Slēpdamies aiz kokiem, Benvenuto pienāca pavisam tuvu un sāka klausīties.
XXII SAPNIS RUDENS NAKTI
Vēlā rudens novakare bija klusa un rēna. Mēness bija aizgaiņājis gandrīz visus mākoņus, un atlikušie izklaidus slīdēja pa zilgo debess jumu, kas mirgoja kā sētin nosēts zvaigznēm. Rāms miers apņēma trīs cilvēkus, kas bija paslēpušies Mazās Nelas pils parkā, kamēr viņu sirdis bija pilnas mulsuma un satraukuma.
— Mīļā Kolomba, — Askānio sacīja, kamēr Benvenuto, kluss un bāls, stāvēja viņiem aiz muguras un uztvēra šos vārdus, šķiet, nevis ar dzirdi, bet ar visu savu būtni.
— Mana dārgā līgava, cik daudz ciešanu esmu jums sagādājis! Kāpēc gan esmu ielauzies jūsu klusajā dzīvē! Kad jūs uzzināsiet briesmīgo vēsti, kādu esmu atnesis, jūs mani nolādēsiet.
— Jūs maldāties, mans draugs, — Kolomba atbildēja,
— lai ko jūs man sacītu, es vienmēr svētīšu jūs, jo zinu, ka jūs man sūtījis pats dievs. Es nekad neesmu dzirdējusi savas mātes balsi, bet, kad jūs runājat ar mani, man šķiet, ka es to dzirdu. Runājiet taču, Askānio, lai cik briesmīga vēsts jums būtu man jāpaziņo! Mierinājumu man sagādās tas vien, ka es dzirdēšu šo vēsti no jūsu lūpām.
— Esiet vīrišķīga, cik vīrišķīga vien varat būt, saņemiet visus savus spēkus! — Askānio sacīja.
Un viņš izstāstīja Kolombai, ko viņa klātbūtnē bija runājusi hercogiene d'Etampa un grāfs d'Orbeks, attēloja viņu neģēlīgo sazvērestību, viņu nodomu nodot karalistes intereses un iegrūst Kolombu negodā; Askānio izcieta īstas mokas, skaidrojot šai nevainīgajai dvēselei, kas vēl nepazina cilvēku nelietību, mantziņa zemisko nodevību; viņam vajadzēja atklāt šai jaunajai meitenei, kas bija tik sirdsšķīsta, ka dzirdētais nelika viņai pat nosarkt, karaļa favorītes ļaunās un izsmalcinātās intrigas, uz kādām to mudināja atraidītā mīlestība. Kolomba skaidri saprata tikai to, ka viņas mīļotais ir riebuma un šausmu pārņemts, un, gluži kā nabaga efeja, kas apvijusies ap jaunu kociņu, viņa drebēja un trīsēja kopā ar to.
— Dārgais draugs, — viņa sacīja, — šī pretīgā sazvērestība, kas paredz laupīt man godu, jāatklāj manam tēvam. Tēvs pat nenojauš, ka mēs mīlam viens otru, tēvs ir jums pateicību parādā, jūs esat izglābis viņam dzīvību, tēvs jūs noteikti uzklausīs. O, nomierinieties, viņš izraus mani no grāfa d'Orbeka rokām!
— Ak vai! — Askānio tikai nopūtās.
— Kā, mans draugs, jūs arī manu tēvu turat aizdomās par līdzdalību tik nekrietnā sazvērestībā? — Kolomba iesaucās, saklausīdama mīļotā balsī šaubas. — Tas būtu pārāk briesmīgi, Askānio! Nē, es esmu pārliecināta, ka tēvs neko nezina, neko nenojauš, un, lai gan viņš nekad pret mani nav bijis īpaši mīļš, viņš nevar pats ar savu roku grūst mani negodā un nelaimē.
— Piedodiet, Kolomba, — Askānio turpināja, — bet jūsu tēvs laimi izprot gluži citādi nekā jūs, augsts tituls viņa acis apslēpj negodu; būdams augstprātīgs kā visi galminieki, viņš uzskata, ka kļūt par karaļa favorīti jums būtu lielāka laime nekā apprecēties ar vienkāršu mākslinieku. Kolomba, es negribu no jums neko slēpt: grāfs d'Orbeks pateica hercogienei d'Etampai, ka viņš esot pārliecināts par jūsu tēva piekrišanu.
— Žēlīgais dievs, vai tas var būt? — meitene iesaucās. — Kur tas redzēts, Askānio, ka tēvs pārdotu savu bērnu?
— Tādas lietas notikušas visās zemēs *m visos laikos, mans nabaga eņģeli, un īpaši bieži tās notiek mūsu laikā un mūsu zemē. Nedomājiet, ka pasaule ir līdzīga jūsu cēlajai dvēselei, bet sabiedrība tikpat tikumīga kā jūs pati. Jā, Kolomba, Francijas dižciltīgākie cilvēki bez kautrēšanās upurē' karaļa iegribām savu sievu un savu meitu jaunību un skaistumu; galma aprindās tas nav nekas sevišķs, un jūsu tēvs sev par attaisnojumu var minēt ne vienu vien piemēru. Piedod, mana mīlā, ka lieku tavai skaidrajai un maigajai dvēselei saskarties ar šo atbaidošo īstenību, bet es gribēju parādīt tev bezdibeni, kurā tevi grasās iegrūst.
— Askānio, Askānio! — Kolomba iesaucās, pieplak- dama jaunekļa plecam. — Vai tiešām arī tēvs ir pret mani? O, man kauns par viņu! Kur lai meklēju glābiņu? Vienīgi pie jums, Askānio! Tikai jūs varat mani glābt! Vai jūs esat runājis ar savu skolotāju Benvenuto, kurš, kā jūs man teicāt, ir tik labs, tik cēls un tik varens un kuru es mīlu tāpēc, ka jūs viņu mīlat.
— Nemīli viņu, nemīli viņu, Kolomba! — Askānio iesaucās.
— Kāpēc? — meitene nomurmināja.
— Tāpēc, ka viņš mīl jūs, un tādēļ viņš vairs nav mūsu draugs, uz kuru mēs varētu paļauties, viņš ir mūsu ienaidnieks, pret kuru mums būs jācīnās. Saprotiet, viens no mūsu niknākajiem ienaidniekiem. Klausieties!
Un Askānio pastāstīja Kolombai, ka tai brīdī, kad viņš bija dzīries par visu pateikt Benvenuto, skolotājs pats atzinies viņam savā cēlajā mīlestībā un paziņojis, ka viņš kā īpašu žēlastību nodomājis lūgt karalim viņas roku. Un Benvenuto var pilnām paļauties uz šo žēlastību, jo karalis apsolījis izpildīt jebkuru viņa lūgumu pēc tam, kad viņš būs pabeidzis Jupitera statuju, turklāt visiem zināms, ka Fransuā Pirmais nekad nelauž doto vārdu.
— Ak dievs! — Kolomba iesaucās, paceldama pret debesīm savas brīnišķīgās acis un sniegbaltās rokas. — Tagad jūs esat mūsu vienīgais aizstāvis. Visi pārējie no mums novērsušies, un miera ostas vietā mūs sagaida sabangota jūra. Bet vai jūs esat droši pārliecināts, Askānio, ka mēs esam pamesti gluži vieni?