— Kas zina, varbūt mēs no tiesas esam kļūdījušies, Ferrante? — Frakāso ierunājās.
— Baidos, ka tev taisnība. Tas, šķiet, bija mazāka auguma, un, ja arī šis ir tas pats, tad nekāda zelta viņam nav. Nolādētais vikonts mūs piemuļķojis.
— Zelts? Man būtu zelts! — Benvenuto iesaucās, izdarīdams spožu izklupienu. — Man kabatā ir sauja nodilušu vara monētu, taču es brīdinu jūs, mīlīši, — ja gribēsiet man tās atņemt, šis varš jums maksās dārgāk par tīru zeltu, kas pieder kādam citam.
— Velns parāvis! — Prokops iesaucās. — Viņš no tiesas ir karavīrs! Kur tas redzēts, ka zeltkalis tā rīkotos ar zobenu! Lejiet viņa dēļ sviedrus, cik vien jums tīk, es neesmu tāds muļķis, lai kautos slavas dēļ.
Un Prokops burkšķēdams atstāja kaujas lauku, kamēr pārējie bandīti vairs neuzbruka tik sparīgi, jo viņiem vairs nebija ceturtā biedra atbalsta un viņi jutās samul- suši. Izmantojot atelpu, Benvenuto atkāpās no mūra un atmuguriski virzījās uz pils pusi, joprojām nemitīgi cirzdams ar zobenu un atvairīdams pretinieku cirtienus. Gluži kā meža zvērs, kas vilina medību suņus uz savu midzeni.
— Nāciet, nāciet man līdzi, varoņi! — viņš sacīja. — Pavadiet mani līdz Prēoklērai, kur Mezonrūžā šovakar mani gaida mana sirdspuķīte, kuras tētiņš tirgojas ar vīnu. Šis ceļš, kā runā, neesot nekāds drošais, tālab man nav iebildumu pret apsardzi.
Pēc šā joka arī Frakāso atteicās no sekošanas un piebiedrojās Prokopam.
— Esam gari mēs aitasgalvas, Ferrante! — Maledāns sacīja. — Tas nemaz nav Benvenuto!
— Ir! Ir! Tas ir viņš! — Ferrante iesaucās, beidzot pamanījis ar zelta monētām piestūķēto groziņu, kad Benvenuto straujā kustībā bija pavēris plašāk vaļā savu apmetni.
Taču bija jau par vēlu. Līdz pilij vairs bija atlicis tikai kāds pussimts soļu, un Benvenuto iesaucās savā skaļajā balsī, kas aizskanēja tālu klusajā naktī:
— Ei, jūs tur Nelas pilī! Palīgā! Nāciet ātrāk šurp!
Iekāms Frakāso un Prokops paguva atsteigties palīgā
biedriem, bet Ferrante ar Maledānu atsākt uzbrukumu, pils vārti atsprāga vaļā un pa tiem ar šķēpiem rokā izskrēja Hermanis, mazais 2ans, Simons Kreilis un 2aks Obrī, kuri jau sen ar bažām gaidīja atgriežamies savu skolotāju.
Ieraudzījuši viņus, bandīti metās prom.
— Kurp tad jūs, mīlīši? — Benvenuto sauca nopakaļ bēgļiem. — Vai nevēlaties pavadīt mani vēl kādu gabaliņu? Ak, jūs neaptēstie! Četratā nepratāt atņemt vientuļam gājējam tūkstoš zelta ekijus, kas turklāt bija galīgi nostiepuši viņam roku!
Patiešām — laupītāji nebija Benvenuto Čellīni pat ievainojuši, ja neskaita nelielu skrambu uz rokas. Pagalam apkaunoti, viņi ņēma kājas pār pleciem, turklāt Frakāso joza, skaļi vaimanādams. Cīniņa beigās viņš bija zaudējis labo aci, un nu viņam uz mūžu bija lemts palikt vienacim, tālab nabadziņa jau tā skumīgais ģīmis bija kļuvis vēl bēdīgāks.
— Bet tagad, dārgie draugi, — Benvenuto sacīja saviem mācekļiem, kad bēgošo bandītu soļu troksnis bija izgaisis tālumā, — pēc šāda svētīga darba nebūtu par ļaunu ieturēt krietnas vakariņas. Iztukšosim kādu kausu par manu izglābšanos! Ak dievs! Bet kur tad Askānio? Kāpēc viņš nav kopā ar jums?
Lasītājs droši vien atceras, ka Askānio atstāja Luvru, neuzmeklējis savu skolotāju.
— Es zinu, kur viņš ir! — mazais Zans iesaucās.
— Kur tad, manu zēn? — Benvenuto jautāja.
— Viņš jau veselu pusstundu klimst pa Nelas parku. Mēs, tas ir, students un es, gribējām ar viņu patērzēt, bet Askānio palūdza atstāt viņu vienu.
«Dīvaini!» Benvenuto nodomāja. «Kāpēc tad Askānio neskrēja man palīgā kopā ar pārējiem? Vai tiešām viņš nedzirdēja manus saucienus?»
— Ēdiet vakariņas bez manis, draugi, — Benvenuto sacīja mācekļiem. — A, tā esi tu, Skocone!
— Žēlīgais dievs! Jūs gribēja nogalināt, mans kungs? Vai tiešām tā ir taisnība?
— Jā, jā, kaut kas tamlīdzīgs.
— Jēzus Kristus! — Skocone iesaucās.
— Viss kārtībā, dārgumiņ, viss kārtībā, — Benvenuto atkārtoja, lai nomierinātu nabaga Katrīnu, kas bija bāla kā nāve. — Tagad tikai jāsagādā vīns maniem varonīgajiem glābējiem, pie tam vislabākais. Paņem, Skocone, no Rupertas pagraba atslēgas un pati visu izkārto.
— Jūs vairs nekur neiesiet? — Skocone noprasīja.
— Nē, nē. Esi mierīga. Es tikai uzmeklēšu parkā Askānio, man ar viņu jāaprunājas.
Mācekļi kopā ar Katrīnu atgriezās darbnīcā, bet Benvenuto devās uz parku. Tieši šai brīdī uzlēca pilns mēness, un viņš skaidri ieraudzīja Askānio; taču jauneklis nemaz nepastaigājās pa parku, pielicis kāpnes pie Mazās Nelas pils mūra žoga, viņš kāpa pa tām augšā. Uzkāpis žoga korē, viņš uzvilka augšā arī kāpnes un nozuda viņpus žoga.
Benvenuto parlaida roku pār acīm kā cilvēks, kas netic tam, ko redz; tad, pēkšņi par kaut ko izšķīries, aizsteidzās uz savu celli, no kurienes izkāpa pa logu uz jumta un veikli pārlēca uz Mazās Nelas pils žoga; pēc tam, ieķēries mezglainajās vīnstīgās, viņš klusi nolaidās Kolombas dārzā; no rīta bija nolijis lietus, un miklā zeme apslāpēja soļu troksni.
Pielicis ausi pie zemes, Benvenuto ieklausījās. Labu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Beidzot kaut kur tālumā atskanēja čuksti; Benvenuto tūdaļ piecēlās un sāka piesardzīgi lavīties uz priekšu, vai ik brīdi apstādamies un ieklausīdamies. Balsis kļuva aizvien skaidrāk sadzirdamas. Benvenuto jau droši devās turp, no kurienes tās atskanēja; beidzot, ticis līdz alejai, kas veda cauri parkam, viņš ieraudzīja vai, pareizāk sakot, samanīja Kolombu, kas, tērpusies baltā kleitā, sēdēja blakus Askānio uz mums jau labi zināmā sola. Jaunieši runāja klusi, taču viņu satrauktās balsis bija skaidri sadzirdamas.