Tālab todien, kad viņam bija radusies iespēja apžilbināt savu sāncensi un Eiropu, viņš bija neparasti augstsirdīgs un vēlīgs.
Itin kā karaļa labsirdīgā izskata iedrošināts, Tribulē pieripoja pie Fransuā Pirmā kājām, tiklīdz viņš bija pārkāpis pāri slieksnim.
— O, sir, o, sir, — jokdaris vaimanāja, — es nāku atvadīties, jūsu majestāte drīz zaudēs savu uzticamo kalpu; un es skumstu vairāk par jums nekā par sevi. Ko jūsu majestāte iesāks bez sava nabaga Tribulē, kuru jūs tik ļoti mīlat!
— Kā! Tu gribi mani atstāt — tagad, kad ir tikai viens jokdaris uz diviem karaļiem?
— Jā, sir, tieši tagad, kad uz vienu jokdari ir veseli divi karaļi.
— To es nebiju gaidījis, Tribulē. Tu paliksi, es tev
pavēlu!
— Padodos, sir. Taču tādā gadījumā izdodiet karaļa dekrētu par msjē Vjelvilu, kuram es tikai atkārtoju to, ko runā par viņa sievu, un šāda sīkuma dēļ viņš nozvērējās noraut man ausis un aizraidīt manu dvēseli uz viņpasauli … ja vien man vispār esot dvēsele, šis bezdievis vēl piebilda. Par tādiem zaimiem, jūsu majestāte, viņam mēle būtu jānogriež.
— Nu, nu, nomierinies, mans nabaga jokdari, — karalis sacīja, — tas, kurš laupīs tev dzīvību, tieši pēc ceturtdaļstundas pats tiks pakārts.
— O, sir, vai nevarētu izdarīt otrādi?
— Kā to saprast?
— Pakārt viņu ceturtdaļstundu pirms tam, iekāms viņš mani nogalinās. Tā būtu labāk.
Visi sāka smieties un visskaļāk karalis. Pēc tam Fransuā Pirmais devās tālāk, un viņa skatiens nejauši apstājās pie itāliešu emigranta Pjetro Stronci.
— Senjor Pjetro Stronci, — viņš sacīja, — kā liekas, jūs jau sen lūdzat mums. naturalizācijas rakstu; mums tas nemaz nedara godu, ka cilvēks, kas Pjemontā tik drošsirdīgi cīnījies par Franciju un tālab izraidīts no savas dzimtenes, vēl līdz šim nav savas otrās dzimtenes Francijas pavalstnieks, jo drosmes ziņā jūs esat īsts francūzis. Šovakar pat, senjor Stronci, mans sekretārs Lema- sons atsūtīs jums naturalizācijas rakstu. Nevajag pateikties man; es daru to ne vien jūsu, bet pats savās interesēs, jo nepieciešams, lai Kārlis Piektais sastaptu jūs kā francūzi .._.
— A, tas esat jūs, Čellīni, — karalis turpināja, pievērsdamies māksliniekam, — un, kā vienmēr, jūs nenākat tukšām rokām: kas jums tur azotē, mans draugs? Bet pagaidiet brīdi; zvēru pie sava goda, ka pratīšu dāsni pateikties jau iepriekš. Meser Antuān Lemason, reizē ar naturalizācijas rakstu Pjetro Stronci izdodiet to arī manam draugam Benvenuto, pie tam bez atlīdzības, jo zeltkalim būs grūtāk sadabūt piecsimt dukātu nekā augstmanim Stronci.
— Pateicos jums, sir, — Benvenuto sacīja, — taču piedodiet man nezināšanu: kas tas ir — naturalizācijas raksts?
— Kā, jūs nezināt, maestro Benvenuto? — Antuāns Le- masons pārmetoši iesaucās, kamēr karalis sāka smieties kā neprātīgs par tik naivu jautājumu. — Naturalizācijas raksts ir vislielākā labvēlība, kādu viņa majestāte var parādīt svešzemniekam, pateicoties šim rakstam, jūs kļūsiet Francijas pavalstnieks.
— Tagad es sāku saprast, sir, un esmu jums bezgala pateicīgs, — Čellīni sacīja. — Bet kāpēc man vajadzīgs šis raksts, ja es tāpat ar sirdi un dvēseli esmu uzticīgs jūsu majestātei?
— Kāpēc vajadzīgs šis raksts? — Fransuā Pirmais iesaucās, joprojām būdams lieliskā noskaņojumā. — Nu kaut
vai tāpēc, Benvenuto, ka tagad, kad jūs esat Francijas pavalstnieks, es varu uzdāvināt jums Lielo Nelas pili, uz ko svešzemniekam nav tiesību. Meser Lemason, pievienojiet naturalizācijas rakstam dāvinājuma aktu par pili. Vai tagad jūs sapratāt Benvenuto, kādu labumu var dot naturalizācijas raksts?
— O jā, sir, paldies, tūkstošreiz paldies! Mūsu sirdis arī bez vārdiem saprot viena otru, un laipnība, kādu jūs man tagad parādāt, ļauj man cerēt uz vēl kādu bezgalīgu labvēlību, ko es kādu dienu uzdrošināšos lūgt jūsu majestātei.
— Es neesmu aizmirsis savu solījumu, Benvenuto. Pabeidz ātrāk Jupiteru un prasi man, ko vien vēlies.
— Jūsu majestātei ir lieliska atmiņa, un es paļaujos uz jūsu vārdu. Jā, es lūgšu jūsu majestāti izpildīt kādu vēlēšanos, no kuras atkarīga manas dzīves laime, un tas, ko jūs izdarījāt manā labā tagad, ar karalim apbrīnojamu nojautu uzminēdams manas domas, ļauj man cerēt, ka mans sapnis piepildīsies..
— Jā, tas piepildīsies, mans dižais zeltkali, bet nu apmieriniet mūsu ziņkāri un parādiet, kas jums tur azotē.
— Sir, tas ir sudraba .sālstrauks, papildfnājums biķerim un bļodai.
— Tad rādiet to mums ātrāk, Benvenuto!
Karalis, kā viemēr, jo uzmanīgi, krietnu brīdi klusēdams, pētīja Čellīni brīnišķīgo darbu.
— Kāda kļūda! — viņš beidzot ierunājās. — Kāds neprāts!
— Kā, sir, — Benvenuto, pagalam vīlies, iesaucās, — mans darbs jūsu majestāti neapmierina?
— Protams, msjē, es esmu neapmierināts. Kā jūs drīkstējāt sabojāt tik brīnišķīgu ieceri, atveidodams to sudrabā! Šo trauku vajadzēja gatavot no zelta, Čellīni, un jūs to izdarīsiet.
— Ak vai, sir, — Benvenuto skumīgi sacīja, — mani necilie darbi nav pelnījuši tik jūsmīgas uzslavas. Es baidos, ka vērtīgais materiāls var pazudināt manas fantāzijas lolojumu. Māls dod paliekošāku slavu nekā zelts, sir, tālab zeltkaļu vārdi nedzīvo ilgāk par viņiem pašiem. Dzīve reizēm ir nežēlīga, sir, bet cilvēku alkatība un muļķība neizmērojama: kas zina, vai kāds manis darināts sudraba biķeris, par kuru jūsu majestāte labprāt samak
sātu desmit tūkstošus dukātu, netiks kādreiz pārkausēts metāla gabalā desmit ekiju vērtībā?
— Paklausieties, vai tiešām jūs domājat, ka Francijas karalis ieķīlās lombardiešiem sālstrauku no sava galda?
— Sir, Konstantinopoles imperators taču ieķīlāja venēciešiem Jēzus Kristus ērkšķu kroni.