— Mīļo skolotāj! — Askānio iesaucās.
— Jūs tik ļoti ciešat, msje, — Kolomba sacīja, salikusi rokas kā lūgšanā.
— Pateicos, jaunkundz! — Benvenuto atbildēja, un viņa acis sariesās asaras, tomēr viņš tūdaļ apvaldījās. — Jūs pamanījāt, ka es ciešu. Bet viņš, nepateicīgais, itin neko neredz! Sievietes ir daudz jūtīgākas. Jā, nav ko liegties, es tiešām ciešu. Un to var saprast, jo esmu taču zaudējis jūs; un tai pašā laikā esmu. laimīgs, ka varu jums kalpot: jūs būsiet man pateicīga par savu laimi, un tas kaut mazliet remdēs manas sāpes. Tu maldies, Askānio, — mana Beatriče ir greizsirdīga, viņa necieš sāncenses. Hēbes statuja būs jāpabeidz tev, Askānio. Ardievu, mans brīnišķīgais sapni! Pēdējais sapni…
Benvenuto runāja ar grūtībām, dobjā un aprautā balsī, Kolomba noliecās pie viņa un, paņēmusi viņa roku savējā, maigi sacīja:
— Raudiet, mans draugs, raudiet.
— Jā, jums taisnība, — Čellīni atbildēja, sākdams elsot.
Viņš stāvēja tā labu laiku, nesacīdams ne vārda, un viss viņa augums drebēja klusās elsās. Ilgi aizturētās asaras atviegloja viņa sirdi. Kolomba un Askānio ar cieņu raudzījās šais dziļajās ciešanās.
— Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš neesmu raudājis,'— viņš sacīja, mazliet nomierinājies, — ja neskaita to reizi, atceries, Askānio, kad es ievainoju tevi un ieraudzīju tavas asinis; taču šoreiz likteņa trieciens bija briesmīgs. Es tik ļoti cietu, stāvēdams šeit zem koka, ka gandrīz vai iegrūdu sev krūtīs dunci. Un vienīgi tas, ka esmu jums abiem vajadzīgs, mani atturēja. Iznāk, ka jūs esat izglābuši man dzīvību. Starp citu, viss beigsies labi. Askānio sniegs jums laimi divdesmit gadus ilgāk, nekā to būtu varējis es. Turklāt viņš man ir tikpat kā dēls, un es kā jebkurš tēvs priecāšos par jūsu laimi. Benvenuto uzveiks gan pats sevi, gan jūsu ienaidniekus. Ciešanas ir visu mākslinieku liktenis, un, kas zina, varbūt no katras manas asaras radīsies brīnišķa statuja, tāpat kā no katras Dantes asaras radās dievišķa vārsma. Redzat, Kolomba, esmu jau atgriezies pie savas agrākās mīļotās, pie savas skulptūras, un tā mani nekad nepievils. Jūs labi darījāt, likdama man raudāt; asaras aizskaloja manas sāpes, kas bija sakrājušās sirdī. Man ir skumji, taču mana sirds ir atmaigusi, un, palīdzēdams jums, es aizmirsīšu savas bēdas.
Askānio ar abām rokām paspieda skolotāja roku. Kolomba paņēma viņa otru roku un pielika to pie lūpām. Benvenuto uzelpoja pilnu krūti un atmeta atpakaļ galvu.
— Diezgan, mani bērni, — viņš smaidīdams sacīja, — ne aizrausimies ar maigām jūtām, citādi es zaudēšu spēkus. Labāk aizmirsīsim to visu. Kopš šā brīža, Kolomba, es esmu jūsu draugs, jūsu tēvs un nekas vairāk. Bet viss, kas bijis, ir tikai sapnis. Parunāsim labāk par briesmām, kas jums draud, un par to, kā šīs briesmas novērst. Es nupat dzirdēju par jūsu nodomiem, par jūsu plāniem. Ak dievs, cik jūs vē\ esat bērnišķīgi! Jūs abi galīgi nepazīstat dzīvi. Jūs paši pakļaujat sevi likteņa triecieniem, cerēdami alkatību, naidu un visas zemiskās cilvēku kaislības uzveikt ar savu labestību, ar savu smaidu. Mani mīļie neprāši! Jūsu vietā es būtu viltīgs, nežēlīgs un nepielūdzams. Es arī varu tāds būt, jo dzīve man daudz ko iemācījusi, turpretī jūs, mani jaukie eņģeļi, dievs radījis mierīgai dzīvei un laimei, un es parūpēšos par to, lai dzīve jūs nepieviltu. Askānio, naids neaptumšos tavu skaidro skatienu, un ciešanas, Kolomba, nepārvērtīs tavus daiļos vaibstus. Es paņemšu jūs savās rokās kā divus vārus ziedus un saudzīgi nesīšu pāri visām dubļu lāmām, pāri visām dzīves likstām, un nolikšu jūs zemē tikai pēc tam, kad būšu pārliecinājies, ka jūs varat būt pilnīgi laimīgi; pēc tam skatīšos uz jums un pats priecāšos kopā ar jums. Tikai brīdinu, ka jums visur un vienmēr man akli jāuzticas; mana rīcība jums var likties neapdomīga, dīvaina, rupja, tā, iespējams, var pat nobiedēt jūs, Kolomba. Es rīkojos droši kā karavīrs un dodos tieši uz izraudzīto mērķi, daudz neskatīdamies, kas patrāpās man ceļā. Turklāt es vairāk rūpējos par to, lai mani nodomi būtu tīri, nekā par to, kādus līdzekļus es izvēlos. Tāpat kā, veidodams daiļu statuju, es nedomāju par savām māliem notrieptajām rokām. Kad statu'ja ir gatava, es nomazgāju rokas, un tas ir viss. Lai jūsu maigo un tiklo dvēseli, jaunkundz, nebiedē mana vaina dieva priekšā; mēs abi ar viņu lieliski saprotamies. Man būs darīšana ar spēcīgiem pretiniekiem. Grāfs ir godkārīgs, prevo ir alkatīgs, hercogiene ir izveicīga. Visi trīs ir vareni. Jūs atrodaties viņu varā, un diviem no viņiem ir likumīgas tiesības uz jums. Tālab man nāksies ķerties pie viltības un vardarbības. Bet jūs, mani bērni, ar to nesaskarsieties, jūs neaptraipīti iziesiet no šīs necienīgās cīņas. Tad sakiet, Kolomba, — vai jūs esat ar mieru sekot man ar aizvērtām acīm? Vai jūs esat ar mieru, ne mirkli nešaubīdamās, paklausīt man, kad es teikšu — dariet tā, stāviet šeit vai ejiet tur?
— Kā teiks Askānio,, — Kolomba nočukstēja.
— Benvenuto ir cēls un labs, — Askānio atbildēja, — viņš mīl mūs un piedod mums pāridarījumu. Klausīsim viņam, Kolomba, es jūs lūdzu!
— Pavēliet, maestro, — Kolomba sacīja, — un es klausīšu jums kā dieva vēstnesim.
— Labi, mans bērns, es prasīšu no jums tikai vienu, kaut arī jums droši vien nebūs viegli izšķirties par šo soli, taču jāizšķiras vien būs, un pēc tam jūsu vienīgais pienākums būs gaidīt, paļaujoties uz notikumu gaitu un mani. Bet, lai jūs pilnīgi uzticētos cilvēkam, kura dzīve, iespējams, ir aptraipīta, bet sirdsapziņa palikusi tīra, es izstāstīšu jums savu jaunības stāstu. Ak vai, visi šie stāsti līdzīgi cits citam, un katrs no tiem slēpj sevī ciešanas. Es pastāstīšu tev, Askānio, kā iepazinu savu Beatriči, kā manā dzīvē ienāca šis eņģelis, par ko jau reiz tev ieminējos, un tu sapratīsi, kas viņa man bija, un nebrīnīsies vairs, ka es tavā labā nekurnēdams atsakos no Kolombas, jo ar šo upuri es tikai cenšos .izpirkt asaras, kuras lējusi tava māte, Askānio. Jā, tava māte debesīs ir svētā! Beatriče — svētlaimīgā, bet Stefāna — kronētā.