— Ak vai, es esmu pilnīgi pārliecināts, — jauneklis atbildēja. — Mans skolotājs tagad mums ir tikpat bīstams kā jūsu tēvs, Kolomba. Kā lai to aptver — man ir jābaidās no Benvenuto. jāienīst mans draugs, mans skolotājs, mans aizstāvis, mans tēvs, mans dievs! — Askānio iesaucās, lauzīdams rokas. — Un kāpēc tas viss, es jautāju jums, Kolomba? Tikai tāpēc, ka viņš sastapa jūs un viņu pārņēma pret jums cēlas jūtas, kādas jūs iedvešat ikvienam, kas apveltīts ar mākslinieka dvēseli; tāpēc, ka viņš jūs mīl, tāpat kā es jūs mīlu. Tātad viņa noziegums ir tāds pats kā manējais. Taču jūs, Kolomba, mani mīlat, un tas ir mans attaisnojums. Ak dievs, ko lāi dara? Jau divas dienas mani plosa pretrunīgas jūtas, brīžam man šķiet, ka es ienīstu savu skolotāju, brīžam atkal jūtu, ka mīlu viņu tāpat kā agrāk. Viņš mīl jūs, tas ir tiesa, bet viņš mīl arī mani! Es mulstu, un mans gars dreb kā niedre vētras brāzmās. Ko darīs Benvenuto, kad visu uzzinās? O, vispirms es pastāstīšu viņam par grāfa d'Orbeka nodomu un ceru, ka viņš mūs atpestīs no grāfa. Taču pēc tam, kad mēs nostāsimies viens otram pretī kā ienaidnieki, kad es viņam pateikšu, ka viņa skolnieks ir viņa sāncensis, es baidos, Kolomba, ka viņa dusmas būs nepielūdzamas un aklas kā pats liktenis; viņš aizmirsīs Askānio, lai domātu vienīgi par Kolombu, viņš novērsīs skatienu no drauga, ko viņš mīlēja, lai redzētu vienīgi sievieti, kuru viņš mīl, jo arī es nesvārstītos, ja man būtu jāizšķiras starp viņu un jums. Arī es bez nožēlas upurētu senu draudzību plaukstošas mīlestības vārdā, apmainītu zemi pret debesīm! Kālab lai viņš nerīkotos tāpat? Galu galā viņš ir cilvēks, bet upurēt mīlestību nav cilvēka spēkos. Tātad mums būs jācīnās vienam pret otru, bet vai es, tik bezpalīdzīgs un vientuļš, varu stāties viņam pretī? Un tomēr, Kolomba, lai kā es reiz ienīdīšu to, kuru tik ļoti un tik ilgi mīlu, nē, es saku jums — nē, ne par kādiem pasaules labumiem nelikšu viņam izciest tādas mocības, kādas izcietu es, kad viņš atklāja man savu mīlestību pret jums.
Tikmēr Benvenuto, kas visu laiku nekustīgi kā statuja stāvēja aiz koka, sajuta izspiežamies uz pieres ledainas sviedru lāses, un viņa roka krampjaini tvēra pie sirds.
— Nabaga Askānio, dārgais draugs, — Kolomba sacija,
— cik daudz jūs esat izcietis un cik daudz jums vēl nāksies izciest! Tomēr nezaudēsim cerības, mans draugs! Nevajag pārspīlēt mūsu bēdas. Mēs neesam vieni cīņā pret nelaimi, pret mūsu sūro likteni, kopā ar mums ir dievs. Vai jūs uzskatītu par labāku, ja es būtu lemta Benvenuto, nevis grāfam d'Orbekam? Un vēl labāk, ja es būtu lemta dievam, nevis Benvenuto? Tad dzirdiet, Askānio, — ja netikšu jums, es piederēšu vienīgi dievam tam kungam. Ja es nekļūšu jūsu sieva šaisaulē, tad palikšu jūsu līgava viņsaulē. Tāds ir mans solījums, un es to turēšu, Askānio, vari būt mierīgs.
— Paldies, debesu eņģeli, paldies, — Askānio atbildēja.
— Aizmirsīsim milzīgo pasauli, kas plešas visapkārt mums, un noslēgsimies divatā šai birztalā, kurā mēs atrodamies! Kolomba, jūs vēl ne reizi neesat man sacījusi, ka mīlat mani. Ak vai, man pfet šķiet, ka jūs gribat būt mana aiz pienākuma.
— Klusē, Askānio, klusē! — Kolomba iesaucās. — Vai tiešām tu neredzi, ka es gribu pildīt savu pienākumu, lai svētītu savu laimi? Es mīlu tevi, Askānio, es mīlu tevi!
Benvenuto vairs nespēja nostāvēt kājās; viņš noslīga uz ceļiem, atspieda galvu pret koka stumbru; viņa acis raudzījās tālumā ar neko neredzošu skatienu, kamēr ikviens mīlētāju vārds sāpīgi atbalsojās visā viņa būtnē.
— Kolomba, es mīlu tevi, — Askānio atkārtoja, — un mana sirds nojauš, ka mēs būsim laimīgi, ka dievs nepametīs savu skaistāko eņģeli. O, Kolomba, ap tevi viss dveš tādu mieru un laimi, ka es aizmirstu ciešanu pilno pasauli, kurā man jāatgriežas, aizejot no tevis.
— Mums jāpadomā par rītdienu, — Kolomba ieteicās. — Nesēdēsim klēpī saliktām rokām, un arī dievs mums palīdzēs. Manuprāt, mums nav jāslēpj mūsu mīlestība no jūsu skolotāja Benvenuto. Cīnīdamies pret hercogieni d'Etampu un grāfu d'Orbeku, .viņš pakļaus sevi lielām briesmām. Tālab mūsu pienākums ir viņam visu izstāstīt; rīkoties citādi nebūtu godīgi, Askānio.
— Es pakļaujos jums, dārgā Kolomba, jo ikviens jūsu vārds, kā jūs labi zināt, man ir likums. Arī mana sirds nojauš, ka jums ir taisnība, vienmēr taisnība. Bet vai jūs varat iedomāties, cik ļoti viņš būs satriekts, kad es pateikšu viņam par mūsu mīlestību? Ak vai, es pats to esmu izbaudījis. Un, kas zina, var notikt tā, ka viņa mīlestība pret mani pārvēršas naidā, var notikt tā, ka viņš mani padzen prom. Ko tad es iesākšu viens pats svešā zemē, bez pajumtes, bez draugiem pret tādiem vareniem ienaidniekiem kā hercogiene d'Etampa un karaļa mantzinis? Kas palīdzēs man izjaukt viņu velnišķos plānus? Kas atbalstīs mani šai nevienlīdzīgajā cīņā? Kas sniegs man drauga roku?
— Es! — aiz mīlētāju muguras atskanēja dobja balss.
— Benvenuto! — māceklis iesaucās, pazīdams skolotāja balsi.
Kolomba skaļi iekliedzās un pietrūkās kājās. Askānio, pagalam apjucis, raudzījās uz Čellīni, nezinādams, kas stāv viņa priekšā — draugs vai ienaidnieks.
— Jā, tas esmu es, Benvenuto Čellīni, — zeltkalis turpināja. — Jūs, jaunkundz, nemīlat mani, bet tu, Askānio, vairs nemīli mani, un tomēr es esmu ieradies, lai glābtu jūs abus.
— Ko jūs gribat ar to sacīt? — Askānio iesaucās.
— Es gribu sacīt, ka jums jāapsēžas man blakus un mums par visu jāizrunājas. Nestāstiet man neko! Es neesmu palaidis garām nevienu vārdu no jūsu sarunas. Piedodiet, ka nejauši to noklausījos, bet jūs paši saprotat, ka būs labāk, ja es visu zināšu. Man nācās dzirdēt daudz ko tādu, kas lika man skaudri ciest, taču es dzirdēju arī daudz ko derīgu. Šur tur Askānio ir taisnība, bet šur tur viņš maldās. Es tiešām būtu cīnījies ar viņu par jums, jaunkundz. Bet jūs mīlat viņu, un tas visu izšķir, tāpēc esiet laimīgi. Askānio aizliedza jums mīlēt mani, bet es likšu jums iemīlēt mani, atdodams jūs viņam.