— Bet tas taču izraisīs karu, kundze!
— Pacietību, msjē de Medīna. Patiešām, viņa majestāte noskaitīsies un piedraudēs imperatoram ar karu. Tad Kārlis Piektais piekritīs padarīt Milānas hercogisti par neatkarīgu valsti un atdos to, protams, brīvu no visādām rentēm, Orleānas Šarlam, karaļa otrajam dēlam. Tādā veidā imperators gan izpildīs savu solījumu, gan nevairos sava sāncenša varenību. Domāju, ka mans padoms ir ko vērts, un ceru, ka ari vēstnieka kungam nebūs nekādu iebildumu. Kas attiecas uz manām personiskajām vēlmēm, kuras jūs nupat pieminējāt, tad, gadījumā ja viņa svētajai majestātei patiks mans plāns, lai viņš mūsu tikšanās pirmajā reizē nomet kādu spožu akmentiņu, un, ja akmentiņš izrādīsies tā vērts, es pacelšu to un saglabāšu kā piemiņu par savu slaveno savienību ar Cēzara pēcteci, Spānijas un Indijas karali.
Pateikusi šos vārdus, hercogiene d'Etampa pieliecās pie Askānio, kuru šie tumšie un noslēpumainie plāni biedēja tikpat ļoti, cik satrauca hercogu de Medīnu, turpretī grāfs d'Orbeks šķita sajūsmināts.
— Tas viss tevis dēļ, Askānio, — viņa pačukstēja jauneklim pie auss. — Lai iekarotu tavu sirdi, esmu gatava pazudināt Franciju. — Un tūdaļ skaļi piebilda: — Un ko jūs par to sakāt, vēstneša kungs?
— Izšķirt tik svarīgus jautājumus var vienīgi pats imperators, kundze, taču es esmu tikpat kā pārliecināts, ka viņš pieņems jūsu priekšlikumu, jo labumi, ko tas mums dod, ir tik acīm redzami, ka esmu gandrīz vai izbijies.
— Lai nomierinātu jūs, varu jums atklāt, ka, uzņemdamās ietekmēt karali, es neaizmirstu arī pati savas intereses. Mums, sievietēm, ir sava diplomātija, bieži vien daudz smalkāka nekā valstsvīriem. Bet es zvēru, ka mani plāni nedraud jums ne ar kādām briesmām. Un — padomājiet labi — kur te var slēpties briesmas? Starp citu, gaidot Kārļa Piektā lēmumu, msjē de Medīna, es izmantošu katru iespēju, lai noskaņotu pret viņu Francijas karali, lai visiem līdzekļiem pārliecinātu viņa majestāti saņemt savu ciemiņu gūstā.
— Un to, kundze, jūs uzskatāt par mūsu savienības cienīgu sākumu?
— Rimstieties, vēstnieka kungs. Jūs esat tik izcils valstsvīrs, bet nesaprotat, ka man patlaban galvenais ir novērst no sevis aizdomas, ka atklāti nostāties jūsu pusē nozīmē visu pazudināt? Tomēr nedomāju, ka mani varētu kāds nodot. Atļaujiet man būt jūsu ienaidniekam, hercoga kungs, atļaujiet runāt pret jums. Vai jums nav vienalga? Ak dievs, vai jūs nezināt, kā var rotājāties ar vārdiem! Ja Kārlis Piektais noraidīs manu priekšlikumu, es sacīšu karalim: «Sir, ticiet manai sievišķīgai nojautai. Taisnības vārdā jums bez svārstīšanās jāizšķiras par atmaksu.» Turpretī, ja imperators piekritīs, es sacīšu: «Sir, paļaujieties uz manu sievišķīgo kaķes viltību ūn izmanību: jums jāizšķiras par kādu mazu darījumu.»
— O, kundze, — hercogs de Medīna iesaucās, noliecies hercogienes priekšā, — cik žēl, ka jūs esat karaliene! No jums iznāktu lielisks vēstnieks!
Un hercogs devās prom, sajūsmināts par negaidīto pavērsienu, kādu bija ieguvušas viņa sarunas ar hercogieni d'Etampu.
— Bet tagad, dārgais grāf, runāšu ar jums atklāti, bez aplinkiem, — sacīja hercogiene, palikusi vienatnē ar grāfu d'Orbeku un Askānio. — No mūsu sarunas jūs uzzinājāt trīs lietas: vispirms, maniem draugiem un man pašai nepieciešams, iai mana vara pār karali galīgi nostiprinātos; otrkārt, pēc tam kad tas būs sekmīgi izdarīts, mums vairs nebūs jābaidās par rītdienu, jo Orleānas Šarls turpinās to, ko aizsācis Fransuā Pirmais, un Milānas hercogam, kuru es būšu iecēlusi tronī, būs daudz vairāk iemeslu būt man pateicīgam nekā Francijas karalim, kurš * pats iecēla godā mani; un, treškārt, viņa majestāti ir savaldzinājis jūsu Kolombas skaistums. Tad nu es griežos pie jums, grāf, kā pie cilvēka, kas stāv pāri triviāliem aizspriedumiem. Tagad jūs turat savu likteni pats savās rokās: sakiet — vai jūs vēlaties, lai karaļa mantzinis d'Orbeks ieņemtu karaļa kanclera Puajē amatu, jeb, izsakoties precīzāk, vai jūs vēlaties, lai Kolomba d'Orbeka ieņemtu Mārī de Brisakas vietu?
Askānio nodrebēja aiz šausmām, ko d'Orbeks, par laimi, nepamanīja: grāfa viltīgi ļaunās ačeles bija kā piekaltas hercogienes d'Etampas dziļdomīgajam skatienam.
— Es vēlos būt kanclers, — viņš strupi atbildēja.
— Lieliski! Mēs esam glābti! Bet ko mēs darīsim ar prevo?
— Ehē, — grāfs noteica, — atrodiet viņam kādu siltu vietiņu; tikai, lūdzu, labi ienesīgu, jo gods viņam nav vajadzīgs; kad vecais podagriķis aizies uz viņsauli, visa viņa mantība paliks man.
Askānio vairs nejaudāja savaldīties.
— Kundze! — viņš iesaucās skaļā balsī.
Taču viņš tā arī nepaguva neko vairāk pateikt un arī grāfs nepaguva izbrīnīties par viņa pārdrošību: durvis plaši atvērās, un tajās parādījās karalis visa galma pavadībā.
Hercogiene d'Etampa cieši satvēra Askānio aiz rokas un, pagājusi malā, sacīja klusā balsī, ar grūtībām apvaldīdama saviļņojumu:
— Vai tagad tu saproti, jaunais cilvēk, kā mūs, sievietes, salauž dzīve, kā meitene var kļūt par karaļa favorīti pretēji savai gribai?
Hercogiene apklusa. Nopietnos vārdus pārskanēja asprātības un jautri joki, ko pārmija karalis un galminieki.
Fransuā Pirmais vai staroja aiz laimes. Atbrauks Kārlis Piektais, sāksies svinīgas pieņemšanas, dzīres, dažādas izpriecas, un viņam visā šajā spožumā būs galvenā loma. Visa pasaule pievērsīs skatienus Parīzei un Fiancijas karalim. Domājot par aizraujošo izrādi, kuras vadības groži bija viņa rokās, Fransuā Pirmais priecājās kā bērns. Par visu augstāk viņš vērtēja ārēju spožumu un ne pret ko neizturējās sevišķi nopietni, karš viņam bija turnīrs, bet valsts vadīšana — spēle. Šis monarhs, kas bija apveltīts ar izcilu prātu, aizrāvās ar visdīvainākajām, visriskantākajām un poētiskākajām idejām, savu valdīšanu Fransuā Pirmais padarīja par teātra izrādi, kurai aplaudēt vajadzēja visai pasaulei.