Tagad, kad pāri Sēnai ved Aras tilts, no Luvras līdz Institūtam nieka gabals vien ir, turpretī tais laikos Benvenuto bija spiests noiet jo garu ceļu. Patiešām — no Fruāmanto ielas pa krastmalu vajadzēja aiziet līdz Šatlē pilij, pāriet pāri Menjē tiltam, šķērsot Sitē pa Svētā Bartolomeja ielu, pāriet uz upes kreiso krastu pa Senmišela tiltu un tad doties pa vientulīgu krastmalu lejup līdz Lielajai Nelas pilij. Un lasītājs lai nebrīnās, ka tais zagļu un laupītāju laikos pat drošsirdīgais Benvenuto diez cik labi nejutās, domājot par lielo naudas summu, ko viņš nesa azotē. Un, beidzot, ja lasītājam nav nekas pretī kopā ar mums aizsteigties Benvenuto priekšā par dažiem simtiem soļu, viņš pārliecināsies, ka šīs bažas nebija bez pamata.
Apmēram pirms stundas, kad tikko vēl sāka krēslot, Augustīniešu krastmalā pie baznīcas apstājās četri diezgan drūma izskata vīri, no galvas līdz papēžiem ietinušies garos apmetņos. Krastmalu no upes šeit šķīra vienīgi zems akmens mūris, un vakaros šeit neredzēja neviena cilvēka. Pa visu šo laiku garām drūmajiem vīriem pagāja vienīgi prevo, kurš jau bija pavadījis Kolombu uz Mazo Nelas pili un kuru drūmie vīri sveicināja ar godu, kāds pienākas augstmanim.
Uzmaukuši cepures pāri acīm, viņi stāvēja kādā baznīcas mūra nišā un pusbalsī sarunājās. Divi no viņiem mums jau pazīstami: tie ir algādži, kurus savā laikā de Marmaņs bija nolīdzis gājienam uz Lielo Nelas pili, kas beidzās ar pilnīgu neveiksmi. Viņu vārdi ir Ferrante un Frakāso. Arī abi pārējie nodarbojās ar to pašu «cienījamo» amatu, un viņus sauca Prokops un Maledāns. Bet, lai mūsu pēcteči nestrīdētos par šo zeļļu dzimteni, kā strīdas jau trīstūkstoš gadu par Homēra dzimto pilsētu, piebildīsim, ka Maledāns bija pikardietis, Prokops — čigāns, bet Ferrante un Frakāso bija nākuši pasaulē zem Itālijas saulainajām debesīm. Kas attiecas uz viņu atšķirīgajām pazīmēm, tad Prokops bija jurists, Ferrante — pedants, Frakāso — sapņotājs, bet Maledāns — muļķis. Kā lasītājs tagad redz, par spīti mūsu piederībai pie franču nācijas, mēs protam pienācīgi novērtēt mūsu tautiešu īpašības.
Kautiņā ikviens no viņiem bija gatavais sātans.
Bet tagad, kad esam ar viņiem iepazinušies, ieklausīsimies viņu draudzīgajā un visnotaļ pamācošajā sarunā. No tās mēs uzzināsim, kas viņi par cilvēkiem un kādas briesmas draud mūsu draugam Benvenuto.
— Cik labi, ka šodien sarkanmatainais vikonts nemetis mums sprunguļus ceļā, — Ferrante teica, griezdamies pie Frakāso, — beidzot mēs izvilksim no makstīm zobenus, un šis zaķapastala neapjauks mūs un neliks mums meklēt glābiņu bēgšanā.
— Tev taisnība, — Frakāso atbildēja, — taču, tā kā viņš uzvēlis mums visu risku, ķas saistīts ar šo darbiņu, par ko esmu viņam varen pateicīgs, tad viņam jāatdod mums ari viss laupījums. Nudien, kādas sarkanmatainajam velnam ir tiesības piesavināties piecus simtus zelta ekiju? Tiesa, arī atlikušie pieci simti ir branga naudiņa. Iznāk simt divdesmit pieci ekiji uz galviņu — slavējami, nav vārdam vietas, grūtos laikos man gadijies nodurt cilvēku ari par diviem ekijiem.
— Par diviem ekijiem! Svētā jaunava! Tas apkauno amatu! — Maledāns iesaucās. — Vai zini, draudziņ, labāk nerunā tādas lietas manā klātbūtnē, citādi, nedod dievs, kāds vēl var izdzirdēt un noturēt mani par tādu pašu stulbeni kā tu.
— Ko lai dara, Maledān, dzīvē visādi gadās, — Frakāso grūtsirdīgi atteica, — dažreiz, šķiet, es nogalinātu cilvēku maizes gabala dēļ. Bet atgriezīsimies pie lietas. Pēc manām domām, dārgie draugi, divsimt piecdesmit ekiju uz galviņu ir divreiz vērtīgāki par simt divdesmit pieciem ekijiem. Kā būtu, ja, nožmieguši šo vīru, mēs iebāztu kabatā visu naudiņu un nedotu šim draņķa Mar- maņam ne graša?
— Mīļais brāli, — Prokops pamācoši sacīja, — tas nozīmētu lauzt līgumu, piekrāpt klientu, bet jebkurā darbā vispirms jābūt godīgam. Manuprāt, mums jārīkojas, kā bija norunāts, un jāatdod vikontam visi piecsimt ekiji. Distingimus kad viņš tos saņems un pārliecināsies, ka mēs esam godīgi ļaudis, es neredzu iemesla, kālab mēs nevarētu viņam uzbrukt un atņemt šo naudu.
— Vareni izdomāts! — Ferrante uzslavēja. — Mūsu Prokops godīgumu apvieno ar pārsteidzošu izdomu.
— Ak dievs, es taču esmu mazliet mācījies likumu zinības, — Prokops kautrīgi piebilda.
— Esi bez rūpēm, Ferrante! — Maledāns nicinoši noburkšķēja. — Pats uz savas ādas esmu izbaudījis gan cirtienus, gan dūrienus. Reiz naktī uzturējos amata darīšanās kādā Burbonu pilī. Nepaguvis līdz rītausmai tikt ar visu galā, nolēmu kādā klusākā stūrītī sagaidīt nākamo nakti. Nospriedu, ka vispiemērotākā vieta būs ieroču zāle. Kādu vien ieroču un trofeju tur nebija: gan bruņu cepures, gan krūšu, roku un kāju bruņas, gan sejsegi un vairogi. Es izvilku mietu, kas saturēja kopā kādu bruņutērpu, apliku sev visas bruņas, nolaidu sejsegu un nostājos nekustīgi uz postamenta.
— Tas tik ir joks! — Ferrante viņu pārtrauca. — Stāsti tālāk, Maledān! Kad cilvēks gatavojas izdarīt kādu varoņdarbu, vislabāk iedvesmo stāsti par citu drošsirdību. Stāsti taču!
— Tā nu es noslēpos ieroču zālē, nezinādams, — Maledāns turpināja,— ka šos nolādētos bruņutērpus pils īpašnieka dēliņi izmanto, lai mācītos apieties ar ieročiem. Drīz vien ieroču zālē ienāca divi dūšīgi jaunekļi, kādus divdesmit gadus veci, paņēma katrs pa šķēpam un zobenam — un nu tik zvetēt pa manām bruņām. Varat man ticēt, varat ari neticēt, dārgie draugi, bet es izturēju visus viņu cirtienus un dūrienus, stāvēju taisni un stingri, itin kā no tiesas būtu darināts no koka un pieskrūvēts pie postamenta. Man par laimi, jaunie dulburi ar diez kādu spēku nevarēja lepoties. Bet tad ieradās viņu tētiņš un sāka viņus visādi skubināt, norādīdams uz vārīgām vietām manās bruņās, taču mans patrons svētais Maledāns, kuru es visu laiku klusībā lūdzos, novērsa no manis bīstamākos dūrienus. Beidzot šis velna tētiņš, lai parādītu, kā ar vienu vēzienu jānosit sejsegs, paķēra šķēpu, un patiešām sej- segs nokrita zemē, atklādams manu bālo, pārvērsto seju, «Esmu pagalam!» es nodomāju.