— Mans nabaga draugs! — Frakāso līdzjūtīgi noteica. — Tā varēja būt tava pēdējā stundiņa.
— Nekā nebij! Varat iedomāties, ieraudzījuši manu bālo un pārvērsto seju, šie stulbeņi, kā es jums saku, noturēja mani par sava vecvectēva rēgu; un tētiņš ar abiem dēliem laidās prom tik nadzīgi, itin kā pats nelabais svilinātu viņiem pēdas. Un ko es? Kā lai jums to pasaka? Es uzgriezu viņiem muguru un laidos uz pretējo pusi; taču šoreiz tas nav svarīgi, galvenais, ka jūs lieku reizi varat pārliecināties par manu izturību.
— Tā jau tas būtu, taču mūsu amatā galvenais nav izturēt dūrienus, bet gan durt pašam, dārgais Maledān, — Prokops noteica. — Bet labi durts ir tad, ja upuris nogāžas zemē, nepaguvis ne iekliegties. Tad paklausieties. Kādā no maniem ceļojumiem pa Flandriju man bija jāpalīdz kādam klientam tikt vaļā no četriem viņa sirdsdraugiem, kas ceļoja vienā kompānijā. Man piedāvāja trīs palīgus, bet es paziņoju, ka uzņemos darīt visu viens pats, ja ne, es atsakos pavisam. Mani noteikumi tika pieņemti, un man apsolīja par četriem līķiem četrkārtēju samaksu. Es zināju, pa kādu ceļu draugi brauks, un gaidīju viņus krodziņā, kur viņiem vajadzēja apstāties.
Krodzinieks kādreiz bija laupījis uz lielceļa, pēc tam viņš mainīja amatu, jo krogā varēja aplaupīt ceļiniekus daudz vieglāk un drošāk; taču krodzinieka krūtīs vēl nebija pilnīgi apdzisušas cēlas jūtas, un man nenācās grūti panākt viņa atbalstu, apsolot desmito daļu no atlīdzības. Norunājuši par visu, mēs sākām gaidīt mūsu zeļļus un pēc kāda laiciņa ieraudzījām ceļa līkumā četrus jātniekus; pie krodziņa viņi nolēca zemē, lai ieturētu pusdienas un atpūtinātu zirgus. Krodzinieks viņiem sacīja, ka viņa stallis esot ļoti šaurs un četri tur nevarēšot apgriezties, tāpēc vajadzēšot ievest zirgus pa vienam. Pirmais iegāja stallī un pazuda, neatlika nekas cits kā iet nākamajam, lai uzzinātu, kas noticis. Taču arī otrs neatgriezās. Pēc tam gāja trešais, kuram bija apnicis gaidīt, un arīdzan pazuda. «A, saprotu!» saimnieks iesaucās, redzēdams, ka ceturtais sāk uztraukties par biedriem. «Tā kā stallītis ir tik šaurs, viņi izgāja laukā pa otrām durvīm.» Šie vārdi nomierināja ceturto — viņš nolēma sekot biedriem un satikās ar mani, jo stallī, kā jūs droši vien jau esat atskārtusi, atrados es; tad nu pēdējam, atvadoties no šis saules, es devu iespēju vienreiz iekliegties, tā kā tas vairs nevarēja nevienu izbiedēt. Ferrante, kā tu domā, vai saskaņā ar romiešu tiesībām to nevarētu nosaukt par truci- datio per divisionem necis?[21] Bet mūsu itālietis aizvien vēl nerādās un nerādās, — Prokops piebilda. — Vai tik viņam nav kas atgadījies? Drīz iestāsies melna nakts.
— Veikli nostrādāts, nav vārdam vietas, — Ferrante atzina, — taču, atceroties savu tālo jaunību, prātā nāk kāds vēl trakāks numurs. Tāpat kā tev, Frakāso, man bija darīšanas ar kādu augstmani, kas itin nekur nerādījās bez bruņotiem sargiem. Tas notika Abruci mežā; es uzrāpos milzīgā ozolā un apsēdos uz resna zara, kas sniecās pāri ceļam, pa kuru bija jābrauc subjektam, kuru es gaidīju. Ausa rīts, un uzlecošās saules slīpie stari apgaismoja sūnām apaugušos koku stumbrus; pūta spirgts rīta vējiņš, gaisu tricināja putnu dziesmas; sēdēdams uz zara, es aiz- sapņojos, kad pēkšņi…
— Cst! — Prokops viņu pārtrauca. — Es dzirdu soļus. Uzmanību! Tas ir viņš!
— Jauki, — Maledāns noburkšķēja, aplaizdams apkārt tramīgu skatienu. — Tuvumā neredz ne dzīvas dvēseles. Mums veicas.
Drūmie vīri apklusa un palika kā sastinguši savās vietās; krēslā nebija saskatāmas viņu melnīgsnējās, briesmīgās sejas, varēja redzēt vienīgi kvēlojošas acis, rokas, kas krampjaini žņaudza zobenu rokturus, un gaidās saspringtus stāvus. Pustumsas apņemtā grupa izskatījās tik izteiksmīga, ka attēlot to visā -krāšņumā varētu vienīgi Salvatora Rozas ota.
Nācējs patiešām bija Benvenuto. Viņš tuvojās raitā solī, vērīgi ielūkodamies tumsā, jo, kā mēs jau sacījām, viņam bija radušās aizdomas. Starp citu, viņa acis bija apradušas ar tumsu, tālab jau divdesmit soļu atstatumā viņš pamanīja četrus bandītus, kas bija iznākuši no slēpņa, un, pirms tie viņam uzklupa, Benvenuto paguva aizsegt ar apmetni groziņu un izvilkt no maksts zobenu. Pēc tam, kā vienmēr saglabādams aukstasinību, viņš atspiedās ar muguru pret baznīcas mūri, lai nodrošinātu aizmuguri.
Visi četri bandīti uzbruka reizē; nekādas iespējas aizbēgt, saukt palīgā nebija nozīmes, līdz pilij vismaz pieci simti soļu; taču Benvenuto zobenu cīņā nebija iesācējs, viņš varonīgi atsita visus uzbrukumus.
Raidīdams cirtienus pa labi un pa kreisi, viņš nezaudēja spriešanas spējas, galvā uzplaiksnīja doma: kā redzams, tie ir slazdi, kas izlikti tieši viņam, Benvenuto Čellīni. Ja nu izdotos slepkavas pārliecināt, ka viņi kļūdījušies, tad viņš būtu glābts. Un Čellīni zem cirtienu krusas, kas bira pār viņu, centās iestāstīt bandītiem, ka tas ir pārpratums:
— Ko jūs darāt, puiši? No prāta esat šķīrušies, vai? Ko jūs varat atņemt nabaga zaldātam? Kas jums tā iepaticies? Mans apmetnis? Varbūt mans zobens? Ei, puis, pie- sargi savas ausis, velna milti! Lai iegūtu manu krietno zobenu, vispirms jāiemācās tas atsist. Nudien, savā amatā, kā rādās, jūs neesat iesācēji, taču jūsu oža nekam neder, mani mīļie.
Runādams to visu, Benvenuto pat nedomāja atkāpties, viņš pats nāca virsū pretiniekiem, tomēr neatrāvās no mūra vairāk par vienu vai diviem soļiem, lai tūdaļ varētu atkal atspiesties pret to, pie tam visu laiku viņš raidīja cirtienus, vairākas reizes tīšām pavēra apmetni, lai parādītu, ka viņam nav nekāda zelta, jo laupītājus varēja būt brīdinājuši grāfa d'Orbeka kalpotāji, kuri zināja par zeltu un kurus viņš bija pamanījis aizejam no mājas. Patiešām, redzēdami, cik mierīgi Benvenuto izturas un cik veikli viņš rīkojas ar zobenu, itin kā viņu neapgrūtinātu nekādi tūkstoš zelta ekiji, algotņi kļuva domīgi.