Šai brīdi cauri galminieku pūlim pie karaļa kājām pie- vēlās kāds kamols — tas bija Tribulē.
— Sir, — jokdaris sacīja, — atļaujiet veltīt jūsu majestātei manu garadarbu, kuru es taisos izdot grāmatā.
— Ar lielāko prieku, jokdari, — karalis atbildēja, — taču vispirms pasaki, kā sauks tavu garadarbu un kas tajā būs rakstīts.
— Sir, šo darbu es nosaukšu par Muļķu almanahu, jo tajā rindas kārtībā tiks ierakstīti vislielākie muļķi, kādi jebkad dzīvojuši šai pasaulē. Un pirmajā lappusē esmu jau ierakstījis visu bijušo un nākamo muļķu karaļa vārdu.
— Un kas tad, interesanti, ir šī slavenība, mans augsti godātais brāli, kuru tu esi iecēlis monarha tronī? — Fransuā Pirmais jautāja.
— Kārlis Piektais, sir» — Tribulē atbildēja.
— Kārlis Piektais? — karalis iesaucās.
— Viņš pats!
— Bet kāpēc tieši Kārlis Piektais?
— Tāpēc, ka itin nevienam citam pasaulē, izņemot Kārli Piekto, neienāktu prātā šķērsot jūsu majestātes valsti, ja viņš būtu turējis jūs Madridē kā gūstekni.
— Bet ja viņš laimīgi izies cauri visai manai karaļvalstij? — Fransuā Pirmais jautāja.
— Tad es svinīgi apsolos, — Tribulē atteica, — izdzēst viņa vārdu un ierakstīt tā vietā citu.
— Kādu tad?
— Jūsējo, sir, jo, pieļaudams to, jūs izdarīsiet vēl lielāku muļķību nekā viņš.
Karalis sāka skaļi smieties.
Galminieki sekoja viņa paraugam.
Vienīgi nabaga Eleonorai šis joks lika nobālēt.
— Labi, — Fransuā sacīja, — vari tūlīt pat Kārļa Piektā vietā ierakstīt mani, jo esmu devis imperatoram bruņinieka goda vārdu un es turēšu to. Bet tavu veltījumu es pieņemu, un še tev samaksa par pirmo eksemplāru.
Un, izvilcis no kabatas pilnu naudasmaku, Fransuā Pirmais pameta to Tribulē, kurš satvēra dāvanu zobos un aizskrēja uz visām četrām, rūkdams kā suns, kas aiznes tam pasviestu kaulu.
Pie karalienes pienāca Parīzes prevo ar Kolombu.
— Jūsu majestāte, — viņš sacīja, — atļaujiet man šai līksmajā dienā stādīt jums priekšā manu meitu Kolombu,
kuru jūsu majestātei labpaticies uzņemt savu galma dāmu skaitā. ,
Labsirdīgā karaliene apsveica un uzmundrināja samulsušo meiteni, kamēr karalis nenovērsa no Kolombas sajūsmas pilnu skatienu.
— Muižnieka goda vārds, meser prevo, — Fransuā Pirmais smaidīdams iesaucās, — jūs esat visīstākais valsts noziedznieks, jo līdz pat šim laikam slēpāt no mums šādu pērli, kura tik krāšņi rotās daiļo dāmu pulku, kas apņem viņas majestāti. Un, ja es nesodu jūs par šo nodevību, meser Robēr, tad vienīgi tāpēc, ka par jums aizlūdz šīs kautri nodurtās acis.
Un karalis, ar elegantu žestu apsveicis apburošo meiteni, visa galma pavadīts, devās uz kapelu.
— Kundze, — sacīja hercogs de Medīna-Sidonia, piedāvādams roku hercogienei d'Etampai, — palaidīsim šo pūli pa priekšu un uzkavēsimies kādu brīdi šepat; man jāpasaka jums kas ļoti svarīgs un slepens.
— Esmu jūsu rīcībā, vēstnieka kungs, — hercogiene atbildēja. — Grāf d'Orbek, palieciet arī jūs. Msjē de Medīna, jūs droši varat runāt mana senā drauga klātbūtnē, viņam es uzticos gluži kā pati sev, bet šis jaunais itālietis nesaprot ne vārda franciski.
— Labi, kundze, taču atcerieties, ka jums ir tikpat svarīgi kā man, lai šī saruna paliktu noslēpums … Tātad mēs esam divatā un es runāju atklāti, bez jebkādiem aplinkiem. Kā redzat, viņa svētā majestāte nolēmis šķērsot Franciju un droši vien jau atrodas, mūsu zemē; imperators zina, ka dodas ienaidnieka nometnē, tomēr viņš paļaujas uz karaļa bruņnieciskumu; jūs pati, kundze, ieteicāt viņam tā rīkoties, un, atklāti sakot, jūsu ietekme uz Fransuā Pirmo ir lielāka nekā jebkuram no viņa ministriem, tālab vienīgi no jums atkarīgs, vai šis padoms būs labs vai slikts, vai tas pārvērtīsies par slazdiem vai izdarīs pakalpojumu. Bet kāpēc gan jums vajadzētu nostāties pret mums? Tas neko nedos nedz Francijai, nedz jums pašai.
— Turpiniet, monsenjor, turpiniet! Kā liekas, jūs neesat visu pateicis?
— Nē, kundze. Kārlis Piektais ir cienīgs Kārļa Lielā pēctecis, un ļoti iespējams, ka viņš dāvinās Francijai to, ko negodīgs sabiedrotais varētu prasīt no viņa kā izpirkšanas maksu, vēl vairāk, imperators pratis dāsni atlīdzināt gan viesmīlību, gan padomu.
— Brīnišķīgi! Tā būs cēla un saprātīga rīcība.
—' Kā zināms, kundze, karalis Fransuā Pirmais allaž karsti ilgojies pēc Milānas hercogistes. Tad nu Kārlis Piektais ir ar mieru atdot savam svainim šo provinci, kas kopš laika gala bijusi strīda āt»ols starp Spāniju un Franciju, protams, par noteiktu gadskārtēju renti.
— Es saprotu, — hercogiene viņu pārtrauca, — cik zināms, imperatora finanses atrodas nožēlojamā stāvoklī, bet Milānas hercogiste izpostīta nebeidzamos karos. Tad nu viņa svētai majestātei nav nekas pretī, pārlikt daļu no savas parādu nastas uz turīgāka parādnieka pleciem. Nē, msjē de Medīna, es atsakos, jūs pats saprotat, ka šis priekšlikums nav pieņemams.
— Bet, kundze, sarunas ar karali jau ievadītas, un viņa majestāte, kā liekas, ir sajūsmā par šo investitūru.
— Es zinu, taču atsakos piedalīties. Ja varat iztikt šai lietā bez manis, jo labāk jums.
— Ticiet man, kundze, imperators bezgala augstu vērtē jūsu atbalstu, un visu, ko vien jūs vēlētos…
— Es netirgojos ar savu ietekmi uz karali, vēstnieka kungs.
— O, kundze! Kas tad to saka?
— Paklausieties, jūs apgalvojāt, ka jūsu pavēlnieks vēlas iegūt manu atbalstu, un, starp mums runājot, viņam ir taisnība. Labi, es sniegšu viņam atbalstu un lūgšu par to pretī daudz mazāk, nekā viņš piedāvā. Klausieties uzmanīgi! Lūk, kas viņam jādara: viņš apsolīs atdāvināt Fransuā Pirmajam Milānas hercogisti, bet, atstājis Franciju, viņš atcerēsies pārkāpto Madrides miera līgumu un aizmirsīs savu solījumu.