, lieliski saprata hercogieni, jo vairāk tāpēc, ka sarunas laikā Annas skatiens ne vienreiz vien pievērsās Kolombai. Turpretī Askānio, būdams pēc dabas godīgs un taisnprātīgs, pat nespēja līdz galam aptvert hercogienes nodoma nelietību un zemiskumu, taču viņš neskaidri apjauta, ka šī dīvainā un noslēpumainā saruna slēpj sevī kaut kādus tumšus draudus viņa mīļotajai Kolombai, un raudzījās ar šausmām uz hercogieni d'Etampu.
Kalpotājs pavēstīja par karaļa un karalienes ierašanos. Galminieki tūdaļ piecēlās un palika stāvam ar cepurēm rokā.
— Lai dievs jūs sargā, kungi! — ienākdams teica Fransuā Pirmais. — Man jāpaziņo jums svarīgs jaunums. Mūsu dārgais svainis imperators Kārlis Piektais patlaban atrodas ceļā uz Franciju, ja vien nav šķērsojis mūsu valsts robežu. Sagaidīsim imperatoru ar pienācīgu godu. Domāju, ka maniem uzticamajiem muižniekiem nav vajadzības atgādināt, ko prasa no viņiem viesmīlības likumi. Zelta Brokāta [19] nometnē mēs jau pierādījām, ka protam uzņemt karaļus. Pēc nepilna mēneša Kārlis Piektais būs Luvrā.
— Bet es, kungi, jau iepriekš pateicos jums par uzņemšanu, kādu jūs parādīsiet manam karaliskajam brālim, — maigā balsī piebilda karaliene Eleonora.
Zālē atskanēja skaļi saucieni: «Lai dzīvo karalis!» — «Lai dzīvo karaliene!» — «Lai dzīvo imperators!»